Finanšu ministram Arvilam Ašeradenam un „Valsts nekustamo īpašumu” valdes priekšsēdētājam Renāram Griškevicam – par ēku Elizabetes ielā 2

Kā zināms, pateicoties Finanšu ministrijas un tās ministra Arvilam Ašeradena neordinārajam solim, piekrītot nodot minēto ēku īstermiņa lietošanai entuziastu grupai, kas apvienojās ap žurnālu “Rīgas Laiks”, Elizabetes ielā 2 gandrīz četru mēnešu garumā risinājās sociāli māksliniecisks eksperiments, kura mērķis bija pārliecināties, vai labi pazīstamais izglītojošais žurnāls “Rīgas Laiks”, kas 30 gadus audzinājis Latvijas prātu un sargājis latviešu valodu, saaicinot ap sevi Lavijas radošākos, atvērtākos un gaišākos prātus, spēs īsā laikā, bez finansējuma un ilglaicīga līguma pārveidot par “komunisma rēgu” saukto namu par dzīvu, atvērtu un darboties spējīgu telpu, kas varētu kļūt par magnētu cilvēkiem ar Latvijas, Eiropas un pasaules nākotnei svarīgām idejām.

Projekta ilgtermiņa būtība bija tepat, Latvijā izveidot ambiciozu “radošā centra” prototipu, lai kopā sanāktu dažādu radošo industriju pārstāvji, kuri savstarpējas uzticēšanās gaisotnē vēlas mācīties viens no otra sarunāties, saprasties un sadarboties. Kā zināms, šobrīd Latvijas sabiedrības savstarpējās uzticēšanās līmenis ir katastrofāli zems, ar uzticēšanos Latvijas radio un armijai Latvijas nākotnes izaugsmei nepietiek. Viens no četru mēnešu sociāli mākslinieciskā eksperimenta mērķiem bija radīt pozitīvu un iedvesmojošu piemēru Latvijas sabiedrībai. Drīz publiskajā telpā nonāks cilvēku liecības, kas, cerams, ļaus jums apdomāties un saprast, ar ko žurnāls “Rīgas Laiks” nodarbojies 30 gadus un ar ko tā izdevēji nodarbojās pēdējos četrus mēnešus.

Pēc mūsu domām, eksperiments ir pārliecinoši izdevies, par ko liecina daudzu cilvēku pozitīvās atsauksmes un mediju ziņas par t.s. mmāju. Dažu mēnešu laikā mājā, kas simbolizē Latvijas tautas ļaunākos murgus, nebrīvi un pazemojumu, radīta patiešām unikāla, radoša starpnozaru sadarbības platforma, “nākotnes laboratorija”, “brīvības teritorija”, “visu skolu skola”, savstarpējās uzticēšanās un prieka garā izaudzēta cilvēksēne, kuras izspārdīšana tikai paplašinās tās sporu dziedinošo ietekmi uz sabiedrību. Atsaucoties uz finanšu ministra lūguma par progress-report, ziņojam: pēdējais komunisma rēgs kopā ar mežonīgā kapitālisma un citiem rēgiem neatgriezeniski sadega Lāčplēša dienā 11.11 11:11 (vakarā) aizkurinātajā sārtā.

Žurnāls “Rīgas Laiks” savas 30 gadus augušās nevainojamās reputācijas dēļ īsā laikā spēja piesaistīt lielu daudzumu talantu no visdažādākajām radošo industriju sfērām. Šie cilvēki apliecināja savu vēlmi mācīties vienam no otra, mācīties sadarboties, saprasties, sarunāties un risināt konflikta situācijas, kas rodas starp nevienai autoritātei nepakļāvīgiem pieaugušiem cilvēkiem, kuriem beidzot, dažiem – pirmo reizi dzīvē, bija iespēja darīt to, ko viņi grib. Šajā brīvības teritorijā un nākotnes laboratorijā, kur dažādi domājošie spēj komunicēt, dalīties ar idejām un radīt jaunas.

Visi projektā iesaistītie, ieguldot savus personiskos līdzekļus, iekārtoja pamestās un nolaistās telpas, izveidoja tajās iedvesmojošus radošos centrus, mākslinieku studijas, mākslas un ideju ekspozīcijas, audzēja veselībai vērtīgas sēnes un vadīja laiku prieka un savstarpējas ieinteresētības piepildītas sarunas. Eksperimenta dalībnieki spoži pierādīja, ka ir uzvarējuši bailes un nedrošību, ko sēj padomju varas atliekas cilvēku prātos. Viņi apliecināja, ka iespējams nākotni veidot jau tagad, negaidot uz trekno laiku iestāšanos valstī bez jel vienas īstas, cilvēkus motivējošas vīzijas. 

Tas tika veikts, atsakoties no laika tērēšanas birokrātiskām procedūrām, projektu rakstīšanas fondiem un teorētiskas spriedelēšanas par to, kā un ko vajadzētu darīt. Rīgas Laika Muļķu Māyas neparastie iemītnieki, saukti par mmājiniekiem, tika ievietoti stāstā par “kosmisku muļķu kuģi”, par fools fazenda for future, liekot viņiem aizdomāties un izsisties ārā no ierastās komforta, paradumu un aizspriedumu situācijas, paverot jaunas inovatīvas un radošas iespējas un aktīvas sadarbības formas.

Trīs mēnešu laikā RLMMāyā Elizabetes ielā 2.0 savas radošās aktivitātes izvērsa vairāk nekā 200 cilvēku; starp tiem tēlnieki Gļebs Panteļejevs un Olga Šilova, fotogrāfi Ansis Starks, Valts Kleins, Haralds Vecvagars, Māra Brašmane, Lu Ostrinski (Izraēla), antropoloģes Dace Dzenovska (Oksfordas universitāte) un Ieva Raubiško, mūziķi Imants Daksis, Jekaterina Volkova, ievērojamais tenors Telmans Guževskis, RLMMāyas goda pilsonis, 2022. labākais pasaules džeza bundzinieks (pēc World of Jazz aptaujas) Vladimirs Tarasovs, Marianna Sharma, Indijas Klasiskās mūzikas asociācijas dibinātājs PSRS Anatolijs Popovs, komponists Krists Auznieks, Juris Kulakovs, latviešu nemīlētās mākslas galerists Konstantīns Gudkovs, mākslinieki un brīvmākslinieki Toms Grīnbergs, Leonards Laganovskis, Aleksandrs Bētiņš, Aldis Kalniņš, Liene Lintere, Eižens Valpēters, Kristiāna Dimitere, Lūka Meža, Mārtiņš Aizpurvs, Gints Gabrāns, Jurijs Krivošeins, Otto Zitmanis, Ivars Grāvlejs, modelētājas un tērpu mākslinieces Zane Poriete, Elīna Berklava un Kristīne Dimitere, arhitekti Andis Sīlis, Uldis Lukševics, Vladimirs Neilands, Rūdolfs Tenters, Uģis Šēnbergs, Artis Zvirgzdiņš, Anna Bētiņa, kino cilvēki Jānis Putniņš, Olga Meļņikova, Staņislavs Tokalovs, Rūdolfs Mings, vēsturnieki Jurijs Sļozkins, Boriss Ravdins un Kārlis Sils. 

No eksperimenta sākumiem RLMMāyas apdzīvošanā pēc savu rektoru iniciatīvas aktīvi iesaistījās Latvijas augstskolas: Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā Universitāte, Vidzemes Augstskola, Latvijas Mākslas Akadēmija, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmija. Procesa laikā mūs konsultēja ilggadīgs Rīgas Biznesa skolas rektors Jānis Grēviņš, Latvijas Universitātes Senāta priekšsēdētājs Mārcis Auziņš, kā arī vairāku Latvijas un ārvalstu augstskolu pasniedzēji.

RLMMāyā pastāvīgi notika izstādes un pasākumi, ko paguvuši apmeklēt liels daudzums rīdzinieku un pilsētas viesu. Starp izstādēm gribas izcelt projektu TukkuMagi no Tukuma, kura ietvaros latviešu mākslinieki no Ņujorkas – Jānis Jākobsons un Zoja Frolova – demonstrēja Āfrikas tradicionālās mākslas priekšmetus ciešā sasaistē ar laikmetīgās mākslas priekšmetiem, bet RISEBA dizaina nodaļas studenti iepazinās ar Āfrikas mākslu un radošajās darbnīcās veidoja maskas. Elizabetes ielas 2 nama vēsturei bija veltīta pastāvīga izstāde, kuru iekārtoja nama arhitekta Jāņa Vilciņa mazmeita Rūta Grinkmane un arhitekta Alfona Ūdra dēls, vēnu ķirurgs Jānis Ūdris: izstādē var uzskatāmi pārliecināties par ēkas izcilo arhitektonisko projektu un tā vēsturi, kā arī izsekot tā būvniecības gaitai. Uldis Lukševics RLMMāyā izveidoja MAD (Mākslas, arhitektūras un dizaina mūseionu), kur, sadarbojoties ar H2E studiju un LMA profesoru Holgeru Ēleru, veidoja regulārus konceptuālus projektus.

Īsā laika periodā RLMMāyā notikuši vairāki brīnišķīgi koncerti, starp kuriem gribas izcelt Valsts akadēmiska kora “Latvija” koncertu Māra Sirmā vadībā; Keitijas Bārbeles uzstāšanos; koncertu “Ingus Baušķenieks un draugi”; Vladimira Tarasova un izcilā pianista Viktora Paukšeteļa koncertu “Baroka gobelēni”; brīnišķīgo starptautisko mūzikas trio – francūzi Sigu, tunisieti Munīru Trudi un latvieti Arti Orubu; Jura Kulakova un Ievas Paršas koncertu, pasaules klases tenora Telmana Guževska solokoncertu, minot, kā saka, tikai dažus. RLMMāyā norisinājās gan kinoseansi no 35 mm projektora, tostarp “Latvijas poētiskā dokumentālā kino pērles”, gan Nacionālais dzejas slama čempionāts ar savu uzvarētāju – Lieni Tīģeri.

Viens no centrālajiem ēkas apgūšanas, atdzīvināšanas un apdzīvošanas procesiem bija žurnāla “Rīgas Laiks” pārvēršanās par māju, piepildot to ar savstarpēji ieinteresētu cilvēku sarunām par to, kas viņiem svarīgs. Četru mēnešu laikā RLMMāyā un pastaigās ap to notikuši vairāki simti ierakstītu sarunu. Starp tām izceļamas šķiet sarunas: “Latvija toreiz un tagad” (Elmāra Sveķa vadībā sarunājās Valdis Birkavs, Gatis Krūmiņš, Edmunds Krastiņš, Ojārs Kehris, Artis Pabriks), “Brīvība un drošība” (Daces Dzenovskas vadībā sarunājās Una Bergmane, Jurijs Sļozkins, Oksfordas universitātes antropoloģijas profesors Rubenss Andersens, Džonatans Houards, Emārs Sveķis), “Vai nākotnē būs vajadzīgas universitātes?” (Gata Krūmiņa vadībā sarunājās Tālis Juhna, Guntars Prānis, Kristaps Zariņš, Aigars Rostovskis, Zigurds Zaķis un vairāki IZM funckionāri), “Kā gāzt reklāmas pauzes no truluma kalngala un padarīt tās jēdzīgākas?” (Arņa Rītupa vadībā sarunājās Ēriks Stendzenieks, Aivars Čivželis, Aleksandrs Bētiņš).

Saprotams, ka, darbojoties bezbudžeta apstākļos un ļoti īsā laika periodā, “Brīvības teritorija” saskārās ar virkni problēmu, kuras prasa daudz rūpīgāku izstrādi un līdzekļu ieguldījumu. Pirmām kārtām, tās ir drošības problēmas, jo beznaudas apstākļos grūti nodrošināt regulāru plašu telpu pieskatīšanu; otrkārt, tās ir problēmas ar mājas apsaimniekošanu, kas noteikti prasa pavisam cita mēroga administrēšanu un arī – pavisam cita mēroga līdzekļus, un, iespējams, valsts piedalīšanos tādos projektos. Par ne sevišķi veiksmīgu var saukt arī sadarbību ar VNĪ, kas pieskatīja projektu no valsts puses, taču pievērsa uzmanību tikai formāliem līguma punktu pārkāpumiem, nepievēršot ne mazāko uzmanību radošās darbības specifikai, kas īsā laikā pārvērta Elizabetes ielas 2 namu līdz nepazīšanai.

Tomēr, neskatoties uz trūkumiem, Elizabetes ielā 2 īstenotais projekts ir veiksmes stāsts, par kādu var tikai sapņot lielākā daļa Eiropas un pasaules valstu. Daudzviet pasaulē ieguldītas lielas naudas summas, lai līdzīgus radošos centrus izveidotu, taču nav daudz vietu, kur tādi centri reāli darbojas. Par piemēriem šādām sabiedriskām iniciatīvām var minēt Arts Promotion Centre Finland un Cross Innovation Hub Somijā; Cable Factory Hamburgā, programmu The New European Bauhaus u.c. Starp pēdējiem šādiem radošiem centriem ir Rīgas Laika Muļķu Māyai saturiski ļoti līdzīgā ēka Vīnē, kuru ar ievērojamu valsts un pašvaldības atbalstu veido ievērojamais Eiropas režisors Milo Rau.

Attīstītajās valstīs ierasta prakse ir šādas sabiedriskas inciatīvas atbalstīt visos iespējamos veidos, jo šādi pašpietiekami radoši un inovatīvi centri ir pamats gan pilsētu, gan valstu uzplaukumam: runa ir par neordināru risinājumu rašanu sabiedrības un valsts problēmām; par jaunām idejām mazo un vidējo uzņēmumu attīstībai; par drosmīgu ideju piedāvāšanu kultūrai, ekonomikai, tūrismam un pilsētas dzīvei kopumā. Pēdējais apsvērums ir īpaši svarīgs, ņemot vērā, ka Rīga ar savu kūtrumu strauji zaudē blakus valstu galvaspilsētām un kļūst arvien neinteresantāka jaunajai paaudzei, kam nav reālas motivācijas palikt Latvijā.

Tādēļ arī uzskatām, ka RLMMāyas eksperimentu būtu ļoti izdevīgi atbalstīt no valsts puses, lai maksimāli izmantotu tās radošo potenciālu un ievāktu tās nestos augļus. Skaistas, sakārtotas, mūsdienīgas, radošas, brīvas telpas attīstība RLMMāyā Elizabetes ielā 2, ar kuru gribētu sadarboties gan Latvijas, gan ārzemju cilvēki, varētu kļūt par piemēru visai Eiropai.

Nudien būtu ekonomiskāk ieguldīt līdzekļus unikālā uz nākotni vērstā projektā, nekā tērēties kvalitatīvas ēkas nojaukšanā vai tās pārbūvē, kā rezultāts labākajā gadījumā būs pilsētai un pilsētniekiem sveša, neinteresanta un pagātnē balstīta objekta rēgošanās iepretim vēstniecību rajonam.

Ņemot vērā visu iepriekš rakstīto, mēs lūdzam vai nu pateicībā par žurnāla “Rīgas Laiks” ieguldījumu Latvijas prāta veidošanā un latviešu valodas sargāšanā nodot lietošanas tiesības uz E2.0 ēku nākamajiem 30 gadiem žurnāla “Rīgas Laiks” izdevējiem Uldim Tīronam un šobrīd bezvēsts prombūtnē esošajam Arnim Rītupam, vai nepietiekama dāsnuma un pateicības neizpratnes gadījumā pagarināt patapinājuma līguma darbības laiku vismaz uz gadu, kura laikā apņemamies izstrādāt pārliecinošu ilgstošas valstij un pilsētai noderīgas darbības un finansējuma modeli. Pats par sevi saprotams, ka visi ar ēkas ekspluatāciju saistītie izdevumi pirmā gada laikā jāuzņemas tā patreizējiem īpašniekiem.

* Iniciatīvas grupas vārdā Rīgas Laika galvenais redaktors un reklāmas aģentūras Not Perfect kreatīvais direktors

Novērtē šo rakstu: