Gada laikā cietumā mīklaini miruši jau trīs par sadarbošanos ar Krievijas dienestiem apcietinātie vai notiesātie – vai tikai sagadīšanās?
PIETIEK26.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijas ieslodzījuma vietās gada laikā aizdomīgos apstākļos negaidīti miruši trīs par sadarbošanos ar Krieviju un spiegošanu šīs valsts labā aizdomās turētas vai notiesātas personas, kuras visas bijušas Latvijas iekšlietu sistēmas amatpersonas.
Šo pirmdien it kā ar sirdslēkmi miris 68 gadus vecais Oļegs Buraks, kurš Centrālcietumā izcieta tiesas piespriestos 15 gadus. Viņam iepriekš nebija konstatētas nekādas nopietnas vai dzīvību apdraudošas veselības problēmas, kā arī vēl pagājušajā sestdienā viņš telefonsarunā ar radinieci bijis možs un nav sūdzējies ne par kādām veselības problēmām.
Tiesa, telefonsarunā viņš izteicis frāzi “atkal sākas”, gan neprecizējot, ko ar to domā. Taču visticamāk viņš ar to domājis, ka ar viņu atkal sākas izrēķināšanās, kas jau iepriekš piedzīvota cietumā. Tur viņš vispirms saindēts kopā ar vēl kādu ieslodzīto. Par laimi, viņam izdevies izķepuroties. Vēl viņam salauztas ribas kādā inscenētā cietumnieku kautiņā.
Pirmais no šīs trijotnes aizsaulē devās Jura Juraša „kompanjons” Igors Bobirs, kuram bija tikai 52 gadi. Arī viņam nebija nekādu zināmu veselības problēmu, un viņa nāve radiniekus pārsteidza nesagatavotus. Viņš iepriekš radiniekiem bija sūdzējies par spīdzināšanu cietumā.
Savukārt Raitim Dolgovam tika diagnosticēts un izoperēts audzējs, kas teorētiski varētu būt nāves iemesls. Taču arī viņš mira vēl spēka gados.
Visus trīs saista tas, ka līdz izdienas pensijai viņi strādājuši iekšlietu struktūrās. Raitis Dolgovs bija kriminālpolicijas izmeklētājs, Igors Bobirs padomju laikā strādājis Valsts drošības komitejā. Savukārt Oļegs Buraks savulaik bija Iekšlietu ministrijas Informācijas centra amatpersona. Savukārt pēc tam visu ceļi krustojušies apdrošināšanas sabiedrībā BTA, kur viņi strādājuši drošības dienestā.
Neviens no viņiem savu vainu apsūdzībās norādītajos noziegumos nav atzinis. Tā kā lietas ir slepenas, tad tas, par ko konkrēti viņi bijuši apsūdzēti, detalizēti nav zināms pat tuvākajiem radiniekiem. Sarunās ar radiniekiem visi teikuši, ka apsūdzības ir ne tikai nepamatotas, bet pat muļķīgas un neloģiskas. Taču slepenības dēļ viņi par tām runāt nedrīkstot.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.