Iesaki rakstu: 
Pašlaik mūs ir piemeklējuši drūmi laiki, uz šo brīdi tā īsti neapzināta vīrusa dēļ vairāk nekā miljonam iedzīvotāju liekot sēdēt četrās sienās. Turklāt izskatās, ka tādi strikti apstākļi ievilksies vēl pāris mēnešus, bet varbūt arī ilgāk, ja vairums tā arī paliks kā jēlas olas... It īpaši tie, kas pieņem lēmumus!
Daudzi šo epidēmijas stāvokli dēvē par „karu” - vieni šķetina sazvērestības teorijas, bet citi ir vīrusa dabiskās izcelsmes piekritēji. Neatkarīgi no tā kā galvenais „ierocis” pret šo vīrusi valsts līmenī ir „palikt VISIEM mājās”.
Man tas ļoti sasaucas ar K.Ulmaņa vārdiem: „Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.” Kāds bija rezultāts? Vai šodien gadījumā neejam uz to pašu? Medicīnā preventīvā aprūpe ir apturēta. Skolas palikšot ciet līdz septembrim. No politiķu sacītā izriet, ka darbu daudzi uzņēmumi nevarēs atsākt tikpat ilgi.
Rodas vairāki būtiski jautājumi. Kas notiks ar daudzajām darbavietām, kas šobrīd ir iesaldētas vai darbinieki jau atlaisti? Kā cilvēkiem tuvākajos mēnešos neielaist veselības kaites? Kā izdzīvot šo laiku tiem, kuriem nepienāksies nekāda palīdzība no valsts? Un vai vispār ir samērīgi turpināt tik drastiskos pasākumus vismaz valsts iekšienē, kad daudzi mediķi ne tikai atrodas dīkstāvē, bet sāks palikt bez algām? Vai Latvija ir gatava kārtējam kvalitatīvā darbaspēka emigrācijas vilnim?
Vai tas nav tāds pats aplamais rīcības modelis kā 1940.gada 17.jūnijā, kad visi paļāvās uz vienu politiķi, lai tā kā nebūtu bojāgājušo kaujās (pretēji Somijas rīcībai), bet rezultātā Latvija piedzīvoja bezžēlastīgas izsūtīšanas (nesaudzējot ne bērnus, ne sievietes) un traģiskas kaujas (latvietim karojot pret latvieti)? It kā formāli sanāca glīti, bet faktiski... lieli, lieli upuri. Ja tā pavērtē, tad šobrīd iet uz to pašu, un pēc politiķu retorikas ir sajūta, ka līdz viņiem tas „neaiziet”. No konkrētā vīrusa upuru būs viens skaits, bet pārējās kategorijās...
Tā kā visiem patīk cilāt statistiku, atļāvos nu tā uz fikso arī es... Skaitļus, kas mērāmi simtos vai tūkstošos. Piemēram, 1995.gadā, kad bija juku laiki, Latvijā pašnāvību skaits vien bija 1 000! Pēdējos gados vidēji tie ir aptuveni 500 gadījumu gadā. Kāda statistika būs pēc šī, ja ārkārtas stāvoklis ievilksies mēnešiem un būs ilgstoša recesija jeb jau tā saucamā ekonomiskā depresija? Piemēram, 2016. gadā 8,1% no visiem nāves gadījumiem bija saistīti ar alkohola lietošanu (absolūtos skaitļos – 2288 gadījumi). Aizliedzot alkoholu un to drastiski apkarojot, mēs jau ietaupītu 2/3 no vīrusa bojā gājušo skaita Ķīnā (uz šodienu Ķīnā oficiālais mirušo skaits – 3318). Ir vēl un vēl kategorijas, kur varētu nepieļaut simtiem upuru, pieņemot šādus kardināli ierobežojošus pasākumus. Var tak arī ieviest pretējas lietas – nevis likt cilvēkiem sēdēt mājās, bet vairot kustību, liekot pildīt fiziskos vingrinājumus grupās armijas uzraudzībā? Nē, jāsēž mājās, jāgrimst depresijā, tauciņos, slimībās un nabadzībā...
Ja nesāksies manipulācijas ar statistiku un nāves cēloņu noteikšanu (nop, tas jau notiek!), kur Vācijai un ASV ir ievērojami labāka statistika, gala rezultātā, iespējams, būs niecīgs vai vismaz neliels skaits mirušo no šī vīrusa, kas būs par iemeslu politiķiem dziedāt slavas dziesmas - kauja uzvarētu faktiski bez upuriem, cik skaisti, cik perfekti, ak! Taču realitāte, absolūtie skaitļi un kaitējums būs nesamērīgs... NESAMĒRĪGS. Un ilgstošs. Ar šo es gribu teikt, ka valsts iedzīvotāji par šo visu SAMAKSĀS ar upuriem – jautājums ir tikai, cik daudz un kurās cilvēku grupās. Nedzīvojiet ilūzijās, ka, sēžot mājās, visi tiks sveikā... Domājiet reāli.
Šodien ir jādomā, cik lielā mērā un kurās sfērās, kuros reģionos var atcelt ierobežojumus aprīļa beigās (nevis domāt par vairāku mēnešu pagarinājumu!), jo tad vairums atlidojušo inficēto būs jau tikuši pāri paškarantīnas periodam, lai neturpinātu inficēt citus. Turklāt atpakaļ stingrie pasākumi ir pieņemami, kad tiešām būs noslodze medicīnas aprūpē, jo pretējā gadījumā tā mēs varam sēdēt mājās gadiem! Latvijā nav Itālijas situācija, tātad Latvijā ir JĀDOMĀ PAŠIEM AR SAVU GALVU, un JĀPIEŅEM SAVI LĒMUMI, kas izriet no PAŠU APSTĀKĻIEM.
Vai tiešām kara laikā vīrieši arī tā sēdēs mājās, kad nāk postaža valstij visās jomās, lai saglābtu savas dzīvības? Šajā laikā patiesi padomājiet par savām atkarībām, ēšanas un aktivitāšu paradumiem – tas būs ievērojami efektīvāk, nekā būt kā jēlām olām dīvānā. Zemāk brīvbrīžiem ir statistika, ko papētīt un aizdomāties par skaitļiem, ko mums met acīs... Lai jums laba veselība!
*Latvijas demogrāfija 1897.-2011.g. Pievēršama uzmanība kara gadiem.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_demogr%C4%81fija
*Pārskats par Latvijas iedzīvotāju veselību 100 gadu periodā
https://spkc.gov.lv/upload/Zinojumu_faili/100_gadi_veseliba.pdf
*Alko_Traumas 2008-2016
https://spkc.gov.lv/upload/Petijumi%20un%20zinojumi/Traumas/alko_traumas_20082016.pdf
*Statistikā redzams, ka vistrakāk slimo vecuma grupās 0-
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
