Evika jaunībā apgūtās “biznesa” zinības liek lietā lauleņa “politbiznesa” megakampienam?

Turklāt šī afēra, kura tuvojas laimīgajam rezultātam ar miljonu vai pat miljardu ieplūšanu “pareizo” cilvēku kabatās, ar madāmas līdzdalību, atbalstu un padomiem sākta realizēt jau tad, kad ķērās pie amerikāņu iniciētās un čarterlidojumu mīļotāja Krišjāņa Kariņa finanšu nozares “kapitālā remonta”. 

Ilggadīgā rosīšanās iekš Jaunās vienotības nodrošināja “tiešo vadu” uz iekšlietu sistēmu caur partijas biedru Rihardu Kozlovski (neaizmirsīsim, ka savu politisko karjeru bārbijmeitene sāka tieši ar R.Kozlovska kā ieskšlietu ministra padomnieka posteni, bet pēc tam bija tieši Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre, jeb otrais politiski svarīgākais cilvēks šajā nozarē).

Skaidrs, ka Latvijas bankās glabājās miljardi ar agresorvalsts un citu trešo valstu pilsoņu, biznesmeņu un citādāku šeptmaņu dolāriem un eirikiem, kas bija iegūti tieši tā, kā iegūti – ar to valstu un tās valstu iedzīvotāju un pat bandītu metodēm. Bija arī visnotaļ legāli vai puslegāli miljoni, bet tie visi bija tik vilinoši, ka kā ēst vajadzēja atrast veidu, kā tos pievākt sev. 

Pietiek jau tika publicējis pasakainus spriedumus, kuros uzbekiem, kazahiem, baltkrieviem, maskaviešiem u.c. šiverētājiem tiek konfiscēti miljonu miljoni, jo tak tika izgrozīts likums, ka atliek vien kādam iedomāties, ka nauda ir aizdomīga, lai tā arī pārvērstos ne tikai par aizdomīgu, bet arī netīru, atmazgātu, krāpniecisku un līdz ar to bez kādiem komentāriem atsavināma par labu Latvijas valsts budžetam. 

Kā tas īsti notika, es redzēju kādā pravietiskā sapnī. Tādēļ tālākās piecas rindkopas ir mana sapņa izklāsts, kurā neparādījās vārds “iespējams”.

Shēma bija ārkārtīgi vienkārša.

R.Kozlovska biznesa intereses nodrošināja jurists un Latvijas premjerministres Evikas Siliņas vīrs Aigars Siliņš un bijušais Saeimas deputāts (2011.–2014. g.) un bijušais Latvijas Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Edmunds Demiters.

A.Siliņš un E.Demiters vairākkārt ir darbojušies kā konsultanti darījumos, kas saistīti ar nekustamā īpašuma iegādi Rīgā, ko veica ārvalstu investori. Par saviem pakalpojumiem viņi saņēma ievērojamu naudas atlīdzību. Viņi darbojās slepeni un R.Kozlovska interesēs. Proti, ar viņu palīdzību ministrs ieguva 20% viesnīcas "Riga Days Holiday" akciju, kas vēlāk tika pārreģistrēta uz trešajām personām.

Uz finansiāla pamata viņi solīja Iekšlietu ministrijas atbalstu un vislabvēlīgāko attieksmi pret ārzemniekiem biznesa projektu īstenošanā. Vienlaikus ārvalstu investorus biedēja ar nepieciešamību iziet interviju Drošības policijā (pašlaik Valsts drošības dienestā). Lai demonstrētu administratīvos resursus, viņi "vienojās par ērtiem datumiem un laikiem investora vizītei specdienestā". Viņi palīdzēja ātri iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā, izmantojot tāpat Iekšlietu ministrijas pārraudzībā esošo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi.

Izmantojot R. Kozlovska oficiālās iespējas, viņi ieguva informāciju par darījumiem ārvalstu pilsoņu kontrolētās bankās, viņu finanšu līdzekļu izvietošanu dažādos aktīvos Eiropas Savienības teritorijā, lielu naudas summu izņemšanu ES, aizbildinoties ar biznesa projektu finansēšanu, un to turpmāko pārvietošanu, lai identificētu gala saņēmēju. Savāktie dati tika izmantoti, lai šantažētu aktīvu īpašniekus, radot mākslīgas grūtības pamatot Latvijā esošo finanšu un mantisko aktīvu izcelsmes likumību.

Aizbildinoties ar palīdzību politiskās opozīcijas finansēšanas avotu identificēšanā un likvidēšanā, izmantojot departamentā pieejamos resursus, viņi izdarīja spiedienu uz uzņēmumiem. Vēlāk parādījās "trešā persona", kas bija ieinteresēta par pazeminātu cenu atpirkt aktīvus, kas "nonākuši varas iestāžu uzbrukumā". Galvenais nosacījums ir R. Kozlovska un viņa uzticības personu finansiālo interešu ievērošana.

Šīs ir sapņa beigas.

Tagad realitāte. Saeimā ar lielu sparu un steigu tiek bīdīti Grozījumi Nacionālās drošības likumā. Īpaši čakls izrādās kādas citas koalīcijas partijas – Zilzemnieku dinozaurs Uldis Augulis, kurš iesniedz šādu priekšlikumu.

Izteikt 22².panta 3¹.daļu šādā redakcijā:

“(3¹) Par kritiskās infrastruktūras īpašnieku, patieso labuma guvēju vai tiesisko valdītāju nevar būt tāda persona, kas sodīta, vai pret kuru uzsākta kriminālvajāšana par Krimināllikuma IX nodaļā, IX¹ nodaļā vai X nodaļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu. Gadījumā, ja pret kritiskās infrastruktūras īpašnieku, patieso labuma guvēju vai tiesisko valdītāju tiek uzsākta kriminālvajāšana par Krimināllikuma IX nodaļā, IX¹ nodaļā vai X nodaļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu uz laiku līdz kriminālprocess pret personu tiek izbeigts vai viņa tiek notiesāta persona nav tiesīga izmantot savas kapitālsabiedrības dalībnieka vai akcionāra balsstiesības.”

Viņam ir arī visnotaļ daiļrunīgs pamatojums:

1.  Pašlaik piedāvātā 22².panta 3¹.daļas redakcija ir pārāk nekonkrēta un neskaidra. Pieņemot normu 1.lasījumā piedāvātajā redakcijā, rastos ievērojami riski, ka norma nebūtu izpildāma, kā arī tā tiktu apstrīdēta Satversmes tiesā, kā arī iespējams Eiropas Cilvēktiesību tiesā sakarā ar šādiem iemesliem:

1) Formulējums “persona, kas atbalsta valstis vai personas, kas grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo nedalāmību, suverenitāti un neatkarību vai konstitucionālo iekārtu, tajā̄ skaitā sniedz informatīvu (propagandas) atbalstu tām” ir pārlieku plašs un nekonkrēts, līdz ar to nav nepārprotami definējams. Nepastāv izstrādāta tiesiska procedūra, kas ļautu konstatēt personas uzskatus. Likumprojekta pirmā lasījumā iekļauto jēdzienu definējums nav atrodams nevienā normatīvā aktā. Faktiski, lai izpildītu šo normu, būtu jāizveido procesuāla kārtībā, kā konstatēt personas atbalstu valstij vai persona, kas grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo nedalāmību, suverenitāti un neatkarību vai konstitucionālo iekārtu, tajā̄ skaitā sniedz informatīvu (propagandas) atbalstu tām. Būtu jānosaka iestāde, kura var veikt šādu pārbaudi, kā arī jāparedz pārbaudes rezultātu pārsūdzības kārtība tiesā. Neizveidojot atbilstošu procesuālo kārtību, kā arī neparedzot attiecīgā lēmumā pārsūdzības iespējas tiesā, pastāv ļoti augsts risks, ka tiktu pārmērīgi ierobežotas personas Satversmes 92.pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu, jo šādas tiesības tiek liegtas pilnībā.

2) Pirmajā lasījumā piedāvātā redakcija paredz ierobežojumu arī personas Satversmes 99.pantā un 100.pantā garantētajām tiesībām uz domas, apziņas un vārda brīvību, kontekstā ar Satversmes 106.panta garantētajām tiesībām brīvi izvēlēties nodarbošanos, kā arī 105.pantā garantētajām īpašuma tiesībām. Lai gan ierobežojumam pirmšķietami ir leģitīms mērķis, tomēr pastāv šaubas par šāda ierobežojuma samērīgumu, nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā un par to, ka mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Līdzīga rakstura ierobežojumi, kas attiecas uz domu, apziņas un vārda brīvību nav atrodami nedz tiesnešiem likumā Par tiesu varu, nedz prokuroriem Prokuratūras likumā, nedz likumā Par policiju u.tml. Līdz ar to būtu nepieciešams īpaši pamatot, kāpēc šāds ierobežojums attiecināms tieši uz kritiskās infrastruktūras īpašnieku, patieso labuma guvēju vai tiesisko valdītāju.

2. Priekšlikumā piedāvātā redakcija paredz skaidrus un tiesiski noteiktus kritērijus ierobežojumiem. Personas sodāmība ir nepārprotami konstatējama un vienkārši pārbaudāma. Savukārt personas kriminālvajāšana ir skaidri definēts jēdziens Kriminālprocesa likumā un nozīmē, ka pierādījumu kopums dod pamatu prokuroram uzskatīt, ka tieši šī persona ir izdarījusi konkrēto noziedzīgo nodarījumu (Kriminālprocesa likuma 59.panta otrās daļas 4.punkts). Šādos apstākļos nepastāv strīds par personas vainu vai procesuālo statusu. Nav nepieciešama atsevišķa procedūra šāda kritērija konstatēšanai, kā arī pārsūdzības kārtībā, jo personas vaina ir konstatēta vai procesuālais status tiek noteikts Kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā. Ierobežojumi attiecībā uz personām, pret kurām uzsāktā kriminālvajāšana nosakāmi uz laiku, kamēr persona tiek atzīta par vainīgu, līdz ar to stājas spēkā ierobežojumi kā sodītai personai. Savukārt, ja persona tiek attaisnota vai kriminālprocess pret viņu tiek izbeigts citu iemeslu dēļ, ierobežojumi ir pārtraucami.

3. Priekšlikumā piedāvātā redakcija sasniedz leģitīmu mērķi, proti aizsargā valsts kritiskās infrastruktūras objektus no nonākšanas tādu personu rokās, kuras darbojas pretēji valsts interesēm. Ierobežojumi ir samērīgi, jo skar personas, kuru vaina darbībās, kas apdraud valsti ir konstatēta likumā noteiktā kārtībā, vai Kriminālprocesa likuma noteiktā kārtībā savākti pietiekami pierādījumi apsūdzības celšanai. Līdzīgi kritēriji ir paredzēti attiecīgos likumos tiesnešiem, prokuroriem, policijas darbiniekiem, kā arī citām amatpersonām un profesijām. Līdzīga rakstura ierobežojumi ir tikuši izvērtēti Satversmes tiesā un atzīti par atbilstošiem Satversmei. Ierobežojumu nebūtu attiecināmi uz visām Krimināllikuma normām, bet gan attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas tieši saistīti ar valsts apdraudējumu, proti IX nodaļa - Noziegumi pret cilvēci, mieru, kara noziegumi, genocīds (t.sk. Krimināllikuma 74¹.pants - Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana), IX¹ nodaļa - Noziegumi, kas saistīti ar terorismu un X nodaļa Noziegumi pret valsti.

 4. Piedāvātā redakcija nesamazina aizsardzību pret Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas kaitīgo ietekmi uz nacionālajai drošībai nozīmīgiem objektiem, jo Nacionālās drošības likuma spēkā esošās redakcijas 38. panta otrajā daļā jau ir ietverts šāds noteikums: ″Krievijas Federācija vai Baltkrievijas Republika, tās pilsoņi vai juridiskās personas, kuras ir reģistrētas Krievijas Federācijā vai Baltkrievijas Republikā, (turpmāk — Krievijai vai Baltkrievijai piederīgās personas) nevar iegūt būtisku līdzdalību vai izšķirošu ietekmi nacionālajai drošībai nozīmīgā kapitālsabiedrībā vai kļūt par nacionālajai drošībai nozīmīgas personālsabiedrības biedru, kā arī būt par nacionālajai drošībai nozīmīgas komercsabiedrības patieso labuma guvēju″.

Un pie likuma piefrizēšanas siliņkundzes turīguma vairošanai (atcerēsimies, ka, kā rāda viņas gada ienākumu deklarācija, valdības vadītāja savus uzkrājumus neglabā Latvijas bankās, bet gan Austrijā) saskanīgu balsi piedzied arī opozīcijā esošais stabilizētais Aleksejs Rosļikovs no partijas “Stabilitātei”. 

Izslēgt 1. lasījumā pieņemto likumprojekta 22.2 panta (31) daļu:

“(31) Par kritiskās infrastruktūras īpašnieku, patieso labuma guvēju vai tiesisko valdītāju nevar būt tāda persona, kas atbalsta valstis vai personas, kas grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo nedalāmību, suverenitāti un neatkarību vai konstitucionālo iekārtu, tajā skaitā sniedz informatīvu (propagandas) atbalstu tām.”

Un tālāk varam atkal pievērstie sapņu pasaulei un pameditēt par tēmu – kā no valsts drošību apdraudošajām personām paglābtie aktīvi tiks pievākti un pēc tam sadalīti? Un kā par to īpašniekiem kļūs visādi aigarsiliņi, edmundemiteri, rihakozli utt. Protams, ne jau pa tiešo. Shēmiski.

Novērtē šo rakstu: