Finanšu ministra padomnieka ķēķa aizkulises

Vienotības politiskajā programmā, ar kuru tā iet uz katrām vēlēšanām, ir solījums: „Panākt, ka ierēdņi, iestāžu vadītāji, valsts un pašvaldību uzņēmumu valžu, un padomju locekļi, un citas augstas valsts amatpersonas amatā tiek ieceltas nepolitizēti, pamatojoties uz profesionalitāti un labu reputāciju." Šis princips savulaik tika apstiprināts ar 2012.gada 16.februāra MK rīkojumu Nr.84.

Nevienam nav noslēpums, ka kadru atlases jautājumus VIDā lemj Finanšu ministra padomnieks Jānis Dambītis (attēlā). Par šo cilvēku ik pa laikam Pietiek parādās pa kādam rakstam, kas saistīti ar viņa arvien uzlabojošos materiālo stāvokli. Tomēr, apspriežot viņa briļļu rāmju cenu un ienākumu legalitāti, neviens nav aizdomājies, uz kāda pamata viņš dod finanšu ministram „padomus”?

Jāpiezīmē, ka viņš nekad nav strādājis VID, tāpēc viņam nav ne dziļu zināšanu par nodokļiem, ne pieredzes darbā ar tiem, ne arī citu zināšanu ar kurām viņš varētu būt noderīgs finanšu ministram. Viņu kā padomnieku ministrs saņēma mantojumā no iepriekšējā ministra Einara Repšes. Savulaik mediji rakstīja, ka Andrim Vilkam šis padomnieks bija negribēts, bet pēc dažu cilvēku „uzstājīga lūguma” viņš šo amatu saglabāja.

  1937.gada spārnotais citāts vēsta, ka kadri izšķir visu. Cilvēks, kurš de facto var izlemt, kuru pieņemt darbā, kuru atlaist, kuru iecelt amatā, kuru no amata noņemt, ir faktiskais VID vadītājs. Tam ir arī otra puse. Vai finanšu ministrs un ģenerāldirektore var realizēt savas ieceres un veikt reformas, ja viņi ir spiesti strādāt ar svešu komandu, kuru viņas vietā ir izvēlējušies citi? Diez vai. Sanāk, ka viņi ir kartona izkārtnes, kuru galvenā funkcija ir noformēt E.Repšes politiskā grupējuma cilvēku vēlmes un vajadzības konkrētos pārvaldes dokumentos, uzņemoties pilnu atbildību par to saturu.

Mazāk kā 2% reitings socioloģiskajās aptaujās un visai vārga cerība iekļūt nākamajā Saeimā nevar būt leģitīms attaisnojums tam, kāpēc šis politiskais grupējums „rullē”. Faktiski pārvaldot VID, viņi lemj ne tikai tā darbinieku, bet arī uzņēmēju un valsts nodokļu politikas likteni. Tā, pavisam vienkārši, bez kāda vēlēšanās iegūta mandāta, tikai uz pazīšanās un čomiskuma pamata.

       Par E.Repšes cilvēka J.Dambīša ielikteņiem var rakstīt daudz. Apzinoties, ka visu vienā rakstā nevar pateikt, šoreiz aprakstīšu tikai viena no tādu ielikteņu nelikumībām, par kurām zina ļoti daudzi cilvēki VID iekšienē, bet visi baidās ko bilst, pat pieminēt. Un, kā redzēsim zemāk, pareizi dara, ka baidās.

Runa ir par Personāla vadības pārvaldes direktora vietnieku. Viņš ir tas, kurš rūpējas par J.Dambīša vēlmju iestrādāšanas pārvaldes dokumentos tehnisko pusi. Šī cilvēka personāla vadīšanas galvenais princips ir baiļu iedvešana un bezierunu pakļaušanās panākšana. Bezierunu pakļaušanās ir vitāli svarīga, lai varētu kvalitatīvi apkalpot sava politiskā grupējuma intereses. Varas realizēšanai viņam ir divi instrumenti - VID spēka struktūra (Finanšu policijā esošā iekšējā drošība, kuras vadība ir tādi paši J.Dambīša ielikteņi) un Finanšu ministrijas iniciētās lēmumu tiesiskuma pēcpārbaudes.

Šis ieliktenis (sauksim viņu - „ķeizariņš”) mērķu sasniegšanai kombinēti izmanto abus šos instrumentus. Darbinieku vidū ir zināmi gadījumi, kad padotajiem tiešā tekstā ir ticis draudēts, ka, ja cilvēks nepratīsies uzrakstīt atlūgumu, tad pēc viņa atnāks policisti roku dzelžos. Pamats baidīties ir, jo roku dzelžu žvadzināšana un izrēķināšanās ar vietējo čekistu palīdzību VIDā nav nekas neparasts vai nezināms (par to sīkāk citreiz).

Otrs izrēķināšanās un iebiedēšanas instruments ir mazāk redzams. Savulaik tīras „sagadīšanās pēc” Finanšu ministrija uzsāka lēmumu pēcpārbaudi tieši tam darbiniekam, kurš bija nevēlams „ķeizariņam” kā amata konkurents (bija zinošāks un ar ilggadīgu pieredzi personāla jomā). Pilnīgi loģiski, ka šajā „objektīvajā” pēcpārbaudē tika atrasti „ļoti nopietni pārkāpumi” un pret nevēlamo darbinieku tika uzsākta disciplinārlieta. Darbinieks šādu bosingu neizturēja un uzrakstīja prasīto atlūgumu. Citi padotie, vērojot šo izrēķināšanos bija spiesti klusēt un izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Tiem, kas nevar, nemāk vai negrib izlikties, ka viss ir kārtībā, nekavējoties jāraksta atlūgums.

Ja kāda augstāka iestāde izdomātu veikt paša šī „ķeizariņa” pieņemto lēmumu tiesiskuma pēcpārbaudes, tad tur atklātos zili brīnumi, jo visi baidās iebilst, pat, ja redz, ka dokumentā, kaut kas nav kārtībā. Masveidīga tiesiskuma neievērošanas problēma neizpeld virspusē, jo nav jau, kam īsti sūdzēties. Padotie ir iebiedēti tā, ka viņiem jau kļūst vienalga, galvenais ir nerunāt pretī, ja gribi saglabāt darba vietu. Tajā pat laikā, kamēr padotie baidās, tikmēr šis J.Dambīša ieliktenis jebkādas bailes (likuma priekšā) ir pazaudējis. Par to liecina fakts, ka šogad „ķeizariņš”, vadot Personāla pārvaldi, pieņēma darbā pats savu māti. Tas ir nopietns interešu konflikts, tomēr visi klusē, ieskaitot VID vadību, kura pēc likuma ir atbildīga par tā nepieļaušanu iestādē.

Tāda nekaunība un visatļautības sajūta ir pamatota, jo kurš un kam uzdrošināsies par to sūdzēties? Un pat, ja pasūdzēsies, tad kurš to pārbaudīs? KNABs? KNABam nav laika, tam sava netīrā veļa jāmazgā. Sūdzēsies ģenerāldirektorei, kura, iespējams, pati arī parakstīja viņa mātes iecelšanu amatā? Nu, nu. Labākajā gadījumā ģenerāldirektore šo sūdzību nodos izskatīt Finanšu policijai, savukārt tā to tālāk nodos tai pašai iekšējai drošības daļai, bet tur priekšā viņa bijušie kolēģi un J.Dambīša čomi, kas viņu ne tikai viņu attaisnos, bet vēl uzsāks pārbaudi par to, kurš pasūdzējās. Kam vēl? Finanšu ministram? Viņam arī nav laika lasīt tādus „sīkumus”, viņš to nodos savam birojam, bet tur atkal priekšā padomnieks J.Dambītis.

Vispār, spriežot pēc tā, cik veiksmīgi „ķeizariņam”, tā sakot, „iet no rokas” savējo pieņemšanā un nevēlamo izmešanā no darba, nāk prātā doma, ka, visticamākais, ģenerāldirektore paraksta jebkuru šīs struktūras gatavoto papīru, nemaz to nelasot. Ja tas patiešām tā ir, tad pastāv riski, ka vajadzības gadījumā J.Dambītim lojālā komanda kādreiz var iestrādāt ikdienišķā dokumentā ko tādu, kas ģenerāldirektorei var maksāt krēslu. Izbrīnu izraisa tas, ka viņa, būdama pieredzējusi vadītāja, nav iecēlusi vietnieku amatos sev lojālus cilvēkus. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu viņa sekos savas priekšgājējas pēdās.

Bet, atgriežoties pie mūsu „ķeizariņa”, nevar jau teikt, ka pilnīgi visiem viņš būtu slikts. Pārejot augstākā amatā (no personāla administrēšanas juristu priekšnieka amata uz personāla pārvaldes direktora p.i.), savā iepriekšējā vietā „ķeizariņš” iecēla dāmu, kura neatbilda šim amatam ne pēc kādiem profesionalitātes kritērijiem, toties, kā baumo darbinieki, atbilda viņa cita veida gaumes kritērijiem. Tādā veidā J.Dambīša ieliktenis uzspļāva MK rīkojumam Nr.84 un principam, ka amatā ir jāieceļ cilvēki tikai uz profesionālās atbilstības pamata. Tādas lietas kā prēmiju sadale, kur „ķeizariņš” pats sev pagājušā gada beigās piešķīra naudas balvas vairākas reizes pēc kārtas, arī būtu atsevišķas pārbaudes vērtas. Viņa padotie to visu redz un par to runā ar paziņām, draugiem, citiem kolēģiem. Informācija par šī cilvēka „īpašām” personāla vadīšanas prasmēm klīst apkārt aizvien plašākā auditorijā.

Manuprāt, Vienotības problēma ir tā, ka lielākajai daļai, ārpus kontroles esošajiem politiskajiem ielikteņiem nav nekādas nojēgas par Vienotības principiem un vērtībām, toties ir diezgan izteikti kampēju refleksi un lieliski apgūtas prasmes konvertēt dienesta stāvokli privātos labumos sev un radiniekiem.

Novērtē šo rakstu: