Iesaki rakstu: 
Šis teksts kārtējo vēlēšanu gaidās jau tālajā, šķiet, 2009. gadā publicēts interneta portālā “Apollo”. Tolaik šis medijs autoriem maksāja ciešamus honorārus, neveica publicēšanai iesniegto garadarbu politisko, ideoloģisko, komerciālo u.c. veida cenzūru. Pēc manas pārliecības, publikācija, nemainot tekstā ne vārda, nav zaudējusi aktualitāti arī Latvijas valsts simtgades un jau 13. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Tāpat lieliski apzinos, ka vairumam pilsoņu būs diametrāli pretējs viedoklis, ko tautieši sparīgi aizstāvēs, liekot lietā argumentus, demagoģiju vai lamas. Tātad vēstījums iz pagātnes.
Vēlēšanās esmu piedalījies reizi mūžā. 18 gadu vecumā godam izpildīju padomju pilsoņa pienākumu, kad PSRS Augstākās Padomes vēlēšanās nodevu balsi par nesatricināmā komunistiskās partijas un bezpartejisko bloka kandidātu, konkrētāk, par ievērojamo komunistiskās partijas un padomju valsts darbinieku Arvīdu Janoviču Pelši.
Savukārt iecirkņa vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja man, padomju demokrātijas debitantam, pasniedza boļševistiski sarkanu neļķīti un prezentēja grāmatiņu, tiesa, ne idejisko «Kā rūdījās tērauds», bet abstraktā humānisma inspirēto «Anapurnu»...
Kopš tās tālās dienas vēlēšanas Padlatvijā un Latvijas Republikā iztikušas bez manas klātbūtnes. LR pilsoņa pases īpašo atzīmju sadaļa saglabājusi nevainību – neviena zīmodziņa par dalību visu līmeņu vēlēšanās, referendumos...
Man zināmi pilsoniskās sabiedrības arhitektu standartpārmetumi tamlīdzīgai nostājai, bet tos komentēt vai atspēkot šķiet nevietā. Vien pateikšu, ka varītēm cenšos nepiedalīties ne noziegumā, ne farsā, ne ģeķībā. Un esmu pārliecināts – nav principiālas atšķirības t.s. tautvaldībā gan okupētajā, gan atjaunotajā Latvijā. Emocionālais kopsaucējs nepārprotams – derdzīgi! Katra sistēma gaida manu mīlestību, vismaz lojalitāti, un bezkaunīgi paģēr ziedošanos. Varu atkārtot savulaik rakstīto – kāpēc man jāmirst par Latviju, lai Latvija mirst par mani... Tikmēr politiskā iekārta Latvijā šobrīd nozīmē savtīgu viduvējību, lētu ambīciju un kaktu mesiānisma diktatūru. Es boikotēju muļķību – tur nav vajadzīga drosme, pietiek ar pašironiju...
Atzīšos, reizēm neticu pat Dievam, kur nu vēl vēlēšanu gaidās ticēšu malačiem, kuru famīlijas iedrukātas biļetenos. Ar līdzdalību vēlēšanu rituālā negrasos pastarpināti izteikt kaut kripatiņas atbalsta kādam politiskā teātra personāžam, reklāmas rullīša zvaigznim. Interesanti, cik daudzi no balsotājiem, kuri iecēla varas saulītē mūslaiku Latvijas izputinātājus, klusībā par savu rīcību demokrātijas spēlītē nosarkst līdz nabai? Pieļauju – nedaudzi... Nelga latvietis visos laikos tic TV «Panorāmai», kļūst par politisko manipulāciju un politiskās reklāmas upuri, bet viņa cilvēciskā sāpe un pilsoniskā pozīcija izsakāma pūļa noskaņojuma refrēnā, šajā dvēseles kliedziena falsetā – nav par ko balsot!...
Protams, protams, jauki būtu dzīvot ideālajā Latvijā – tādā zaļā un pārtikušā, kur nav encefalīta ērču, bet cilvēki mūžam jauni un cits citam nemitīgi saka «siers» amerikāņu mēlē, atsedzot veselīgus vai arī valsts sarūpētus zobus... Un jauki, ja šo laimību panākt līdzētu godīgi un prātīgi tautas priekšstāvji. Taču uz pasaules lietu kārtību var palūkoties no banālā «cilvēks visu lietu mērs» aspekta. Ja tā – nav principiālas atšķirības, dzīvot impērijas guberņā, Padlatvijā vai Latvijas Republikā. Cilvēka iekšējā brīvība nav atkarīga no sistēmas taisnīguma un lupatas krāsas karogkātā. Arī mēra laikā iespējams dzīrot, arī pie avota iespējams mirt slāpēs... Ja valsts nedzen uz giljotīnu, Aušvici vai Kolimu, dzīves piepildījums ir konkrēta cilvēka kompetencē. Tāpēc negrasos vainot Latvijas Republiku, ka, piemēram, neesmu vietējo miljonāru sarakstā, neesmu sacerējis pārlaicīgi aizgrābjošu mīlas stāstu... Latvija nav atbildīga, ka nespēju atmest smēķēšanu un nespēju noskriet maratonu...
Var, protams, no valsts izsist vai izkrāpt nodokļu atlaides, pabalstus, garantijas, pasūtījumus... Pieprasīt gludus ceļus, treknu sviestu un saulainas vecumdienas... Tikai velti no valsts gaidīt vai paģērēt ticību, cerību, mīlestību... Šīm vērtībām nav paredzēts finansējums budžetā, par tām nelemj koalīcijas padomē... Par tām nedebatē un nebalso... Tās sagaida kā brīnumu un nopelna kā žēlastību.
Pret Latvijas valsti man, politkorekti koķetējot, attieksme neitrāla. Ja dzīvē kas patiesi baida, tad baisas nevarības iespēja, kad tapsi atkarīgs no šīs valsts labvēlības. Nudien, pamaz prieka pārvērsties cilvēkā ar īpašām vajadzībām, kurš, sev par nelaimi saglabājot skaidru saprātu, pilnīgas paralīzes dēļ nabagmājā un pieslapinātā gultā nespēj biļetenu urnā iemest, mušu no deguna notraukt, kur nu vēl vēnas sev pāršņāpt...
Tiktāl sendienu publicistikas paraudziņš. Dzīvojot 2018. gada Latvijā, reizēm pieķeru sevi pie augšminētajam tekstam pretēja, iespējams, ķecerīga viedokļa, proti, es nedrīkstu šīs, presē bieži par epohālām nokristītajām, vēlēšanas boikotēt. Lieliski apzinos, ka cerības Latvijas valsts nākotnes uzplaukumam, ir iluzoras, vienalga, kādi tautas priekšstāvji dirnēs Augstajā namā, vienalga, kāda būs nākamā valdības koalīciju. Tātad vēlēšanas neko neizšķir, neko nemaina. Secinājums nepārprotams - jāpiedalās un jābalso par KPV.LV listi! Kazi, šie malači (partijai, tās līderiem veltītie epiteti zināmi) spēs padarīt valsts politisko dzīvi lustīgāku, pārvērtīs Jēkabielas namu par Latvijas akadēmisko absurda teātri. Latviešiem grūši ar humora izjūtu. Varbūt tāpēc, citējot klasiķi, mums neizdodas smejot atkratīties no savas pagātnes.
Seko mums 
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
