Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

“Mazgadīgā pļorza” vēlas komentēt lappusi no Lapsas grāmatas [domāts Indriķa Latvieša romāns Nāve], ko uzgāju Tviterī. Ņemot vērā, ka nesen pabeidzu maģistra darbu tieši par attieksmi pret sievietēm Latvijā (tas gan vardarbības kontekstā), šī lappuse brīnišķīgi ilustrē tieši tās mentalitātes problēmas, kas Latviju pozicionē tik slikti dažādos statistikas rādītājos.

Pirmkārt - lika pasmieties žanra klasika seksistisku autoru rokasgrāmatā - mēģināt nostādīt vienu jaunu, politiski aktīvu sievieti pret citu jaunu, politiski aktīvu sievieti - lai tik plēšas savā starpā. Nebūs. Ar Selmu mums ir labas attiecības, ļoti cienu viņu un viņas darbību, un man no sirds prieks, ka vēl ir palikušas jaunas sievietes, kas tomēr vēlas veicināt politiskas pārmaiņas. Vienmēr par to esmu iestājusies, un atbalstīšu katru, kas centīsies izlauzties cauri “stikla griestiem”, jo tas Latvijā nav viegli.

Šis punkts lai atsperas otrajā - kad mēs beidzot pārstāsim par jaunām sievietēm jebkādos amatos rakstīt kā par pērkamām seksa rotaļlietām? Man jau it kā šķita, ka 2021. gadā tam būsim tikuši pāri - bet vai tiešām kāds vēl mūsdienās uzskata, ka, lai strādātu atbildīgās pozīcijās, sievietēm vienīgais ceļš ir caur gultu vai vecākiem…

Vai neņemsim vērā izglītību, spējas, motivāciju, degsmi - nu, un jebkuras citas īpašības, pēc kādām parasti vērtē jebkāda vecuma vīriešu atbilstību darba vietām? Kā arī - vai tiešām visus vīriešu dzimtas darba devējus uzskatīsim par tik sekliem, ka vienīgais, pēc kā viņi varētu vadīties savu darbinieku izvēlē, ir seksuāla rakstura intereses? Varbūt deviņdesmitajos tā bija, bet, manuprāt, šie laiki (kā arī Lapsas uzskati) ir sena aizvēsture.

Darbaspēks mūsdienās ir vērtīgs resurss, naudu lieki uz nekompetenci nešķiež, un man ir grūti iztēloties darba devēju, kurš man šajā sakarā nepiekristu. Jā, es godīgi varu pateikt, ka tālajā 2018. gadā mani pie sevis paaicināja Linda - tas arī bija mans sākotnējais „foot in the door”. Bet viņai nebūtu nekādas motivācijas mani ņemt, ja es nebūtu gatava un spējīga strādāt - un viss, kas tālākos mēnēšus un gadus notika, bija nevis politiska izrēķināšanās, bet citu cilvēku ticība tam, ka būšu vērtīga komandas sastāvdaļa. Ir ļoti viegli no izlasītā internetā nonākt pie citādiem secinājumiem, bet aicinu tomēr domāt kritiskāk.

Esmu pateicīga, ka mani darba devēji (atšķirībā no dīvāna ekspertiem un komentētājiem) nenobijās no mana vecuma un deva man iespēju. Es daudz un cītīgi strādāju, un arī daudz iemācījos - pateicoties šīm pieredzēm esmu augusi visos iespējamajos veidos. Šis mani noved līdz trešajam punktam.

Nu jau savos 26 zinu, ka jā - 23 gadi nav daudz. Bet tomēr nav arī tik maz - jau divi gadi, kopš biju pabeigusi politologus/ekonomistus universitātē, un pieci, kopš sāku pelnīt pati savus līdzekļus. Ar cītīgu darbu, zināšanām un entuziasmu biju sev pareizajās vietās, pareizajos laika posmos un atbilstošos amatos, un atdevu tam visus 100%. Cik bieži medijos redzam, ka tik cītīgi cilātu vecumu puišiem, kas strādā padomnieku amatos - vai tas būtu ministrijās vai Saeimā? Godīgi teikšu - man bieži šādus rakstus lasīt nesanāk.

Šobrīd esmu no Latvijas politikas paņēmusi pauzi, lai izstudētu maģistrantūru diplomātijā Oksfordas Universitātē, bet pieļauju, ka pat, ja atgriezīšos politikā 30 gadu vecumā, tāpat ar visu izglītību un pieredzi būšu “glupa un mazgadīga”. Es gan vienmēr esmu uzskatījusi spēju veikt nopietnus, atbildīgus darbus savos agrajos 20-tajos kā kaut ko ļoti pozitīvu un jaudīgu, un vēlos, lai tā uzskata arī citi jaunie censoņi. Mēs esam nākotne - un mēs visi esam malači. Varbūt sanāks pieļaut kļūdas, dažreiz uzticēties nepareizajiem cilvēkiem, un šo to nožēlot, bet katrs solis uz priekšu ir vērtīga mācība.

Nobeigumā - lai jau raksta. Neviens nekad nezinās pilno bildi, izņemot mūs pašus. Neļaujiet troļļiem sev nogriezt spārnus - arī es neļaušu. Apzinieties savu vērtību, un turpiniet mācīties un censties! Man ir tāds prieks, ka sociālie tīkli (īpaši Tviteris) ir veicinājuši vairāk jauniešus izteikt savu viedokli par politiku. Ceru, ka šī aktivitāte atspoguļosies arī reālajā pasaulē. Man ir prieks, ka partijās sāk parādīties vairāk jauniešu. Veidojas jauna aktīvistu paaudze, un tas vieš ticību Latvijas nākotnē. Paldies katram jaunietim, kas nav vienaldzīgs pret Latviju.

Un šādu, brīnišķīgu grāmatu lasītājiem - atceraties, ka nekas dzīvē nav melns un balts. Ir daudz citu toņu - un katram stāstam ir vairākas puses. Tas, ka kaut kas ir uzdrukāts melns uz balta vēl nenozīmē, ka tā ir patiesība. Ja kādam ir interese man konstruktīvi uzdot jautājumus par jebko, ko esmu darījusi - lūdzu, uzdodiet - man nav, ko slēpt.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...