Iesaki rakstu: 
Šobrīd pat cilvēkiem ar pamatskolas izglītību ir skaidrs, ka tā dzīvot vairs nevar. Demogrāfiskais posts neatstāj cerības uz jelkādu pieņemamu Latvijas nākotni, iecementētais neoliberālais totalitārisms, cenzūra un atkarība no ārējās pārvaldības izslēdz iespēju jelko mainīt parlamentārā ceļā, bez plašas tautas atmodas un jauniem mērķiem. Savukārt skolu programmas pēdējo 30 gadu laikā ir bijušas tādas, ka brīnumus gaidīt nenākas - vispārējais līmenis ir tik zems, ka cilvēki pat nemāk balsot un nesaprot politikas ābeci. Lieki piebilst, ka nacionālais plāns un attīstības vīzija pēdējos 20 gados nav izstrādāti, un tas neizbrīna, jo valdošās neoliberāļu aprindas neko neplānoja, tikai izpildīja PB, SVF un ES pavēles.
Sabrukuma sākums - 2018.gads
Ja valstij ir neatkarīgi ienākuma avoti, tā ir grūtāk vadāma no ārpuses. Un Latvijai tādi ienākumi bija. Agrīnajos 90. gados radītais tilta koncepts “Mēs esam tuvāk nekā Šveice” strādāja tāpat kā tranzīts un tirdzniecība.
“Latvijas ceļa” grupējums neko jaunu izstrādāt nespēja, toties postīšanā bija nepārspējami. Tika safabricēta Magoņa lieta, par kuru uz apsūdzēto ssola būtu jāsēžas Jurašam, attiecības ar Austrumu valstīm tīši sabojāja Rinkēvičs, radot valstij miljardos mēramus zaudējumus, kā arī nograuts finanšu pakalpojumu sektors. Šī sektora klientūru, rociņas berzējot, pārņēma Delaveras ofšoru saimnieki, kuriem šī nauda nesmakoja.
Tauta, protams, intuitīvi nojauta, ka tiek izpostīts viss, kas bija veidots kopš 1991.gada, bet vēlēšanās tika apspēlēta, jo pavilkās uz Vienotības radīto JKP ar skaistajiem pretkorupcijas saukļiem, kas tik saldi skanēja no pagonoto mentu un specdienestu gangsteru mutēm. Arī KPLV tika pabīdīti malā un apspēlēti, jo Vienotības kontrolētās spēka strukturas un mediji bija jaudīgāki un opozīcija tika sašķelta.
Sakāves cēlonis - masveidīgs politisks analfabētisms
Var, protams, visas nelaimēs vainot vēlēšanu balsu skaitīšanu, un būs grūti oponēt, jo pat ASV piemērs rāda, ka uzvar tas, kurš par vēlēšanu viltošanu neļauj runāt masu informācijas līdzekļiem. Arī LV stagnāti klusi mēģina runāt par pasta balsojumiem utt., utt.
Tomēr vainīga ir vēlētāju neizglītotība tādā svarīgā nozarē kā politikas teorija. Ir apbrīnojama tā neatlaidība, ar kādu latvju vēlētājs mēģina panākt izmaiņas, katrus 4 gadus balsojot par vienas un tās pašas krāsas politiskajiem spēkiem.
Kopš 1991.gada pasaule ir vienpolāra, un ir tikai viena – neoliberālā doktrīna. Tā pārņēmusi gan izglītību, gan ideoloģiju, gan arī ekonomiku. Citas doktrīnas pat pieminēt ir kļuvis bīstami, ja vien nevēlies pazaudēt darbu vai tikt “deplatformēts” kā Tramps. Pat tad, ja šī doktrīna ir cietusi krahu, kā mēs to vērojam šobrīd, kad viss, kas tika uzskatīts par fundamentālām vērtībām, ir kļuvis par to pretmetu.
Papētīsim, kas ir noticis ar “Rietumu” vērtībām praksē.
Vārda brīvība - mass media koncentrācija saujiņas bagāto rokās plus digitālo platformu terors un nekaunīga cenzūra. Sk. Cancel culture.
Pulcēšanās brīvība - medicīniskais totalitārisms izlemj, cik lielā mērā tas iespējams.
Brīvais tirgus un konkurence - striktas regulācijas, karteļi un megakorporāciju finansiālais terors pret valstīm.
Privātās dzīves neaizskaramība – sk. Google un Co.
Privātīpašuma neaizskaramība - kapitāla koncentrācija, iznīcinot mazo un vidējo uzņēmējdarbību.
Brīvas vēlēšanas - “kabatas” mass media un digitālās megaplatformas ir padarījušas tās neiespējamas.
Praksē to visu pavada rasisms, kas vērsts pret baltajiem, neiecietība pret reliģiskām kopienām un uzbrukumi tradicionālajai ģimenei.
Tas, ko mēs vērojam šodienas Amerikā, iedveš šausmas jebkurā veselīgi domājošā cilvēkā. Var teikt, ka Amerika ir tālu, bet diemžēl tā tas nav. Dzīvi Latvijā nosaka Demokrātu partijas vadlīnijas un tās iemīļotie dubultie standarti.
Cenzūra plosas ne tikai Latvijā, bet arī Ukrainā, kur aizvērti trīs TV kanāli. Nabaga Putins, ja viņš būtu aizklapējis TV Doždj, tad tiktu apēsts bez sāls. Bet Ukrainā kā “demokrātiskā” valstī nav problēmu. Arī Asanžu var pūdēt cietumā bez tiesas, jo nav jau Navaļnijs. Nav brīnums, ka Satversmes tiesas āža kāja izlīda pēc Baidena ievelēšanas, jo tagad jau “drīkst”.
Kā mainīt lietu kārtību?
Pēdējos 20 gadus Latvijā pie varas bijušas tikai neoliberāla tipa partijas. Proti, tās atzīst finanšu kapitāla vadošo lomu, cenšas ierobežot valsts funkcijas, kalpo ārvalstu kapitālam, atbalsta LGBT un genderisma konceptu.
Jaunā Vienotība, Par, Attīstībai, JKP – tās visas ir neoliberāļu partijas pēc attieksmes pret migrantiem, minoritātēm, “toleranci”, izdabāšanas bankām un ārvalstu struktūrām.
NA arī ir tieši tāda, ja atskaita retoriku migrantu un minoritāšu jautājumā. KPLV ir viena (izbijuša) līdera partija bez ideoloģijas.
Un ko nu? Tradicionālais latviešu vēlētājs, kas svētdienās bieži iet baznīcā, dievina savu lauku privātīpašumu, necieš migrantus, ar nepatiku izturas pret geju masu PR pasākumiem, uzticas armijai un zemessardzei, tagad ir spiests bez izvēles balsot par tiem, kas minoritāšu ērtību vārdā demontē Satversmi, bet rīt demontēs valsti un atņems viņam privātīpašumu, ceļot nodokļus?
Acīmredzami ir vajadzīga jauna partija vai kustība, ko atbalstīs vairākums Latvijas iedzīvotāju. Partija ar striktu ideoloģiju, mērķi un stratēģiju, kas varētu nomainīt bankrotējušo, saknē korumpēto un prettautisko “eliti”
Neviena no esošajām partijām nestrādā! Un nevar strādāt tīri tehniski, jo šajā laikā viņu kurss ir kļuvis ne vien nejēdzīgs, bet radikāli bīstams valsts eksistencei. Visas viņu “vērtības” ir degradējušās un pārvērtušās karikatūrā. Pie varas Eiropas valstī ir apsūdzētas personas! Valstiskā neatkarība ir nodota bez kara, un kovidkrīze pierādīja, ka koalīcija nevis klausa savu tautu, bet gan akli pilda PVO komandas, pakļaujas Pasaules Bankas un ES komandām. Vēl sliktāk, LV vara akceptē “Lielā restarta” ideju un atdod Latviju megakorporācijām saplosīšanai.Par to liecina mēģinājumi celt nodokļus nekustamajam īpašumam, iznīcināt mazo un vidējo uzņēmēju un koncentrēt savām rokās mass media resursus un propogandu.
Vara strauji kļūst totalitāra, jo tāds ir pasūtījums no ārpuses. Vara sāk apdraudēt valsts un tautas pastāvēšanu. Un ar to vairs nedrīkst samierināties.
Kreisi konservatīvais pagrieziens. Tā šobrīd sauc ārpussistēmas intelektuāļu radīto konceptu izejai no kapitālisma sistēmkrīzes. To var vērtēt kā instinktīvu reakciju uz strauji notiekošo pastāvošo sistēmu degradāciju - valsts brūk, un tā jāstiprina. Dzimstība krīt - tiek pārtaukta koķetērija ar LGBT. Migrācija kļūst nekontrolējama - jāstiprina robežas un to kontrole. Plosās tirdzniecības kari - jāstimulē iekšējais patēriņš, un jāievieš muitas robežas. Uzbrūk finanšu krīze - jādrukā sava nauda vai derivāti. Tā šobrīd rīkojas Lielbritānija.
Ko tas nozīmē Latvijai? Ir jāsaprot, ka kapitālisma krīze tās terminālajā fāzē mums garām nepaies. ES bruks. NATO jau šodien ir bezjēdzīgs. Mēs vairs nevaram paļauties uz dolāra varu, jo naudas ir sadrukāts vairāk, nekā jebkad ir bijis uz Zemes. Mūs vienkārši nopirks, ja nenorobežosimies.
Glābs savu robežu atjaunošana un Latvijas Bankas neatkarība. Glābs kooperācija, jaunu sadarbības formu veidošana un valsts finansēti lielprojekti. Glābs sava maksājumu sistēma un iekšējā valūta.
Kādreiz pirms tūkstoš gadiem vīrs ara lauku, bet vagas galā bija šķēps un vairogs. Tā būs arī tagad jau pavisam drīz, tikai vagas gala būs triecienšautene, jo Rietumi pavisam drīz kritīs Kalifāta priekšā, islamizācija nav novēršama. Esošā vara jau šobrīd ir balasts.
Par ko balsot, ja vēl būs šāda iespēja? Un par ko cīnīties, ja divkājaino orvelisko cūku bars to vairs nepieļaus?
Par partiju vai iekļaujošu kustību, kura iestāsies par Latvijas valsts atjaunošanu savās robežās, apsargājot tās, ieviešot muitas kontroli savu ražotāju aizsardzībai.
Par tiem, kas apņemas atbrīvoties no nekrozes pārņemtām struktūrām - ES un NATO, kuras bloķē Latvijas attīstību un ģeogrāfiskā stāvokļa izmantošanu.
Par tiem, kas grib atjaunot Latvijas Bankas funkciju un ieviest lokālus maksāšanas līdzekļus, iestājas par skaidras naudas saglabāšanu.
Par tiem, kas likvidēs ārzemju banku dominanci un tiesu izpildītāju mafiju.
Par tiem, kas neļaus privatizēt lielos valsts infrastruktūras objektus un nepakļausies globālistu feikā “zaļā kursa” noteiktajiem ierobežojumiem.
Par tiem, kas aizstāvēs tradicionālās ģimenes, vārda brīvību un veicinās dzimstību.
Katra krīze ir iespēja. Arī mums tāda ir. Iespēja pateikt politiskajiem neveiksmniekiem un neoliberāļu “divnieku karaļiem”, ka viņu 20 gadu ilgais, netalantīgais un neproduktīvais valdīšanas laiks ir beidzies pavisam. Un uz Zemes var sākties daudz labāka un taisnīgāka dzīve.
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
