Esam izlēmuši koncentrēties uz ražošanu Latvijā – un tam ir savi iemesli
Vitauts Paškausks*27.07.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šobrīd ir pienācis laiks, kad AS „Agrolats Holding” grupa, kurā ietilpst arī tādi pazīstami zīmoli kā „Tērvete” un „Druva”, ir pieņēmusi lēmumu ar saviem uzņēmumiem doties prom no vairākiem ārvalstu tirgiem, jo redzam parādāmies lielus riskus, kurus nekādi nespējam kontrolēt un ietekmēt.
Kā viens no būtiskiem iemesliem ir minama darījumu partneru negodprātība un augstais korupcijas līmenis virknē valstu, kurš neļauj tiesiskā ceļā panākt taisnību. Ja nevēlamies šai sistēmai pakļauties un to atbalstīt, mums neatliek nekas cits kā domāt par šo tirgu pamešanu.
Nav noslēpums, ka biznesā klupšanas akmeņu netrūkst. Nereti tās ir mūsu pašu kļūdas vai apstākļu sakritības, taču diemžēl nākas sastapties arī ar citu uzņēmēju – sadarbības partneru negodprātīgu rīcību. Lai cik pārsteidzoši nešķistu, arī respektabla Amerikas investīciju uzņēmuma vietējo menedžeru metodes Ukrainā mūs pārsteidza pilnībā nesagatavotus.
Nedaudz vairāk nekā pirms divpadsmit gadiem mūs uzrunāja finanšu investīciju fonds “New Century Holding” ("NCH Capital") no ASV, kuram tai laikā nebija lauksaimniecības pieredzes Ukrainā, bet bija vēlme veidot fondus un paplašināt investīciju apjomu lauksaimniecības nozarē. Tika meklēti godīgi partneri ar pieredzi un rietumniecisku pieeju. Ar vietējiem uzņēmējiem partnerību "NCH Capital" veidot baidījās.
Tai laikā mums jau bija nodibinātas divas, veiksmīgi strādājošas saimniecības. Uzsākām sadarbību ar "NCH Capital" un nodibinājām kopuzņēmumu Ukrainā “Golden Sunrise”, par pamatu ņemot mūsu strādājošos uzņēmumus. Sadarbību uzsākt mūs aktīvi mēģināja pierunāt "NCH Capital" pārstāvniecības Latvijā vadītājs Kārlis Cerbulis.
Ar viņiem noslēdzām investīciju līgumu, kas paredzēja, ka komercdarbību veiksim kā līdzvērtīgi partneri - investīciju fonds finansēs šo projektu, bet mēs savukārt nodrošināsim ražošanu un vadīsim uzņēmuma ikdienas saimniecisko darbību.
Mūsu vadībā, izmantojot mūsu pieredzi, “Golden Sunrise” izauga par ļoti veiksmīgu un peļņu nesošu uzņēmumu, apsaimniekojot vairāk nekā
Diemžēl pēdējo gadu laikā, viss sāka mainīties. "NCH Capital" sāka pamazām pārņemt kontroli pār kopuzņēmumu, turklāt izmantojot apšaubāmas metodes. Viņi izveidoja sev ofšorus, no kuriem mūsu kopuzņēmums bija spiests ņemt kredītus un pirkt sadārdzinātas izejvielas, bet saražoto produkciju realizēt par cenu zem tirgus vērtības, tādā veidā daļu uzņēmuma peļņas aizpludinot prom. Tam sekoja klaji nepieņemama politika attiecībā uz darbiniekiem un prettiesiskā veidā pārņemta uzņēmuma vadība.
"NCH Capital" pilnībā pārņēma varu, atnāca, atbrīvoja direktoru un vietā ielika savu cilvēku. Pēc tam notika visas no tā izrietošās sekas - nenotikušu valdes sēžu protokolu parādīšanās, preču izpārdošanas, slēgti aizdevuma līgumi, par ko mēs netikām informēti. Vienā vārdā sakot - reiderisms. Tas būtiski samazina mūsu biznesa vērtību Ukrainā salīdzinājumā ar to, kāda tā bija vēl pirms diviem gadiem. Rezultātā esam uzsākuši vairākas tiesvedības un informējuši tiesībsargājošās iestādes.
Mēs nevarējām pat iedomāties, ka tā var rīkoties tik respektabls amerikāņu fonds, kas investējis Austrumeiropā vairāk nekā miljardu ASV dolāru. Naivi bijām iedomājušies, ka tieši sadarbība ar "NCH Capital" ļaus strādāt Ukrainā godīgi un atbilstoši rietumnieciskai komercdarbības praksei. Izrādījās otrādi.
Es nezinu, vai fonda investori akceptē tādas darbības, ņemot vērā amerikāņu iestāšanos par biznesu pēc godīgiem pamatprincipiem. Viņu rīcība liecina par kaut ko citu.
Investīciju fonda naudas līdzekļi ir no universitātēm un pensiju fondiem. Šajā investīciju fondā savu naudu iegulda respektabli uzņēmumi. Šaubos, vai viņi zina, kā šī nauda tiek apsaimniekota tālāk.
Protams, esam mēģinājuši lietu atrisināt sarunu ceļā, taču tas nav iespējams, ja otra puse to nevēlas darīt. Mēs kopsaucēju šobrīd neesam atraduši. Pieļauju, ka tāds ir viņu akcionāru uzstādījums - ASV darām visu pēc labākajiem biznesa principiem, bet citur neskatāmies, ko dara fonda naudas apsaimniekotāji.
Par ko liecina šis gadījums? Nekad un nekādā situācijā uzņēmēji nedrīkst atslābt un zaudēt uzmanību, neskatoties uz darījuma partnera it kā labo reputāciju, īpaši jau valstīs, kur biznesa vide atšķiras no tās, kādā esam pieraduši strādāt Latvijā.
Jā, arī Latvijā šķēršļu biznesa attīstībai diemžēl netrūkst, taču tie ir pārvarami. Turklāt šeit biznesa vide turpina uzlaboties, un tā pozitīvā nozīmē būtiski atšķiras no Ukrainas, kas tomēr ļauj ar optimismu skatīties nākotnē.
* AS “Agrolats Holding” līdzīpašnieks
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
