Dzirdam metaforas “kolektīvie Rietumi”, “krievu kolektīvais Putins” – bet ko tad nolēmis “kolektīvais latvietis”?

Eiropai sagremojot notikumu pārmaiņas, kas radušās Krievijas pilnmēroga iebrukuma rezultātā Ukrainā, dažādos viedokļos un komentāros parādījās apzīmējums “kolektīvie Rietumi” (ar to domājot vispārējo sabiedrisko konsensu Eiropas Savienības un NATO valstīs attiecībā uz to, ka jāpabalsta Ukraina), un vienlaikus parādījās arī nedaudz ironiskais nosaukums “kolektīvais Putins” — ar to domājot Krievijas iedzīvotāju vairākumu, kam acīmredzot tomēr Putina valdīšana kaut kādā mērā šķiet pieņemama, jo impēriskuma, šovinisma un iekarojumu idejas Krievijā arvien ir populāras.

Ko domā “kolektīvais ukrainis”, tas nevienam nav jāskaidro — jāsakauj Krievija, un jāintegrējas Rietumos, vienlaikus atjaunojot savu valsti no postījumiem un sodot vainīgos par kara izraisīšanu un kara noziegumiem . Savukārt “kolektīvais baltkrievs” ir nospriedis nepalīdzēt agresoram (no viņu viedokļa skatoties — kāpēc gan Putins varētu iedomāties, ka baltkrieviem to būtu jādara?!), visos veidos izvairoties no mēģinājumiem karā tieši iesaistīt arī Baltkrieviju. Paradoksālā kārtā tur saskan gan Lukašenko aprindu, gan tautas nostāja.

Šādi plaši vispārinājumi drīzāk jāuztver kā metaforas, nevis strikti definējami termini, tomēr sabiedriskajās debatēs reizēm var pielietot arī šādus izteicienus, jo tie ļauj paraudzīties uz notikumiem un to cēloņiem no citāda skatapunkta.

Kas noved mūs pie loģiskā jautājuma: ja pielietojam šādu vispārinājuma pieeju, ko tad nolēmis metaforiskais “kolektīvais latvietis”?

Tautas vairākums pauda vienotu mērķi Atmodas laikā, kad bija jāsagrauj komunistu dikatūra, totalitārisms un PSRS, tāpat vēlāk “kolektīvais latvietis” tik lielā mērā atbalstīja Latvijas atgriešanos Rietumu sabiedrībā, starptautiskajās institūcijās un brīvā tirgus ekonomikā, ka atlikušie procenti ar nostaļģētājiem pēc PSRS savu nostāju pat vienoti noformulēt nespēja. Taču pēdējos divdesmit gados šāds “kolektīvais latvietis” vairs nav savu pārliecību demonstrējis, arī ekonomisko krīžu laikā ne, jo kopumā dzīve gājusi ja ne vienmēr uz augšu, tad vismaz uz priekšu.

Šobrīd atkal ir novērojams jautājums, kurā sāk izpausties “kolektīvā latvieša” nostāja, un šis jautājums ir neviens cits kā valsts valodas jautājums.

Īsos vārdos var teikt — “kolektīvais latvietis” ir nolēmis, ka vienreiz pietiek auklēties ar valsts valodas nepratējiem, ar prasībām latviešiem zināt krievu valodu, lai dabūtu darbu, ar krievu skolām un krievu svešvalodas mācīšanu latviešu bērniem. Pietiek auklēties pat ar tiem, kas joprojām grib auklēties ar valsts valodas nepratējiem.

“Kolektīvais latvietis” vienlaikus negrib nevienam neko uzspiest, tāpēc piedāvā izvēli Krievijas Federācijas pilsoņiem: vai nu beidzot sāc mācīties valodu, nokārto pārbaudi un dzīvo mierīgi tālāk, vai arī brauc prom uz savu dzimteni, kuras pilsonis (un nevis mūsu valsts pilsonis) tu esi. “Kolektīvais latvietis” tādā ziņā piedāvā izvēli, nevis diktātu.

No tā izriet nākamais novērojums: tie, kas joprojām cenšas atvieglot Krievijas pilsoņu stāvokli Latvijā (darot to jebkādu, pat labi domātu iemeslu dēļ), sastopas ar sev jaunu parādību — sajūtamu sabiedrības spiedienu un nosodījumu.

Latvijā vienmēr bijusi salīdzinoši maza, atvērta un iekļaujoša sabiedrība, kurā pret cittautiešiem daudzos jautājumos tiek izrādīta pat lielāka pretīmnākšana nekā pašiem pret savējiem. Attiecīgi tie, kas aicinājuši uz “īpašām atlaidēm” citu valstu pilsoņu labā, parasti sagaida pozitīvu atsaucību no latviešu puses visādos gadījumos — tā ir bijis gan ar apmaksātajām “migrantu mīlēšanas” kampaņām, par ko beigās neviens netika sodīts, gan vispārējo “kolektīvā latvieša” atbalstu ukraiņu bēgļiem, kas notiek pat bez nekādām kampaņām.

Pašreizējie aģitētāji par likuma grozījumu mīkstināšanu vai atcelšanu, pieprasot arvien lielākas tiesības Krievijas Federācijas pilsoņiem nekārtot latviešu valodas eksāmenus vai nenosūtīt atpakaļ uz Krieviju tos, kam beigsies uzturēšanās atļauja, sastopas ar iepriekš reti sadzirdamo “kolektīvo latvieti”, kurš ir nolēmis — agresorvalsts pilsoņiem, kas dzīvo Latvijā, bet nerunās latviski, te vairs nebūs, ko darīt.

Pašreizējie iebildumu cēlāji un kampaņotāji pret valsts valodas pārbaudēm Krievijas pilsoņiem riskē ne jau ar to, ka soctīklos viņus nolamās par “krievinātājiem”, “noderīgajiem idiotiem” vai tamlīdzīgi. Nē, viņi vienā brīdī var nonākt “vēstures mēslainē”, kur pievienosies tādiem personāžiem kā, piemēram, Jānim Jurkānam — agrākajam pasniedzējam, ārlietu ministram, Saeimas deputātam, frakcijas līderim un kam tik vēl ne, kurš aizvadījis (pēc visiem formālajiem parametriem) izcilu politisko un sabiedrisko karjeru, taču metaforiskajam “kolektīvajam latvietim” asociējas tikai ar nodevīgiem aicinājumiem uz “ciešāku sadarbību ar Austrumu partneriem ” un par ko visiem pārējiem gandarījums, ka tas beigās nav noticis.

Protams, šodienas debatēs ikviens var ieņemt tādu vai citādu viedokli un pievilkt arvien jaunus argumentus, kāpēc esot jāsamazina eksāmena kārtotāju vecums: pensionāriem — tīri objektīvi — esot pagrūtāk mācīties valodas; no potenciālās izraidīšanas daudziem rodoties tāds stress, ka slikti rezultāti; pilsonības eksāmenā pretendentiem pēc 65 gadiem jau tagad netiekot prasīta eksāmena rakstiskā daļa, utt. Iepriekšējās desmitgadēs šādi iebildumi, kā likums, saņēma izpratni no visnotaļ mierīgā “kolektīvā latvieša” puses — sevišķi, ja tos vēl izteica kādi no “savējiem”.

Tomēr tagad, pēc Bučas, pēc Irpiņas, pēc Izjumas un visām citām šausmu ziņām no Krievijas okupētajiem apgabaliem Ukrainā, pēc ziņām par vietējās vates uzbrukumiem latviešiem šādi aicinājumi jau nozīmē nonākt tiešā pretrunā ar “kolektīvo latvieti”. Attiecībā uz agresorvalsts attiecībām ar mūsu valsts valodu “kolektīvais latvietis” piedāvā katram Krievijas Federācijas pilsonim Latvijā individuālu izvēli: “Mācies vai vācies!”

Novērtē šo rakstu: