Evolūcijas evaņģēlija pulsācija

Globālo sociālo problēmu analītikā ir formulēta jauna pieeja. Modernās tendences un modernie procesi tiek skatīti no kultūras epohālas evolūcijas viedokļa. Tāda pieeja ir pamatota. Tiekamies ar kaut ko grandiozu cilvēkos un viņu kultūrā. Radikāli izmainās cilvēku dzīves vide, darba tirgus, profesionālā orientācija, amatu nomenklatūra, politiskā sistēma, valstiskums, tehnoloģiskais arsenāls, cilvēka identitāte, morāli tikumiskās normas un vērtības, mākslinieciski radošā darba žanri, zinātnes, reliģijas un ideoloģijas loma. Tiekamies ar kaut ko tikpat grandiozu, kāda cilvēces vēsturē bija pāreja no paleolīta (akmens laikmeta) uz neolītu (vēlo akmens laikmetu). Pārejas laikā tika ieviesta zemkopība un lopkopība, kā arī attīstījās keramika un tādi materiālu apstrādes veidi kā urbšana, slīpēšana. Taču kardināli izmainījās arī cilvēku mentalitāte. Radās tas, ko labi pazīstam kā zemnieku mentalitāti. Tā ir plaši saglabājusies līdz mūsdienām.

Kultūras epohālas evolūcijas evaņģēlijā pirmais ir demogrāfiskais princips. Kultūras epohālas evolūcijas dzinējspēks ir iedzīvotāju skaita pieaugums. Kā zināms, kopš 1960. gada uz planētas ir demogrāfiskā pāreja. Patiesībā ir demogrāfiskais bums. Ārprātīga ir demogrāfiskā dinamika. Mūsu ēras 1.gadsimtā uz planētas dzīvoja 200 miljoni cilvēku, 1825.gadā – 1 miljards, 1925.gadā – 2 miljardi. 1960.gadā Zemes iedzīvotāju skaits bija 3 miljardi, bet 2020.gadā Zemes iedzīvotāju skaits jau ir 7,8 miljardi. Mūsu gadsimta vidū, kad noslēgsies demogrāfiskā pāreja, planētas iedzīvotāju skaits būs 9-10 miljardi.

Cilvēces pirmais miljards tika sasniegts vairāku tūkstošu gadu laikā, otrais miljards – 100 gadu laikā, trešais miljards – 40 gadu laikā, ceturtais miljards – 15 gadu laikā, piektais miljards – 10 gadu laikā. Pieauguma temps ir fantastisks. Loģiski, ka jaunais demogrāfiskais stāvoklis izraisa visaptverošu pārveidošanos (transformāciju) cilvēces mērogā.

Kultūras epohālas evolūcijas evaņģēlijā ļoti svarīgs ir tehnoloģijas un mentalitātes sinhronijas princips jeb bumeranga princips. Cilvēki izdomā jaunas tehnoloģijas (kultūras jaunas formas), un tās nekavējoties sāk izmainīt cilvēku mentalitāti. Lieki ir atgādināt par jauno digitālo informācijas tehnoloģiju vitālo ietekmi uz šodienas cilvēku mentalitāti. Šodienas sociumā procentuāli (no trijām paaudzēm divās paaudzēs) dominē jauno digitālo informācijas tehnoloģiju fani. Viņi nespēj dzīvot bez datora, smartfona, interneta un tā sociālajiem tīkliem. Viņi pat ir ar mieru izjust zināmu garīgo un fizisko diskomfortu, lai saglabātu iespēju palikt iemīļotajā digitālajā vidē.*

Cilvēces demogrāfiskā virzība ir atkarīga no kosmoloģiskās ietekmes. Tā ir hipotēze un cilvēka prātam nepieejama (transcendentāla) sfēra. Taču hipotēze nav Saules ietekme uz cilvēkiem. Par Saules ietekmi ir teicami zināms jau sen. Pandēmijas sakarā tiek pievērsta uzmanība Saules aktivitātes jauna 12 gadu cikla sākumam 2020.gada naktī no 24. janvāra uz 25.janvāri. Jau 2020.gada pirmajās dienās pieauga globālā nestabilitāte. Dega Austrālija, sabruka naftas cenas, sabruka nacionālo valūtu kursi pret dolāru, noslēdzās “Breksita” epopeja, aktivizējās kara darbība islama zemēs, varēja sākties ASV un Irānas karš, Krievijas un Turcijas karš. Un, protams, cilvēci sāka apdraudēt tāds forsmažors ka pandēmija.

Saules aktivitātes 12 gadu cikls ietilpst 60 gadus ilgā ciklā. Tas sākās 1984.gada februārī un noslēgsies 2044.gadā. Katrā 60 gadu ciklā ir bijis t.s. lielais karš, pirms kura parasti bija dziļa sociāli ekonomiskā krīze. 60 gadu ciklā ir iespējama biocenozes globāla krīze (ekoloģiskā, klimatiskā, epidemioloģiskā). Tā var nodarīt ne mazāku postu kā I Pasaules karš vai II Pasaules karš.

Negaidīta nav pandēmijas salīdzināšana ar melno nāvi – mēri. Tāda salīdzināšana ir vēsturiski pazīstama filosofiskajās un mākslinieciski literārajās aprindās. Respektīvi, vēsturiski tradicionāla ir izturēšanās pret mēri kā sociāli psiholoģisko profilaksi. Mēris ir metafizisks simbols cilvēku grēcībai un sodam par grēkiem. Ja cilvēku morāles pārkāpumi ir sasnieguši maksimālu pakāpi, tad cilvēkiem tiek uzsūtīts mēris. Cilvēku dzīvības vērtība tiek konfrontēta ar nāvi. Arī tagad pandēmija kā mēra analogs kļūst morāli psiholoģisks fenomens, bet nevis bioloģisks fenomens.

Pandēmijas salīdzināšana ar mēri nav negaidīta. Pret to nav vajadzīgs iebilst. Tomēr tāds salīdzinājums izraisa jautājumus par tā piemērotību mūsdienās un īpaši “baltas” rases morāli tikumiskā līmeņa kontekstā, kad katru dienu tiekamies ar “dzīrēm mēra laikā”.

Jautājumi ir šādi. Vai cilvēkos ir saglabājusies tieksme domāt par dzīves jēgu? Vai ir pietiekamā mērā saglabājusies cilvēku spēja saprast, ka dzīves vērtība visskaudrāk atklājas, tiekoties ar nāvi? Vai cilvēki saprot, ka patērēšanas mānija un dzīves baudīšanas mānija ir viņus novedusi strupceļā? Vai cilvēki saprot, ka no šī strupceļa viņi paši vairs nav spējīgi izkļūt un ir vajadzīgs kāds spēks, kas viņiem nāk palīgā atgriezties cilvēciski cienīgā dzīvē?

Par tādu spēku tiek runāts. Tāds spēks eksistē un nav konspiroloģisks izdomājums. Pasaulē ir cilvēki ar rafinētu tieksmi pārvaldīt cilvēci un būt Zemes valdniekiem. Tie ir fantastiski bagāti cilvēki. Viņi savā rafinētajā darbībā iesaista ļoti gudrus ne visai bagātus cilvēkus, kuriem tāpat piemīt ambicioza tieksme būt Zemes ideoloģiskajiem valdniekiem.

Šis spēks ir labi organizēts ar vairāk vai mazāk slepenu organizatorisko struktūru. Tajā ietilpst dažādi slēgti klubi, komisijas, fondi, masonu ložu pārstāvji. Šajā spēkā dominē Eirāzijas aristokrāti un ASV senu bagātu dinastiju atvases. Globālo sociālo problēmu analītikā šo spēku dēvē dažādi. Pašlaik vispopulārākie apzīmējumi ir “naudas saimnieki” un “pasaules valdība”. Šajā tekstā turpmāk lietošu apzīmējumu “Spēks”.

Finansiāli Spēks ir visvarens. Spēks ir visvarens masu komunikācijā. Spēkam pieder pasaules mediji, kuriem tas var dot jebkuru ideoloģisko uzdevumu cilvēces sabiedriskās domas veidošanā. Spēks ir visvarens politikā, jo tas ir radījis uzticamu aģentūru pasaules politiskajā elitē. Spēks var ietekmēt gandrīz jebkuras valsts valdību. Spēks var pasūtīt izpētes tēmas zinātnei. Spēka totālā pakļautībā ir sociālās zinātnes akadēmiskajās iestādēs. Spēks perfekti izmanto kapitālisma attīstības specifiku.

Kapitālismā nauda ir zaudējusi tradicionālo lomu. Nauda vairs nav vara. Tagad kapitālismā vara ir informācijas sociālajām tehnoloģijām – sociālajai inženierijai. Ar interneta sociālo tīklu palīdzību var vadīt un kontrolēt sociuma visus slāņus. Spēks var noorganizēt epidēmiju. Ar politiskās aģentūras un mediju palīdzību Spēks var epidēmiju pasludināt par pandēmiju arī tad, ja nevienā zemē attiecīgās slimības izplatība neatbilst epidēmijas oficiālajiem kritērijiem. Tā tas notika ar vīrusa izraisītās slimības nepamatoto pasludināšanu par epidēmiju/pandēmiju. Tās scenārijs “Rokfellera fonda” uzdevumā jau tika modelēts 2010.gadā.**

Taču Spēks ir bezspēcīgs tajā jomā, kuru nosaka kosmoloģiskā ietekme un tajā skaitā Saules aktivitāte. Tā, piemēram, Spēks nevar savas intereses realizēt demogrāfijā, kā arī tās izraisītajos procesos. Spēks jau no aizvadītā gadsimta 60 gadiem izvirzīja relatīvi slepenu mērķi nepieļaut dzimstības kāpumu un samazināt planētas iedzīvotāju skaitu. Tam tika ziedotas milzīgas summas. Humānistiski īpatnus hiperslepenus pasūtījumus saņēma dabas zinātnes, medicīna. Tomēr rezultātu nebija.

Planētas iedzīvotāju skaits strauji pieauga, sasniedzot kulmināciju 2000.gadā un turpinot mazliet mērenāk palielināties XXI gadsimtā. Spēks ir pilnīgi bezspēcīgs saskarē ar demogrāfiskās pārejas vissliktāko izpausmi – “baltās” rases novecošanu un izmiršanu. Spēks nevar panākt dzimstības pieaugumu eiropeīdu kontingentā. Spēks nevar pārtraukt “dzīres mēra laikā”, kam nemitīgi nododas “baltās” rases pilsētu inteliģence, morāli kapitulējot sava letālā likteņa priekšā.

Demogrāfiskās antropoloģiskās sekas nepakļaujas Spēka gribai. Un tas ir ļoti būtiski. Tas ir ļoti būtiski arī tagad pandēmijas periodā. Spēkam pandēmija kalpo, lai likvidētu demogrāfiskās pārejas sekas planētas iedzīvotājos un pirmām kārtām “baltajā” rasē. Tā aizvadītajos 50 gados ir sastrādājusi briesmu darbus. Sasniegta ir pagrimuma maksimālā robeža. Vajadzīgi melnās nāves pakalpojumi, un tos var aizstāt pandēmija.

Priekšplānā ir jēdzieni “disproporcija” un “disbalansētība”. Šie jēdzieni tiek attiecināti uz tagadnes kapitālisma ekonomiku. Tajā dzīvi posta praktiski neatmaksājamie dažāda veida kolosālie parādi; reālā ražošana ir izdzīvota no daudzām valstīm ar pasaules varenāko valsti ASV priekšgalā; pasaules ekonomikā ir uzkundzējusies jaunburžuāzijas nelimitēti alkātīga un egoistiska “finansu internacionāle” ar afēristiski un noziedzīgi uzpūstajiem virtuālajiem burbuļiem finansu tirgū, preču tirgū, nekustāmo īpašumu tirgū; valsts valdnieku vietā visu komandē transnacionālo korporāciju topmenedžeri; politisko suverenitāti ir saglabājušas tikai dažas valstis; pilsētu inteliģence ņirgājas par garīgumu, izsmej morāli tikumiskās vērtības; masveidā cilvēkos ir zudusi permanentās brīvības nepieciešamība – brīvība domāt, radīt, izvēlēties, atbalstīt u.tml.

Visbiežāk Spēkam pārmet pandēmijas izmantošanu pasaules valdības*** un globālas koncentrācijas nometnes izveidošanai, kā arī pasaules ekonomikas uzurpācijai. Spēks Covid-19 pasludinās par likvidētu nevis tad, kad par likvidāciju liecinās slimo statistika, bet tad, kad visi tirgi būs novesti līdz kraham un “naudas saimnieki” varēs visu nopirkt par vienu dolāru, kļūstot pasaules ekonomikas vienīgie īpašnieki.

Agrāk vai vēlāk atklāsies pārmetumu pamatotība vai nepamatotība. Bet pašlaik atkal nākas uzdot vairākus jautājumus. Varbūt Spēks rīkojas pareizi? Varbūt ļaužu masas ir ne tikai pelnījušas, bet pat vēlas turpmāk dzīvot koncentrācijas nometnē pasaules valdības uzraudzībā? Varbūt ir nepieciešams ekonomiku vadīt administratīvi voluntārā formā, jo tikai tā var atbrīvoties no disproporcijas un disbalansētības? Varbūt ir attaisnojama Spēka rīcība, ar pandēmiju cilvēkos izraisot paniskas bailes un Spēkam tādējādi iegūstot tiesības neierobežoti valdīt? Pēc 2001.gada 11. septembra sabiedrība piekrita elektroniskajai novērošanai. Baltā nama definētais “Patriot Act” pamatīgi ierobežoja cilvēku tiesības, un cilvēki pret to neiebilda. Arī tagad pandēmijas laikā tiek akceptēta stingra kontrole.

Bet pats galvenais attaisnojums Spēka taktikai un stratēģijai var izrādīties cilvēku antropoloģiski draudīgā transformācija. Demogrāfiskā pāreja ir dziļi izmanījusi cilvēkus. Nespēja pārvarēt fatālo rases izmiršanu ir uzkurinājusi iracionālismu, veselā saprāta trūkumu, jau minētās “dzīres mēra laikā”. Cilvēki ir pelnījuši sodu par materiālās bagātības dievināšanu, izklaides stihiju, ķermeniskajām baudām. Savukārt digitālā vide uz slikto pusi izmaina ne tikai cilvēku psihi, bet arī enerģētiku un fizioloģiju. Obligāti jāņem vērā vārdu “idiotija”, “debilitāte”, “degradācija”, “deģenerācija” aktualitāte.

Noteikti ir divi komponenti: Spēks un Kopīgais mērķis. Kopīgais mērķis, piem., Trampu, Putinu, Merķeli lika iesaistīties Spēka organizētajā grandiozajā specpasākumā pasaules jaunas kārtības izveidošanā. Viņi saprot specpasākuma neatbilstību veselajam saprātam, bet tomēr Kopīgā mērķa vārdā ir spiesti piebiedroties panikas uzkurināšanai savā valstī. Taču jaunā kārtība neskars cilvēku psihisko adekvātumu. Cilvēka evolūcijas trajektorija nemainīsies. Nemainīsies tās simbolika.

Cilvēka evolūcijas simboliskie atribūti ir katram zināmi, kurš ir gājis skolā un atvēris vēstures grāmatas. Tajās ir skaisti zīmējumi, kuros redzams puskails “mežonis” ar šķēpu. Tāds zīmējums atspoguļo vēsturiski pirmo cilvēka evolūcijas simbolisko atribūtu – šķēpu. Pēc tam šķēpu nomaina zobens. Pēc tam nāk cilvēks ar šauteni. Un tās jau ir mūsdienas. Šautene ir mūsdienu cilvēka simboliskais atribūts. Taču cilvēka evolūcija nestāv uz vietas. Aizvadītajos apmēram 30 gados ir notikušas kardinālas izmaiņas. Tagad zīmējumos ir jāatspoguļo cilvēks ar datoru. Bet vispareizāk būtu, ja tiktu atspoguļots cilvēks ar smartfonu.

Pandēmija kā epohāls notikums būtiski koriģē cilvēka evolūcijas simbolisko atribūtiku. Pandēmija liek atspoguļot cilvēku bez smadzenēm, cilvēku bez saprāta. Zīmējumā var tikt fiksēts cilvēks, kura smadzenes mētājas uz zemes un kura galvaskausā bālo tukšums. Sabiedrības kāda daļa cer, ka pandēmija pozitīvi izmainīs cilvēkus. Tam ir grūti ticēt. Jau no XIX gadsimta psiholoģija un psihiatrija zina, ka psihiskās slimības principā nevar izārstēt. Tagad sastopamais bezprāts ir psihiskā nelaime. Tā nezudīs pēc pandēmijas. Pandēmijas izsludināšana nav organiski cēlonisks, bet gan ir bezprāta rezultāts. Cilvēki neatgūs saprātu un atkal nerīkosies atbilstoši veselajam saprātam. Naivi cerēt, ka cilvēki atgūs smadzenes un viņu galvaskausā vairs nebālos tukšums.

Tiekamies ar unikālu situāciju. Ja agrāk kāda kolosāla nelaime patiešām izmainīja cilvēkus un viņi pēc kolosālās nelaimes sāka dzīvot saprātīgāk un morāli atbildīgāk, tad tagad tā nebūs. Pandēmija kā nelaime cilvēkos neatgriezīs veselo saprātu un morālo atbildību. Gluži pretēji. Cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija kļūs vēl iracionālāka un psihiski neadekvātāka. Cilvēks ir sasniedzis jaunu evolūcijas pakāpi, un tā krasi atšķiras no līdzšinējām evolūcijas pakāpēm. Uz planētas ir evolucionējis postcilvēks. Kultūras epohāla evolūcija ir vēsturisks fakts. Lūkoties uz epohālo evolūciju ar līdzšinējās kultūras cilvēka acīm, visticamākais, ir diezgan bezjēdzīgi. Cilvēkiem nav saprotama postcilvēku valoda un domu gaita.

*Skat.: https://www.pietiek.com/raksti/hipoteze_par_globalas_paradibas_celoni

** Skat.: Scenarios for the Future of Technology and International Development. The Rockefeller Foundation, Global Business Network. May 2010. 

https://www.nommeraadio.ee/meedia/pdf/RRS/Rockefeller%20Foundation.pdf 

***Skat.: https://www.theguardian.com/politics/2020/mar/26/gordon-brown-calls-for-global-government-to-tackle-coronavirus

Novērtē šo rakstu: