Iesaki rakstu: 
Gandrīz neko savā dzīvē neesmu izdarījis pareizi ar pirmo reizi. Kļūdījos, kļūdas atzinu un mācījos. Manu valsti jau vairākus gadus pārvalda cilvēki, kuri bliež pa nagiem atkal un atkal – pašapmierināti un finansiāli nodrošināti mazohisti. Kā precīzi rakstīja Alvis Hermanis - politiķi, kas par tādiem kļuvuši pārsvarā tikai tāpēc, ka nespēj atrast godīgu darbu kur citur.
Daži klaigā, ka politika esot profesija. Tiešām? Neviens no 100 “tautas kalpiem” nevar uzrādīt attiecīgu izglītības sertifikātu. Arī es. Mans diploms ir mani darbi – dziesmas un tīrumos nobriedušie augļi.
Es pievienojos “Bez partijām”. Jo nevaru citādāk. Jo nebūs man miera, ja palikšu malā. Jo kopā ar Alvi esam gājuši izlūkos. Jo abi esam atgriezušies, viens otru neatstājot aiz frontes līnijas.
P.S. Es jau gara acīm redzu – dzirdu: "Kremļa lakstīgala! Okupekļa dziedātājs! Kādas tev vispār tiesības šajā sakarā kaut ko teikt?
Lai nu kam, bet tieši man ir tiesības! Nevienam citam, bet man savulaik pietika drosmes ar palmas zaru rokā doties Latvijas krievu midzenī ar cerību, ka dziesma un vārds palīdzēs viņus padarīt lojālus zemei, kurā viņi dzīvo. Varbūt par vēlu, tāpēc nesanāca. Bet es vismaz mēģināju. Un ar to lepojos joprojām.
Dievs svētī Latviju!
Seko mums 
Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
