Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Par ataraksiju dēvē pilnīgu dvēseles mieru. To cilvēks sasniedz izziņas rezultātā, iegūstot zināšanas par pasauli. Cilvēkā ataraksija iestājās tad, kad viņš ir pilnīgi pārliecināts par savu zināšanu pareizību. Viņam nav nekādas bailes par zināšanu nepilnību, aizspriedumainību, tendenciozitāti, kroplību, nepareizību. Ataraksija ir maksimāla morālā labsajūta. Var teikt - izziņas labsajūta, kognitīvais komforts.

Svešvārds „ataraksija” ir cēlies no sengrieķu valodas. Senie grieķi jūsmoja par izziņā sasniegto dvēseles mieru. Rietumu civilizācijā šo jēdzienu visvairāk cienīja senie grieķi. Tā raksta vēsturnieki. Cilvēkam garīgo ērtību sagādā bezgalīgs apmierinājums par zināšanu pareizību. Senie grieķi tādu garīgo ērtību nosauca par ataraksiju. Tas ir kaut kas līdzīgs indiešu nirvānai – pilnīgam laimes, miera un atbrīvotības stāvoklim saplūsmē ar dievišķo.

Mēs tagad droši drīkstam runāt arī par latviešu ataraksiju. Latviešu ataraksiju drīkstam salīdzināt ar seno grieķu ataraksiju. Tam ir paijājošs iemesls.

Internetā bija publicēta kolosāla atziņa „Latvieši vienīgie ir sasnieguši Augstāko Apziņas līmeni”. Šo kolosālo atziņu neviens vēl nav apstrīdējis. Tas nenotika ne tūlīt pēc šīs kolosālās atziņas publicēšanas, ne turpmākajā laikā līdz šobaltdienai. Tātad tā ir patiesība. Bet, ja tā ir patiesība, tad drīkstam runāt par latviešu ataraksiju. Latviešu Augstākās Apziņas glāstošajai pašapmierinātībai katrā ziņā ir daudz kopēja ar seno grieķu ataraksiju. Vienīgi diemžēl vēl nedrīkstam runāt par visu latviešu ataraksiju, bet drīkstam runāt tikai par latviešu „politiķu” etnisko ataraksiju.

Latviešu „politiķi” sauļojas etniskajā ataraksijā. Viņi ir simtprocentīgi pārliecināti par savu zināšanu pareizību, piemēram, jēdziena „tautība” lietošanā. Latviešu „politiķiem” nav nekādas bailes par zināšanu nepilnību, aizspriedumainību, tendenciozitāti, kroplību, nepareizību jēdziena „tautība” lietošanā. To 2016.gada 15.septembrī apliecināja „politiķu” vētrainā ķīvēšanās parlamentā sakarā ar labojumiem „Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā”.

Viens no Rīgas medijiem sniedza šādu informāciju: „Grozītais likums dod iespēju mainīt tautības ierakstu uz “latvietis” vai “lībietis (līvs)” arī personai, kura Latvijā uzturas ar derīgu uzturēšanās atļauju, reģistrācijas apliecību vai pastāvīgās uzturēšanās apliecību ar nosacījumu, ka tā var apliecināt savu latvisko izcelsmi. Līdz šim mainīt tautības ierakstu varēja persona, kura ir Latvijas pilsonis, nepilsonis vai kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka statuss.[..] Personai, kura vēlas mainīt tautības ierakstu, likums jau patlaban nosaka pienākumu ar dokumentiem apliecināt latvisko izcelsmi un latviešu valodas zināšanas”.

Vētraino ķīvēšanos uzsildīja „politiķu” etniskā ataraksija. Par to nevar būt ne mazāko šaubu. „Politiķu” smadzenes izbauda kognitīvo komfortu. Jau agrāk Latvijas parlamenta „politiķi” lielījās ar šādu viedokli: „Tautība nav parādība, kas nododama dzimumceļā, tautība nav tas, ko cilvēks manto ģenētiski”. Acīmredzot „politiķi” ir pārliecināti par dotā viedokļa pareizību un pilnā mērā sākuši izbaudīt etniskās ataraksijas „kaifu”. Viņi ne uz brīdi nepieļauj domu par savu zināšanu grandiozo aplamību. Tāpēc vētrainās ķīvēšanās laikā „politiķi” par tautību atkārtoja: „Tas ir pašidentifikācijas jautājums. Ja persona uzskata, ka ir latvietis, nevienam nav pamata apšaubīt viņa attieksmi.”

Protams, Latvijā jebkura persona var sevi uzskatīt par abāzu, agulieti, cahuru, farsu, ižoru, jezīdu, lazu, udu. Minēto tautību personas tagad dzīvo Latvijā, un katrs latvietis var sevi piepulcināt viņu skaitam. Neoliberāli demokrātiskā valstī ar postmodernistisko plurālismu valda ne tikai uzskatu brīvība, bet arī etniskās identitātes brīvība. Jebkurš drīkst sev oriģināli izdomāt tautību, kāda būs tikai viņam. Neoliberāli demokrātiskā valstī ar postmodernistisko plurālismu nevienam nav tiesības aizliegt izdomāt savu tautību.

Saprotams, cilvēki ar veselo  saprātu uz tādu rīcību skatīsies greizi. Viņu pārliecībā tāda rīcība nav normāla. Tautība nav „pašidentifikācijas jautājums”. Ar tautību nedrīkst akstīties. Tautību nedrīkst mainīt politisko un materiālistisko apsvērumu ietekmē. Tautības maiņa nedrīkst būt privātīpašuma, finansiālo bagātību, karjeras, politiskās varas iegūšanas nosacījums. To saprātīgi cilvēki intuitīvi apzinās. Viņu intuīciju apstiprina zinātne.

Cilvēkam mēdz būt dažādas identitātes (piederības). Tas ir normāli, un tā tam ir jābūt. Katram cilvēkam ir šķiriskā identitāte un profesionālā identitāte. Daudziem ir reliģiskā identitāte. Tagad ir pieņemts lepoties ar seksuālo identitāti.

Tautība ir etniskā identitāte – piederība noteiktai tautai (etnosam). Tā ir vienīgā konstantā identitāte. Cilvēks nevar mainīt etnisko identitāti. Etniskā identitāte ir nemainīgs cilvēka īpašums. Cilvēks var mainīt jebkuru citu identitāti. Vienīgi viņš nevar mainīt etnisko identitāti. Viņš var ākstīties ar etnisko identitāti, bet reāli viņš nevar mainīt etnisko identitāti. Latvietis vienmēr paliks latvietis arī tad, ja sevi sauks par abāzu, agulieti, cahuru, farsu utt. Latvietis var likt dokumentos (pasē) norādīt jebkuru tautību, taču patiesībā viņš vienmēr paliks latvietis.

Tas, ka mums ir speciāls likums tautības ieraksta maiņai, neliecina ne par ko labu. Tas liecina par dažādām anomālijām sabiedrībā. Tā ir sabiedrība, kurā tautība ir dažādu spekulāciju objekts. Tautības maiņu, domājams, visbiežāk pamudina nevis eksotiskas oriģinalitātes alkas, bet gan merkantīlistiski apsvērumi. Mainot valsts institūcijās tautību,  noteikti neiztiek bez korupcijas un dokumentu viltošanas. Tautības maiņa liecina par sabiedrību bez stingras un konsekventas etniskās cieņas. Sabiedrībā ir cilvēki, kuri neciena savu etnisko izcelsmi. Tātad neciena savus senčus, sākot ar māti un tēvu.

Reizē tā ir sabiedrība bez teicamas etnoloģiskās izglītības un pareizām zināšanām par etniskumu. Tautības maiņa ir nelaime, bet nevis laime. Amorāli ir lepoties ar tautības maiņu. Stulbi ar likumdošanu tautības maiņā „demonstrēt latviešu un valsts atvērtību”. Tāda pieeja ir iespējama vienīgi kognitīvās tumsonības un morālās deģenerācijas vidē. Tikai odiozā vidē var piedāvāt likumā ierakstīt šādu normu: „Persona, kura ir Latvijas Republikas pilsonis, kam vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija un kas augstākajā līmenī (!?) prot latviešu valodu, ja viņa jūt (!?) piederību latviešu kultūrai, kā arī apzinās un vēlas publiski nostiprināt (!?) savu piederību latviešu tautai, ir tiesīga mainīt savu tautības ierakstu pret ierakstu „latvietis”.”

Saeimas „politiķi” likumdošanas darbībā grozās ne tikai ap nepareizām, bet arī vienpusīgām zināšanām. Viņiem ir elementāras zināšanas par tautības radurakstiem (vēsturisko izcelsmi). Šo zināšanu kopumu nākas saukt par socioloģisko ģenealoģiju.

Tādās zināšanās norāde par tautību liecina par piederību attiecīgajai tautai. Norāde „latvietis” liecina par piederību latviešu tautai. Socioloģiskajā ģenealoģijā tas nozīmē, ka latvietis tāpat kā citi latvieši pieder latviešu tautai. Visi latvieši runā latviešu valodā. Tāpat visi latvieši atzīst kopīgo izcelsmi, latviešiem ir precīzi fiksēta dzīves ģeogrāfiskā telpa, latviešiem ir tradicionālas sadzīves formas, latvieši apzinās savu etnisko atšķirību no citām tautām. Latviešiem ir sava kultūra. Tādi ir tautas klasiskie kritēriji socioloģiskajā ģenealoģijā. Šie kritēriji ir organiski vienoti ar tautību.

Klasisko kritēriju līmenī (resp., socioloģiskās ģenealoģijas līmenī) patiešām ir iespējams ākstīties ar tautību – mainīt to reizē ar politiskās iekārtas maiņu, lai pievienotos jaunās politiskās iekārtas svētajai „titulnācijai”. Ākstībās ar tautību var izdomāt sev unikālu tautību, mainīt tautību, lai nopirktu zemi un uz tās uzceltu vasarnīcu. Iespējami arī citi ākstības varianti.

Cilvēks var samērā viegli panākt atbilstību socioloģiskās ģenealoģijas klasiskajiem kritērijiem. Viņš var iemācīties latviešu valodu, dzīvot saskaņā ar latviešu tradicionālajām sadzīves formām. Viņš var apzināties savu etnisko atšķirību no nelatviešiem. Viņš var visu mūžu dzīvot latviešu ģeogrāfiskajā telpā. Viņš var demonstrēt piederību latviešu kultūrai.

Taču socioloģiskā ģenealoģija nav vienīgā ģenealoģija tautības analītikā. Turklāt socioloģiskā ģenealoģija nav izšķirošā etniskajā identifikācijā. Izšķirošā nozīme ir divām citām ģenealoģijām – ģenētiskajai ģenealoģijai un DNS (dezoksiribonukleīnskābes) ģenealoģijai.

Cilvēka likteni nosaka divas informācijas plūsmas: gēnu kopums (genoms) un kultūras kopums. Ja kultūras kopums attiecās uz socioloģisko ģenealoģiju, tad genoms attiecās uz ģenētisko ģenealoģiju.

Piemēram, neviens cilvēks nepiedzimst ar valodas prasmi. Valodu mācās no apkārtējiem cilvēkiem. Plašākā nozīmē – no kultūras. Toties genoms ir informācijas kopums par cilvēka matu krāsu, acu krāsu, ādas krāsu, deguna formu, ausu formu. Proti, to visu, ko mantojam no senčiem ģenētiski un kas objektīvi apstiprina latvieša piederību latviešiem. Lai kļūtu par abāzu, agulieti, cahuru, latvietis nevar atbrīvoties no sava latviskā genoma un pārņemt abāza, agulieša, cahura genomu.

Ģenētiskā ģenealoģija liecina, ka cilvēku genotips nosaka kultūru. Tikai īsti latvieši nosaka latviešu kultūru. Visvairāk tas atsaucās uz uzvedību: intro/ekstrovertumu, atsevišķu cilvēku dzīves individuālo tempu, psihomotoro un sporta aktivitāti, neirotismu, domāšanu, depresijas noslieksmi, vecumu pirmā dzimumakta laikā, kognitīvās attīstības vecumu, šizofrēniskuma noslieksmi. Sastopami speciāli pētījumi par jaunpiedzimušajiem, lai noskaidrotu genotipa diktētās etniskās atšķirības (kustības raksturu, auguma stāju, muskuļu tonusu, emocionālo reakciju.

Tautības (tautas) pamatā ir ģenētisko īpašību kopums. Tautība ir ķermeniskā organisma fizioloģiskā identifikācija. Tas skan pasmagi, bet tā ir zinātniskajā terminologijā formulēta patiesība. „Dzeltenais” vienmēr paliek „dzeltenais”, ja arī viņš pats to neatzīst. Saprotams, vienā tautā var būt modifikācijas – etniskās atšķirības bioloģiskajā ziņā (auguma konstitūcijā, galvaskausa formā, acu, matu sejas krāsā, deguna formā u.c.). Bet tas nav galvenais.

Mūsu „politiķi” vadās no atziņas: ja cilvēks sevi uzskata par latvieti, runā latviski, domā latviski, pieder latviešu kultūrai, tad viņa bioloģiskā piederība nav svarīga. Cilvēks var līdzināties papuasam, aborigēnam, nēģerim, ķīniešu antropoloģiskajam tipam. „Politiķi” uzskata, ka bioloģiskajām īpašībām nav nekādas vērtības tautības maiņas juridiskajā procesā. Tas ir maldīgs uzskats.

Tautai piemīt bioloģiskā vienotība. To atzīst zinātne. Vienas tautības pārstāvji paaudzi pēc paaudzes ir bioloģiski līdzīgi. Katrai tautai konstatējama tai specifiska biogramma – iedzimtas uzvedības stratēģiskais repertuārs. Biogrammā ir kodēta sociālā reakcija, garīgās prioritātes, zemapziņas instinkti. Tos manto no paaudzes uz paaudzi. Tautas pārstāvju individuālās biogrammas summējās tautas kopējā biogrammā, kas piešķir unikālu raksturu tautai un tās kultūrai.

Trešā ģenealoģija – DNS ģenealoģija - precīzi nosaka etniskās izcelsmes vēsturi. Vārdi „DNS ģenealoģija” ir nosaukums ļoti jaunai (no 2008.gada) zinātniskajai disciplīnai ķīmiskajā kinētikā, pētot cilvēces ģenētisko vēsturi un tautu migrāciju. DNS ģenealoģijas pamatlicējs ir amerikāņu zinātnieks Anatolijs Kļosovs (Anatole A. Klyosov; 1946).

DNS ģenealoģijas pamatā ir DNS testēšana un testa rezultātu interpretācija, nosakot cilvēka radurakstus gadu tūkstošiem ilgā laikā. Jau ir iegūti dati par leģendāro āriju un indoeiropiešu vēsturi. Jaunās zinātniskās disciplīnas pētnieciskie rezultāti neapstiprina slaveno koncepciju par Homo sapiens izcelsmi Āfrikā. DNS ģenealoģijai ir interesanta informācija par slāviem, baltiem, ebrejiem, eiropiešu haplogrupu R1a.

Vispār DNS ģenealoģija ir apvērsums zinātnē. Īpaši vēsturē, antropoloģijā, etnoloģijā, lingvistikā. Jau pašlaik (2016.gadā) ir skaidrs, ka zināšanas par cilvēka izcelsmi, cilvēces ģenētisko vēsturi, tautu migrāciju ir ļoti nepilnīgas un visbiežāk pilnīgi aplamas. Arī tautas t.s. etniskā tīrība var izrādīties fikcija. Dažu valstu vadība jau ir sākusi etnopolitikā izmantot DNS ģenealoģijas unikālās zināšanas.

Latvijā tiek veikta DNS testēšana, lai noskaidrotu bērnu un vecāku bioloģisko radniecību. Galvenokārt tas ir saistīts ar tēva atsacīšanos maksāt alimentus. Mūsu „politiķiem” ir visas iespējas DNS testēšanu pagriezt Latvijas iedzīvotāju etniskās ģenealoģijas virzienā. Testēšanai pirmo vajadzētu palūgt „politiķi” Andreju Judinu. Viņš šajā esejā ir gandrīz visu idiotisko citātu autors.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Ezotēriķi bez atsaucēm – kā Gundariņš disertāciju rakstīja

Foto2019. gada janvārī pasauli pāršalca ziņa, ko varēja lasīt arī Latvijas ziņu slejās, ka “Indijas zinātnieku kopiena skarbi kritizējusi vairākus runātājus ikgadējā Indijas Zinātnes kongresā par neracionālu, galvenokārt reliģijā balstītu pieņēmumu izteikšanu”. Sašutumu izraisīja, piemēra, Āndhra Pradēšas centrālās universitātes vicekanclera Nagešvara Rao apgalvojums, ka “dēmonu dievam Rāvanam savulaik bijuši lidlauki mūsdienu Šrilankas teritorijā un 24 veidu lidmašīnas,” (“Vadošā Indijas zinātnieku konferencē vadību pārņem reliģisku teoriju sludinātāji”, Delfi, 2019, 7. janvāris).
Lasīt visu...

21

Vai iespējams iemācīt āzi dot pienu?

FotoPietiek vairākkārt publicēja Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (NĪLA) stāstus par "Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma" (Nr. 158.Lp13, turpmāk – Likumprojekts)[1] veidošanas gaitu[2][3][4]. 
Lasīt visu...

21

Protestu nebūs jeb tautas dekadence

FotoVai ir gaidāmi protesti – mītiņi, piketi, tautas sapulces vai citas protesta akcijas? Vai latvieši samierināsies, ka viņu valstī prezidents būs cittautietis? Vai latviešiem patiks, ka Valsts prezidents ir ļoti nekaunīgs un aprobežots ebrejs, no kura jau sen ir novērsusies ebreju tauta un kurš tagad, lai tiktu ievēlēts, demonstrē šausmīgu sava etnosa necieņu? Latvijā vēl nav bijis tik nekaunīgs un nelietīgs Valsts prezidenta kandidāts. Vai latvieši protestēs?
Lasīt visu...

21

Latvija gaida nākamo vadoni

FotoEsošais prezidents Raimonds Vējonis ir paziņojis, ka nekandidēs prezidenta vēlēšanās, kaut arī viņu atbalsta ZZS. Tas uzskatāms par racionālu un saprātīgu lēmumu, jo ir skaidrs, ka Saeimā trūkst balsu viņa ievēlēšanai.
Lasīt visu...