Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pašreizējais ģenerālprokurors ir vēsa prāta cilvēks. Amats uzliek savus pienākumus, un nav dzirdēts, ka Ēriks Kalnmeiers būtu plātījies ar politkorektiem, populistiskiem vai citādi pārspīlētiem izteikumiem. Tomēr amats neaizlīmē muti. Tāpēc infoTOP.lv aicināja Kalnmeieru uz sarunu par ikvienam aktīvam pilsonim svarīgiem jautājumiem.

"Nu, grābj svešs cilvēks lapas – lai taču viņš grābj!"

 

- Šķiet, pēdējā laikā asākais punkts, kas parāda tiesību un morāles kolīziju, ir Liepājas tiesas – daudzi saka, pārāk maigais – spriedums pedofilu lietā.

- Jā, šajā lietā ne viss ir izvērtēts pietiekami dziļi un vispusīgi. Par to liecina kaut vai tas, ka vecākajam no apsūdzētajiem tiesa nemaz nedrīkstēja piespriest piespiedu darbu, jo viņš ir persona ar īpašām vajadzībām – cilvēkiem ar invaliditāti likums šādu sodu neļauj piemērot. Šeit pavisam noteikti jādomā par ko citu, tiesai vēlreiz rūpīgi izvērtējot viņa vainas pakāpi – vai tā ir brīvības atņemšana, vai nosacīta brīvības atņemšana, vai kāds cits soda veids... Par to es negribētu runāt konkrēti, lai nesaņemtu pārmetumus, sak, ģenerālprokurors cenšas ietekmēt tiesu. Tomēr manā ieskatā piespriestais sods ir neadekvāti mīksts – ņemot vērā tās darbības, ko viņš ir veicis. Patiešām neadekvāti mīksts.

- Latvijā piespiedu darbu sabiedrība pat īsti neuzskata par sodu. Nu, kādu laiku paslaucīs ielas, rudenī grābs lapas – un sodu būs izcietis.

- Jā, var redzēt šos cilvēkus, kā viņi strādā. Teiksim, ceļmalā padarbosies ar grābekli – un viss. Tomēr piespiedu darbs, manuprāt, ir efektīvāks par nosacītu sodu, kad cilvēkam tiek uzlikts par pienākumu, piemēram, gadu neizdarīt jaunus pārkāpumus. Ja pārkāpums ir bijis nejaušs, ja cilvēks nav tendēts uz nozieguma izdarīšanu, viņš to gadu mierīgi nodzīvos, neizdarīs jaunu pārkāpumu – un viss būs kārtībā. Reāli sodu viņš varbūt nemaz neizjutīs.

Piespriežot piespiedu darbu, gluži tā vis nebūs. Sevišķi, ja runa ir par sabiedrībā pazīstamu cilvēku. Viņš slaucīs ielas, tas parādīsies publiskajā telpā... Sabiedrībā pazīstamam cilvēkam tas var būt ļoti aizskaroši. Varbūt ne gluži aizskaroši, tomēr viņš to uztvers sāpīgi. Bet citiem... Nu, grābj svešs cilvēks lapas – lai taču viņš grābj! Es jau nezinu, kāpēc viņš to dara, varbūt viņš ir attiecīgo dienestu darbinieks, un tas ir viņa ikdienas pienākums. Turpretim sabiedrībā pazīstamu cilvēku mediji noteikti papūlēsies iemūžināt, atgādināt viņam, kas par lietu. Tam ir liels audzinošs efekts. Sportists, popzvaigzne, politiķis – un pēkšņi strādā slimnīcā par sanitāru, nēsā pīles, apkopj pacientus...

"Esam nolaiduši sodus vēl zemāk par Eiropā noteikto minimumu"

Ir vēl viens aspekts. Piemēram, Vācijā ļoti plaši piemēro naudas sodus. Taču tur ir daudz maksātspējīgāka sabiedrība, un tas ir tikai valsts budžeta papildinājums. Es arī būtu par to, lai tiem cilvēkiem, kas var maksāt un kuriem var tikt piemērota brīvības atņemšana uz nelielu termiņu, tās vietā varētu piespriest ievērojamu naudas sodu – un lai viņi maksā! Tā teikt, jāsit ar naudu. Līdz ar to valsts un sabiedrība iegūst reālu, taustāmu labumu. Ja cilvēks nav tik labi situēts un nespēj nomaksāt vairāku tūkstošu eiro soda naudu, lai tad viņš strādā to piespiedu darbu. Protams, ar nosacījumu, ka par savu nodarījumu viņš nav pelnījis neko bargāku.

Visā Eiropā pašlaik virzās tieši uz to: brīvības atņemšanu piemērot tikai lielas nepieciešamības gadījumā –, kad cilvēks brīvībā apdraud sabiedrību, vai arī viņa izdarītais noziegums ir tik smags, ka prasās pēc smaga soda.

- Ko nu mēs saprotam ar „smags”... Piemēram, Skandināvijā smags sods ir tad, ja brīvība tiek atņemts vairāk nekā uz pusgadu. Šeit? Nu, viņš pusgadu nosēdēja – vai viņš vispār ir sēdējis?

- Norvēģi Breivikam piesprieda 21 gadu cietumā, un tas viņiem skaitās ārkārtīgi smags sods par ārkārtīgi smagu noziegumu. Norvēģijā vēl smagāks sods principā nav iespējams. Latvijā šādā gadījumā būtu mūža ieslodzījums bez vārda runas. Sods Breivikam arī pašā Norvēģijā izraisīja plašu diskusiju – par to, vai šajā valstī visbargākais iespējamais sods ir adekvāts šā nodarījuma smagumam.

Kā mainās attieksme Latvijā? Pēc 2013. gada 1. janvārī spēkā stājušās  lielās sodu mīkstināšanas Krimināllikumā sodi par daudziem nodarījumiem ir ļoti būtiski samazināti, daudzi noziegumi no „sevišķi smagiem” pārtapuši vienkārši smagos, vārdu sakot, to kvalifikācija „nokāpusi” par vienu pakāpienu zemāk. Tomēr tagad atsevišķos gadījumos esam nonākuši pie tā, ka būtu jāatgriežas atpakaļ. Piemēram, ja ņemam būvniecības normu pārkāpumus, kas sasaucas ar Zolitūdes traģēdiju, vai ugunsdrošības noteikumu pārkāpumus – par tiem paredzētie sodi ir neadekvāti zemi, un tas rada arī papildu problēmas. Teiksim, atkarībā no nodarījuma smaguma var piemērot drošības līdzekļus vai noteikt drošības līdzekļa piemērošanas termiņus. Zolitūdes gadījumā pašlaik iespējamie zemie sodi var ļoti būtiski ietekmēt visu procesu. Tāpēc notiek atgriešanās, Krimināllikuma 239. un 240. pantos jau ir ievērojami pastiprināti sodi, bet tam nav atpakaļejoša spēka. Ir tapis arī likumprojekts, kas paredz sodu paaugstināšanu par par noziegumiem pret dzimumneaizskaramību – te impulss bija minētais „Liepājas gadījums”. Uzsvēršu – kopš 2013. gada arī šajā jomā sodi ir krietni samazināti.

Tās nav vienīgās izmaiņas. Tiek gatavota sodu paaugstināšana arī, piemēram, par naudas un finanšu instrumentu viltošanu un izplatīšanu. 2013. gadā, samazinot vai vietumis pat atceļot sodus, mēs esam „izlēkuši ārā” no Eiropas Savienības regulā noteiktajiem rāmjiem, esam nolaiduši sodus vēl zemāk par Eiropā noteikto minimumu, un tagad nākas atgriezies atpakaļ, atkal tos paaugstināt. 

"Čalovskim nekad netiks piespriesti tie 67 gadi"

- Vai nav tā, ka, gadījumā, ja Latvijā par attiecīgajiem nodarījumiem būtu paredzēts bargāks sods, amerikāņi, iespējams, nemaz nebūtu pieprasījuši Denisa Čalovska izdošanu, bet ļautu mums viņu sodīt pašiem?

- Pilnīgi noteikti nē! Mums kriminālprocesā ir noteikta robeža, ciktāl var summēt sodus par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Mums nav sistēmas, kas ļauj saskaitīt, teiksim 200-300 gadu cietumsodu vai četrus mūža ieslodzījumus. Kas attiecas uz Čalovski, tie visur pieminētie iespējamie 67 gadi cietumā ir advokātu palaists apgalvojums, lai sasniegtu šausminošu efektu. Pagaidīsim Amerikas tiesas spriedumu. Lielā mērā viss ir atkarīgs no viņa paša. Gadījumā, ja Čalovskis tiešām ir vainīgs, bet tiks atzīts, ka viņš ir sadarbojies ar prokuroru, tad viņam, visdrīzāk, tiks piespriesti pāris gadi.

- Līdzīgi kā šeit?

- Amerikā tas ir daudz efektīvāk.  Te sadarbība nav tik jūtama, toties tur... Mums šajā ziņā jau ir pieredze, mēs arī agrāk esam izdevuši ASV par kibernoziegumiem aizdomās turētu personu. Arī tad visi gaidīja, ka būs ārkārtīgi smags sods, bet viņa sadarbojās, liecināja un galu galā cietumā nosēdēja, ja nemaldos, vienu gadu. Tā ka tas lielā mērā ir atkarīgs no paša cilvēka, viņa advokātiem un no tā, kādu aizstāvības pozīciju viņi ir izvēlējušies. Taču pat pilnībā atsakoties no sadarbības un visu noliedzot, Čalovskim nekad netiks piespriesti tie 67 gadi. Var jau akcentēt iespējamo maksimālo sodu, taču nav neviena Krimināllikuma panta, kurā būtu notiekts ļoti konkrēts sods, teiksim, astoņi gadi brīvības atņemšanas – un viss! Ir „no – līdz”. Katrai lietai ir savi apstākļi, aiz katras stāv konkrēts cilvēks, tas viss jāizvērtē.

Mūsu tiesas ir daudz patstāvīgākas nekā ASV. Amerikas tiesās eksistē sodu noteikšanas vadlīnijas. Tiesnesis paņem grāmatu un skatās – ahā, tāds un tāds soda paragrāfs,par šo nodarījumu pienākas tik un tik, tālāk – tādi un tādi mīkstinoši, tādi un tādi pastiprinoši apstākļi, viņš ir atzinis, tātad skatāmies „atzīšana” – samazinās par tik... Tā tiesnesis nonāk diezgan šaurā intervālā „no – līdz” un šajā intervālā arī paliek, piespriežot sodu.

Turpretim Latvijā tiesnesis var rīkoties daudz patstāvīgāk, viņam ir pilnīgi brīva izvēle noteikt sodu robežās, kas paredzētas tieši Krimināllikuma pantā, turklāt likumā paredzētas arī iespējas piespriest sodu zem minimālās robežas. Tādā kārtā mūsu tiesām ir daudz plašākas iespējas variēt sodus.  ASV ir pilnīgi atšķirīga tiesību sistēma.

"Nav padomju laiki, cietumā strādāt nevienu nevar piespiest"

Vēl viens piemērs. Mums kriminālprocesā ir noteikts nodarījuma izmeklēšanas obligātums. Tas nozīmē, ka pilnībā jāizmeklē jebkurš nodarījums. Piemēram, vienai personai ir slepkavība, laupīšanas – un nelielas zādzības veikalā. Amerikā ir tā: paņem dažus smagākos noziegumus, bet „sīkumus” neviens nemeklē, toties lieta virzās daudz ātrāk. Tik un tā sods par smagākajiem nodarījumiem būs smagāks, bet par sīkākajiem nodarījumiem – iekļausies „lielajā” sodā, to praktiski neietekmējot. Turpretim mums ir šis obligātums, mēs „atstrādājam” visu, kaut vai tās būtu 30 dažādas epizodes, kas galīgo sodu tik un tā neietekmē, toties sagādā krietnas galvassāpes. Vienīgi cietušajām personām tas var būt morāls gandarījums, sak, viņu notiesāja arī par man nodarīto pārestību. Savukārt kaitējuma atlīdzību no notiesātajiem saņemt iespējams ļoti reti. Nav padomju laiki, cietumā strādāt nevienu nevar piespiest.

- Nuja, daži tāpēc iedomājas, ka cietums – tas jau drīzāk kūrorts...

- Nu, nu, tas nu gan ir stipri pārspīlēti. Lai arī sadzīves apstākļi Latvijas cietumos ar katru gadu uzlabojas, tomēr tur nekad nebūs tā, kā cilvēkam dzīvojot brīvībā, to vienkārši nevar nodrošināt.  

"Ārpusē mums nav tiesību ierobežot neko"

- Cik brīvs Latvijā vispār var justies cilvēks? Piemēram, es novietoju auto un nācu uz šejieni. Gāju gar Aizsardzības ministrijas ēku, vēl šādām tādām svarīgām iestādēm... Ienācu prokuratūrā, un jums pie caurlaižu biroja uzlīmētas piktogrammas ar nosvītrotu fotoaparātu un videokameru. Viss skaidrs. Bet vai uz ielas ir kādi ierobežojumi fotografēt, filmēt, veikt audio ierakstus?

- Nu, vismaz pie mums nav. Kas attiecas uz jūsu pieminētajām piktogrammām... Mums iekšienē, šajā ēkā notiek darbs ar valsts noslēpumu. Te filmēt atļauts tikai ar atļauju. Šie aizliegumi ir arī citās prokuratūras struktūrās – tikai telpās! Mūsu pamatfunkcija tomēr ir kriminālvajāšana, pie mums nāk kriminālprocesos iesaistītas personas – topstarp liecinieki, cietušie, aizdomās turamie, apsūdzētie –, un Kriminālprocesa likums nosaka ierobežojumus viņu fiksēšanai. Taču ārpusē mums nav tiesību ierobežot neko, un mēs to arī nedarām. Bieži mūsu ēku filmē no ielas pretējās puses – un nekādu problēmu! Mēs neiebilstam.

- Tas nozīmē, ka publiskajā telpā nekādiem ierobežojumiem nevajadzētu būt?

-  Vismaz runājot par mūsu iestādi – noteikti!

- Bet vai kāds var ierobežot?

- Uz ielas? Publiskajā telpā? Nē! Lai kaut kur uzliktu ierobežojumus fotografēt, jābūt konkrētam normatīvajam aktam. Kāpēc lai es pēkšņi aizliegtu no ielas pretējās puses filmēt prokuratūru? Un galvenais – kā es to nodrošināšu? Kāds ir leģitīmais mērķis, ko es ar to gribu panākt? Tas, protams, sasaistās ar Lato Lapsas gadījumu pie Drošības policijas... Nu, nav mums nekur noteikts, ka kritiskās infrastruktūras tuvumā nedrīkst atrasties ar kameru vai diktofonu. Kaut vai tā pati Ādažu militārā bāze... Ja ārpusē – es nezinu, ir vai nav –, ja ārpusē nav nekādu brīdinājumu, ka aizliegts fotografēt vai filmēt, kāpēc lai es to nedrīkstētu darīt? Tā, protams, nebūs ne spiegošana, ne kas cits noziedzīgs. Ko es no tās „žoga bildes” iegūšu? Neko. No Kosmosa sen jau viss ir nobildēts un zināms.

"Droniem vispār nav normatīvā regulējuma"

Padomju laikos bija aizliegts fotografēt un filmēt, piemēram, dzelzceļa stacijās. Kad mums kriminālistikā bija patstāvīgais darbs, mēs ar kursabiedru aizgājām uz staciju, sak, nofilmēsim, kā vilciens pienāk un atiet. Mūs savāca un aizveda uz dzelzceļa policiju. Ko mēs tur spiegojot?

- Padomju laikos bija ierasts, ka milicis varēja paprasīt atļauju filmēt...

- Nu, atkarībā ko. Ja tu filmēji tūrisma objektu, neviens neko neteica. Ja fotografēji drošības komitejas māju, varēji izraisīt „interesi”.

- Ceru, ka mūsdienu Latvijā tādu „īpašo” objektu nav...

- Nav. Jebkurš vai aiziet uz Gaujas ielu un filmēt Valsts policijas mājvietu, cik uziet, nevienu tas neuztrauks. Pie Drošības policijas (DP) vārtiem? Ir bijuši ziņu sižeti, kuros reportieris ierunā tekstu, tieši stāvot pie DP caurlaižu punkta.

- Nenoslinkoju, biju aizbraucis, lai paskatītos, vai tur nav piktogrammas vai kādi citi brīdinājumi. Nav...

- Tieši tā. Nekur nav noteikts, ka ārpusē nedrīkst filmēt vai fotografēt. Lato Lapsa draudēja palaist dronu, kas filmētu DP teritoriju no augšas. Latvijā nav neviena normatīvā akta, kas aizliegtu to darīt! Droniem vispār nav normatīvā regulējuma. Kas tas tāds ir, kādi ir dronu izmantošanas nosacījumi? Demokrātiskā sabiedrībā darbojas noteikums, ka atļauts ir viss, kas nav speciāli aizliegts. Padomijā bija otrādi: aizliegts viss, kas nav speciāli atļauts. Ja laistu dronu... Es nezinu, kas tas ir, kaut kāds lidaparāts jau nu noteikti. Tas taču var radīt arī apdraudējumu – to var ielaist elektrības vados, izraisīt īssavienojumu. Vārdu sakot, ja visi te sāks lidināties... Bet tā ir problēma visā Eiropā. Piemēram, dronu palaišana lidostu tuvumā, kas var apdraudēt aviācijas drošību. Jābūt regulējumam, jābūt atbildībai, bet nav.

"Tiklīdz parādās politika..."

- Jautājums no tās pašas sērijas. Pirms kāda laika uz ielas, pie Barklaja de Tolli pieminekļa savāca kompāniju, kas tur bija ieradusies parakstīt papīrus. Man arī tā kompānija nepatīk, bet tas taču nav kritērijs...

- Viss ir atkarīgs no tā, kā tas notika. Varbūt tas bija pikets vai sapulce un tika pārkāpti rīkošanas noteikumi. Nē? Ko mēs redzam dzīvē? Kaut kur laukumā nolikts galdiņš, pie tā sēž cilvēks un vāc parakstus, piemēram, par ziloņu aizsardzību. Neviens neko neteiks, neviens policists neies klāt –, ja tas kaut kādā veidā nav piesaistāms politikai. Tiklīdz parādās politika... Kas ir Barklajs de Tolli? Vidzemes paverdzinātājs. Katrā ziņā viņu saista ar Krievijas impēriju. Ahā, te jums arī politika!

- Būtībā šī lieta tiek traktēta politiski?

- Grūti pateikt, cik tur ir vai nav politikas, bet policistam ir tiesības pienākt klāt un palūgt paskaidrojumus – kas notiek, kādā sakarā, kas organizē? Ja viens cilvēks sēž un vāc parakstus, tas, protams, nav ne mītiņš, ne pikets. Ja cilvēki ar savu akciju grib piesaistīt uzmanību, var būt, ka to var uzskatīt arī par piketu.

- Mani uztrauc tas, ka policisti, aizturot šos personāžus, paziņoja: viņi esot „pulcējušies vairāk par trim”, pārāk lielā grupā. Izrāde beigusies, mēs izejam no teātra, tāda paliela skatītāju grupa, vai mūs arī var aizturēt?

- Nu, ziniet, universitātē nesen bija izlaidumu laiks, gandrīz katru dienu Raiņa bulvārī pulcējās lielas grupas... 100 studentu savācas un iet nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Tas ir gājiens? Vai hokeja fani pēc spēles noliek ziedus pie ārvalstu vēstniecībām, ir tāda tradīcija. Šajos gadījumos ir diferencēta pieeja – ja nav politikas, viss var notikt, bet, ja parādās politika, nu, tad tam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Ģeopolitiskā situācija tāda, un jārēķinās, ka pasaule kļuvusi citāda. Mēs paši bieži neaizdomājamies, ka daudzās it kā vienkāršās un ierastās lietās ir parādījusies šī „ģeopolitika”. Apskatāmies internetu: tur pašlaik ir atrodamas vietnes latviešu valodā par notikumiem pārsvarā Krievijā, piemēram, par Krievijas slavenību personisko dzīvi – kas ar ko precas, kas šķiras, kas ar ko konfliktē... Manā ieskatā, tas ir paņēmiens, kā latviešu cilvēkus piesaistīt Krievijai. Taču tā nav tiesiska problēma.

"Nauda pati par sevi nav nekas slikts, vienalga, cik tās būtu"

- Pēdējais jautājums. Piecu desmit gadu laikā ir bijuši vairāki gadījumi, kad cilvēkam tiek „inkriminēta” nauda. Pieņemsim, ka es pie jums atnācu, bet savā mašīnā atstāju, teiksim, kādu miljonu eiro. Vai es to drīkstēju darīt? Cik naudas vispār man var būt līdzi, lai tas nebūtu noziegums?

- Atkarībā no tā, kāda ir tā miljona izcelsme. Es gan neatzīstu tādu naudas turēšanu mašīnā, auto tomēr nav seifs. Bet, ja runājam teorētiski... Mums jāaiziet no padomju stereotipa. Jāsaprot, ka nauda pati par sevi nav nekas slikts, vienalga, cik tās būtu. Turība nav negods. Padomju laikos tika kultivēts, ka bagāts cilvēks nevar būt cienījams.  Un joprojām šāds domāšanas modelis ir bieži sastopams. Sak, bagāts un godīgs vienlaikus – neiespējami! Taču patiesībā viss ir atkarīgs no naudas izcelsmes.

- Tas nozīmē, ka skaidras naudas daudzuma ziņā nekādu tiesisku ierobežojumu nav?

- Likumā ir ierobežots, piemēram, cik lielus darījumus drīkst veikt skaidrā naudā, ir noteikta deklarēšanas un nodokļu maksāšanas kārtība. Ja tas viss ir ievērots, nevienam nav aizliegts krāt un turēt skaidru naudu! Kad bija sākumdeklarēšana, jebkurš varēja  uzrādīt savus „miljonus”, legalizēt tos. Tolaik bija tādi cilvēki, kas teica, rau, man ir simt miljonu skaidrā naudā, es, redziet, bankām neuzticos... Patiešām? Tā ir cita lieta – iemaksā uz vienu dienu to naudu bankā, lai parādītu, ka tā patiešām ir, un tad rēķinies, ka tev uzdos jautājumus par naudas izcelsmi. Ja viss kārtībā, tā ir tava izvēle: turēt naudu bankā vai trīslitru burkā ieraktu dārzā.

- Kam jāpierāda naudas izcelsmes legalitāte: naudas īpašniekam vai tam, kas to apšauba?

- Šajā gadījumā ir spēkā legālā prezumpcija: naudas īpašniekam jāuzrāda pierādījumi par naudas izcelsmi. Protams, ja viņš šo naudu deklarē. Ja tiesību aizsardzības iestādes konstatē, ka nauda ir nopelnīta, piemēram, ar kontrabandu vai nelegālām narkotikām, būs problēmas jebkurā pasaules valstī. Kriminālprocesa likuma 355. pantā ir uzskaitīts, kādos gadījumos naudas līdzekļi bez papildu pierādījumiem tiek uzskatīti par noziedzīgi iegūtiem. Tādā gadījumā naudas īpašniekam jāpierāda, ka nauda iegūta legālā veidā. Piemēram, ja cilvēks dzīvo vienā ģimenē ar kādu, kas tirgo narkotikas, viņam nāksies pierādīt, ka kopā ar „narkotiku peļņu” ir konfiscēta arī viņa „tīrā nauda”.

Vārdu sakot, ja tev līdzi ir kaut vai pāris miljonu skaidras naudas ar pilnīgi legālu izcelsmi, tas nebūs nekāds pārkāpums. Tā vienkārši būs tava izvēle.

Pārpublicēts no infotop.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...