Evikas Siliņas valdība "Rail Baltica" krīzi "atrisinājusi" spīdoši
Bens Latkovskis, Neatkarīgā13.04.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad 2023. gada vasarā krita Krišjāņa Kariņa otrā valdība un tika uzsākta jaunas valdības veidošana, tad politikas kuluāros par tās bīstamāko zemūdens akmeni tika nosaukta gaidāmā “Rail Baltica” krīze. “Tad, kad sabiedrība beidzot uzzinās, cik dziļās auzās ar to projektu esam iebraukuši, cik miljardu tur izniekoti un cik vēl trūkst, valdībai klāsies plāni,” brīdināja politiskās dzīves zinātāji.
Tieši tā arī notika. Lai arī sabiedrība pie šokējošajām ziņām par šo projektu tika radināta pamazām, brīdī, kad kļuva skaidrs, ka zem treknas jautājuma zīmes ir ne tikai savienojums ar lidostu “Rīga”, jauns dzelzceļa tilts pār Daugavu, bet pat pati trases ienākšana Rīgā un, visticamāk, vilcieni ies Rīgai garām pie Salaspils, sabiedrība vienojās nikna sašutuma vilnī.
“Rail Baltica” tēma nenozuda no mediju virsrakstiem. Izskanēja arvien skaļākas balsis, ka Siliņas valdība esot sevi izsmēlusi. Tā karājoties mata galā. Bija pienācis izšķirošais - Siliņas valdības “būt vai nebūt” jautājums. Šobrīd jau varam teikt, ka Siliņa ar šo uzdevumu ir tikusi galā negaidīti sekmīgi.
“Rail Baltica” vairs nav ziņu centrālā tēma. Par to vairs nerunā eksaltētās balsīs. Vienīgi bijušās “Rail Baltica” Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs Andris Kulbergs sociālajos tīklos turpina “ārdīties”, cenšoties atgriezt savu “jājamzirdziņu” politiskās dienaskārtības augšgalā. Kas ir noticis?
Nevar noliegt, ka Siliņai stipri paveicās ar satiksmes ministru savā valdībā. Grūti iedomāties labāku zibensnovedēju kā mūžīgi tarkšķošo tukšmuldētāju Kasparu Briškenu. Ja viņa vietā būtu nosacītais Rihards Kozlovskis, kuram ik vārda izspiešana no sevis sagādā acīmredzamas grūtības, tad Siliņai būtu krietni grūtāk. Tad viņai būtu jārunā pašai. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Tagad atlika palaist pa priekšu Briškenu, un viņš pats ar neatslābstošu entuziasmu raka sev bedri, savu galveno darba instrumentu - muti - neaizverot ne mirkli.
Briškena faktoru, protams, nevar nenovērtēt, bet viņš jau nevarēja nosegt visu problēmu kopumu. Briškena patriekšana nenoliedzami nospēlēja savu pozitīvo lomu Siliņas valdības dzīvotspējā, bet no tās jau pālis Daugavā, nevienam nevajadzīgā milzu stacijas ēka pie lidostas, būvniecības kavēšanās un finansējuma trūkums nekur nepazuda. Par visām šīm lietām, apvaldot vēlmi lietot piecstāvīgus lamu vārdus (kā pats saka), izmisis kliedz Kulbergs. Taču viņa kliedzieni arvien biežāk izskan kā saucēja balss tuksnesī. Kas mainījies?
Mainījies ir ļoti daudz kas. Šķiet, ka to jau pamazām ir sapratuši visi, izņemot Kulbergu. Viss ir pamazām nostājies savās vietās. Tieši tā, kā vēl pavisam nesen sabiedrībai skaidroja Kulbergs. Pat veiksmīgākās apstākļu sakritības gadījumā vilcieni šajā trasē nesāks kursēt agrāk kā 2036. gadā. Tas ir labākajā gadījumā. Sliktākajā ap 2040. gadu. Bet ja tā, tad viss mainās par 180 grādiem. Nekur vairs nav jāsteidzas. Nav vairs nekādu grafiku, kuros neiekļaujoties “viss, projekts beigts”.
Ja nekur vairs nav jāsteidzas, tad var lēnā garā knibināties. Kaut ko pamazām būvēt. Tik, cik ir naudas. Šobrīd un tagad. Citiem vārdiem, “Rail Baltica” projekts ir būtiski transformējies masu apziņā. No patīkama sapņa, komforta uzlabotāja uz “čemodānu bez roktura”. No ātri, ērti, kā Rietumeiropā ar vilcienu uz Tallinu, Varšavu, Berlīni uz dārgu ES projektu, kurš uzsākts ir, tāpēc kaut kā jāpabeidz. “Rail Baltica” ķibeles vairs netiek uztvertas kā šausmīga katastrofa, bet gan kā viena no problēmām. Uzsveru - viena no...
Izskatīsim Kulberga izteiktās pretenzijas. Kulbergs nenoliedzami ir viens no tēmu vislabāk pārzinošiem politiķiem. Lai nerastos pārpratumi, uzreiz pateikšu, ka visi viņa uzdotie jautājumi ir pareizi un pamatoti. Tikai reakcija uz saņemtajām atbildēm, manuprāt, ne visai atbilst esošajai situācijai.
Kulbergs jautā: “Vai “Rail Baltica” ir daļa no Latvijas militārās aizsardzības plāna”, un ir stipri sašutis, kad dzird atbildi: nē, nav, un finansējums tam nav paredzēts. Par ko šis sašutums?
Trase būs ierindā labākajā gadījumā 2036. gadā, bet militārais apdraudējums mums jau ir šobrīd. 2036. gadā Putinam būs 84 gadi. Ja viņa plānos ir iebrukt Baltijas valstīs, tad, visticamāk, šie plāni tiks īstenoti pirms 2036. gada. Līdz ar to mums visi aizsardzībai paredzētie resursi jāvirza tajos projektos un tajos virzienos, kur vēlamo rezultātu varam sagaidīt agrāk par 2036. gadu. Protams, apdraudējums būs arī pēc 2036. gada, un par to, bez šaubām, arī jādomā. Runa ir tikai par šā brīža prioritātēm.
Kulbergs uzdod neskaitāmus jautājumus, kas saistīti ar trases nepietiekamo finansējumu un konkrēta būvniecības plāna neesamību. Bet finanšu ministrs Arvils Ašeradens taču katrā publiskās uzstāšanās reizē atkārto, ka papildu naudas projektam nav un nebūs. 15% līdzfinansējums ar 85% ES naudas un ne centa vairāk.
Kulbergs sašutis: “Tilta pāri Daugavai izbūvei trūkst 200 miljoni eiro.” Par ko uztraukums? Ja naudas trūkst, tātad tilta pār Daugavu nebūs. Kad būs nauda (kaut kad varbūt būs), tad arī būvēsim. Kulbergs turpina: “Kopējais pamattrases pirmās fāzes apjoms - 200 km, bet nauda ir tikai pirmajiem 43 km (no Lietuvas robežas līdz Iecavai).” Atkal. Kas vēl nav saprotams? Uzbūvēsim tos 43 kilometrus un tad skatīsimies, ko darīt tālāk. Tāds arī ir šis plāns, par kuram neesamību runā Kulbergs. Process, nevis rezultāts.
Atbilstoši šim plānam šobrīd valdības uzdevums ir nevis būvēt konkrētu trasi ar noteiktu mērķi, bet gan nomenedžēt procesu ar minimāliem finanšu izdevumiem. Jau paguvām pamatīgi uzdzīvot ar milzu stacijām un tiltiem. Tagad jāmaksā rēķini, bet, ja gribam runāt metaforās, tad “gumijas stiepšana” arī ir šis plāns.
Nupat autobusu kompānija “Lux Express” slēdza maršrutu Rīgas centrs-lidosta. Mazā pieprasījuma dēļ. Izrādās, nevar vienu autobusu pusstundā piepildīt. Kam domāta milzīgā dzelzceļa stacijas ēka pie lidostas, miljardus vērtais dzelzceļš, varam tikai minēt. Vienkārši ir kritušas lielummānijas rozā brilles. Gan sabiedrībai, gan politiķiem ir kļuvis skaidrs - projekts jau sākotnēji balstījies uz nedaudz pārspīlētām ambīcijām.
Tagad, kā tas bieži dzīvē notiek, ambīcijas ir sadūrušās ar skaudro realitāti, un, kā jau minēju - viss nostājies savās vietās. Ja reiz esam šīs trases būvniecību uzņēmušies, tad ar sakostiem zobiem to turpināsim. Gan jau kaut kā un kaut kad pabeigsim. Bet pagaidām - jo mazāk naudas šim projektam tērēsim, jo vairāk atliks citam. Tai skaitā aizsardzībai.
Saite: https://nra.lv/neatkariga/komentari/bens-latkovskis/488274-evikas-silinas-valdiba-rail-baltica-krizi-atrisinajusi-spidosi.htm
Seko mums 
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
