Eh, kā gribas dučem būt...

Godātam, pat neraugoties uz viņa aklo "čangaļsolidaritāti" ar LU terorizētāju un augstskolu autonomijas bendi. Tagad, pieļauju, man un daudziem šī talanta apburtiem cilvēkiem nāksies sadzīvot ar atziņu: Kairišam galvā ir, atvainojos, pilnīgs ķīselis. Otrs Imka, tikai ne dziļos gados un ar citu "polaritāti".

Turklāt tas ir ļoti agresīvs ķīselis. Šī kareivīgā substance atrodama žurnāla "Ir" (tiesa, vien tā abonentiem) 30.jūnija numurā. Tajā, klaji pinoties savu uzskatu un izjūtu pretrunās, Kairišs tomēr ir pacenties ļoti kategoriski paust divas ļoti novienkāršotas ideologēmas.

1. "Man par Krievijas agresiju ir bijušas bailes visus neatkarības gadus. Tagad dzirdu no politiķiem: «Man viss mainījās 24. februārī.» Lūdzu, nekad nebalsojiet par šiem cilvēkiem! Ja pirms tam neredzēji apdraudējumu, tad vai nu apzināti pārdevi savu valsti, vai biji idiots."

2. "Pirmkārt, jāapzina visi, kuri gadiem Krievijas agresiju veicināja, strādāja Kremļa labā. Es neredzu šādu procesu Latvijā. Jāsaprot, kuri jāapcietina, kuri jākancelē no iespējas ietekmēt sabiedrību. Šie cilvēki jāizolē, bet viņi joprojām ir katrā partijā, valsts institūcijās. Kaut vai enerģētikā: Latvijā desmitgadēm tika bloķēti mēģinājumi strādāt pie alternatīviem enerģijas avotiem, kas ļautu atraisīties no Krievijas. Es gribu, lai šos cilvēkus sauc pie atbildības. Tāpat ir daudz tādu, kuri sadarbojās ar Kremļa režīmu, attīstīja šeit Krievijas projektus. Gribu, lai tiekam vaļā no šiem cilvēkiem politikā un sabiedriskajā dzīvē."

Kairiša un viņa uzskatiem klaji komplementārā (vai pat tos rosinošā) žurnāla redakcijai ir pavisam vienkārša recepte, ko Latvijai darīt šajos draudīgajos laikos. Vajag steigšus sarīkot pamatīgas raganu medības, nācijai šķīstoties sakurto soda sārtu ugunī. "Nafig" tiesiskumu, pilsoniskās tiesības, demokrātiju – lai pastāv pie ratiem, kamēr mēs, sevi par baltiem un pūkainiem nozīmējušie, Latvijas politiskajā elitē rekonstruēsim 1919.gadu! Jūtam taču, ka nu plinte ir mūsu rokas, ka apsējs uz mūsu piedurknes tagad ir pareizākais...

Provinciāls makkartisma kopīpeists, kas uzklājās uz latvju vēsturisko traumu radītām apziņas himērām – vēlmes pēc vadoņa stiprās rokas (vai par tādu būt) un pēc "pašiem savām troikām". Traģiski, ka šādu recepti mums piedāvā mākslinieks, kurš vizualizējis "Melānijas hronikas". Vēl traģiskāk, ka no Kairiša biezā slānī plūst vēlme pašam "kancelēt". Būtu tik varēšana. Un plinte. Vēl labāk – atdot komandas plintniekiem no kāda augsta balkona. Paliek pat neērti, ka šis cilvēks tik atklāti un publiski mums izklāsta savus "slapjos sapņus"...

Varētu tukši ironizēt, ka līdz 24.februārim kaut kā nemanījām pašu Kairišu "guļam ar šmaiseru pagalvī", nedzirdējām viņa kasandriskos brīdinājumus, neapsaukājām par Latvijas galveno rusofobu. Taču šī ir tīri cilvēciska vājība, kas nav sveša pat dižajiem, – izmantot izdevību pacelt savu pašapziņu, sludinot, ka esi bijis gudrs jau "pirms kāzām".

Taču viņam un žurnālam vēlamā Latvijas "attīrīšanas recepte" ir bīstama un pašiznīcinoša. Jo tik burvīgi fascinējoša, tik skaidri saprotama, svētu naidu uzjundījoša! (Būsiet taču pamanījuši vēsturē vismaz to, ka visaizrautīgāk asinis izlej pilsoņkaros.) Vienalga, kas tieši veido elektrizēto pūli, kurā kā uzartā zemē krīt naida runas sēkla – deklasētu pilsonisko samazgu "tauta" vai valsts elitē salīdušu lumpeņu grupa. Viss, kas ir vajadzīgs naida izvirduma iedarbināšanai, ir pietiekami autoritatīvs – jo katru pūļa dalībnieku no personiskās atbildības atbrīvojošs – kaujas sauciens "Davai, močījam viņus!" Šajā gadījumā tādu papūlējās sarūpēt žurnāls "Ir".

Taču, ja mēs tiešām sekotu Kairiša padomam, tad mazākais, ar ko riskējam, ir iegūt nepilna sastāva 14.Saeimu. To, pieļauju, aizpildītu tikai Jānis Iesalnieks, Aleksandrs Kiršteins, Ivans Staļnojs, Miroslavs Mitrofanovs, Jānis Kuzins un vēl daži, kuriem tiešām 24.februāris nekādas pārmaiņas viņu pasaules redzējumā neatnesa... Atšķirībā pat no daudziem Krievijas Drošības padomes locekļiem, ko uzskatāmi apliecināja viņu mulsums 21.februāra sēdes TV reportāžā. Kaut runa tobrīd (oficiāli) bija tikai par separātistu diplomātisku atzīšanu. Arī viņiem, ne tikai Eiropas politiķiem, acīmredzami "slikts miers" šķita daudzkārt komfortablāks un ienesīgāks.

Par otru piedāvājumu. Skaidrs, ka "šķīstošais sārts" tiktu kurināts ne jau ar Tatjanu Ždanoku, Juri Savicki vai valsts uzņēmuma "Latvenergo" pusanonīmām valdēm. Tām, kas to "turējušas uz Gazprom adatas". Ne ar Jāni Jurkānu vai Aigaru Kalvīti, kuri pat pasēdējuši ar Kremļa palātu iemītnieku pie viena galda. Ne ar nesen klaji prokrievisko Aivaru Lembergu. Kur nu vēl ar tādu niecību kā šo rindu autors (jā, modras acis ir mani fiksējušas jau piemirstos "Baltijas foruma" pasākumos)...

"Raganas" tiktu meklētas un "atrastas" – ja vien līdz tam, žurnālam un tā draugu tīklam pacenšoties, tiktu nonākts – galvenokārt starp medību organizatoru tiešajiem politiskajiem sāncenšiem. Starp tiem, kam šobrīd ir valsts vara un kuri to varētu arī rudenī lielā mērā saglabāt, ja kādam vien neizdosies panākt "šķīstīšanās" forsmažoru. Tūlīt acīs krīt aizsardzības ministra (kaut Kairiša uzslavēta) nervozums. Artis Pabriks, šķiet, jau dzīvo tā brīža priekšnojautās, kad viņu kādi "pareizāki latvieši" vilks uz tribunālu par "Abrenes pārdošanu".

Popkultūrā reizēm uzviļņo parādība, ko – paša uzskatāmākā piemēra dēļ – var dēvēt par "Bono sindromu". Dižs un masu dievināts talants kādā brīdī izlemj, ka savu popularitāti spēj izmantot valstisku vai kontinentālu traģēdiju atrisināšanai. Vienalga, uzbrūkot politiķiem (baņķieriem, baznīcu hierarhiem utt.) vai sēžoties ar viņiem pie sarunu galda. Gluži loģiski viss beidzas ar ilūziju sabrukumu un netīkamu atklāsmi, ka esi veikli manipulēts un "sadarbības partneru" izmantots.

Kairišs it kā ir, it kā nav šāda sindroma upuris. Tā pamatā ir humānisms, nevis vēlme sarīkot selekciju. U2 solists, cerot palīdzēt badu cietošām Āfrikas valstīm, neaicināja veidot "kancelējamo" sarakstus.

Kairišs drīzāk šķiet viegli līdzīgs itāļu dzejniekam Gabrielam D'Annuncio (1863-1938) viņa centienos realizēt savas politiskās vīzijas. Tāpēc šāds virsraksts prātā uzvējoja. Viņa fantastiskās avantūras pēc 1.Pasaules kara iedvesmoja vadoņa – dučes – režīma izveidošanos Itālijas karalistē. Kaut tauta dievināja ģēniju un vara apgādāja ar privilēģijām, D'Annuncio mūža nogali droši vien ļoti bojāja apziņa, ka «patiesībā» taču viņam, nevis ducīgajam plikpaurim ar masīvo zodu, vajadzēja no augstā balkona uzrunāt sajūsmā rēcošo tautu.

PS. Lūdzu kompetentās Latvijas iestādes, kas stāv likuma, nevainības prezumpcijas un demokrātijas sardzē, uzskatīt šo tekstu par denunciāciju. Labprāt uzzinātu to viedokli par šādiem aicinājumiem "kancelēt".

Novērtē šo rakstu: