Gads kopš Bunkus slepkavības: kamēr policijas izmeklēšana buksē, romānā aprakstīti „izdomāti” notikumi „advokāta Runkus” Mežaparka mājā

Prologs VI. Advokāts

Šodienai vajadzēja būt lieliskai, izcilai, vienreizīgai dienai. Noteikti vajadzēja. Citādi nemaz nevarēja būt…

Advokāts atvēra acis jau mazā gaismiņā, pastiepa roku pēc vecmodīgā, bet sirdij tik tuvā un mīļā “Vertu” telefona – jopcik, knapi pieci no rīta. Kas tieši bija rādījies sapņos un izrāvis viņu no miega, advokāts neatcerējās – vienīgā liecība bija caurcaurēm slapjā zīda gultasveļa un trauksmes sajūta, kas nevis izzuda, bet tikai auga augumā.

Tam vajadzēja būt priekpilnam satraukumam – galu galā šodien vajadzēja sekmīgi noslēgties daudzu mēnešu smagam darbam. Darbam, uz kādu šajā valstī bija spējīgi labi ja pārdesmit cilvēku – un to vidū viņš noteikti bija visspējīgākais. Droši.

Labi, ne pilnīgi noslēgties. Šis bija starpfinišs, kam vajadzēja atnest iecerētos augļus. Viss bija savās vietās. Iesaistītie cilvēki, nepieciešamie paraksti, reģistrācijas un pārskaitījumu dokumenti, faili… jā, protams, kā nu bez failiem. Arī TIE faili. Viss, kas bija ar tādām pūlēm gatavots, organizēts, gādāts un izkārtots pareizās porcijās un secībā.

Atlika tikai aizvadīt šo dienu – un kārotais auglis pats iekritīs viņa rokās, nevajadzēs vairs ne slēpties, ne maskēties, ne izlikties. Viņš ieņems pelnīto vietu, un dažādi dergļi pierausies, skaidrs, ka pierausies, – tādi kā, piemēram, viņa “mīļais kaimiņš”. Advokāts pameta skatu pa logu uz ekonomikas ministra Pašeradena savrupmāju, kas atradās cieši blakus viņa Mežaparka namam.

Vēl burtiski pāris dienu – un šis stīvais pūslis, kura paša biogrāfijā bija gan valsts apzagšana, gan muļķīgas kontrabandas shēmas, aizmirsīs savu uzpūtīgo viebšanos nejaušas saskriešanās brīžos un sāks bijīgi klanīties, klusībā kalkulējot, kā izspiest kādu labumu pašam sev vai savai partijai. Visi viņi bija tādi.

Dīvainā kārtā ministra mājas otrā stāva logos jau dega gaisma. Advokāts nedaudz pabrīnījās, bet – kas viņam par daļu. Haha, droši vien Pašeradena kungam miedziņš lāgā nenāk, domājot, kādus vēl makaronus par OIK tēmu sakarināt uz ausīm saviem atlikušajiem vēlētājiem.

Būtu nu pašiedomātajam izcilajam valstsvīram, kura lielākais tautsaimnieciskais sasniegums bija izdevniecības “Dana” noprihvatizēšana un nolaišana pa burbuli, kaut nedaudz sajēgas par šo tēmu, viņš jau sen būtu atskrējis pie sava kaimiņa un palūdzis sakontaktēt ar cilvēkiem, kuri patiešām, krieviski izsakoties, bija tēmā.

Taču vai nu Pašreadena kungs bija tups kā zābaks, vai arī – kas daudz ticamāk – viņam pašam un viņa partijai bija ne mazums labvēļu tieši OIK biznesmeņu vidū, kuru intereses bija svētas un neaizskaramas. Tā nu šim arī nācās mēģināt vienlaikus gan zivtiņu apēst, gan uz kaut kā stingra un elastīga uzsēsties.

Bet šī galīgi nebija advokāta tēma – tur bija citi organizētāji un citi pelnītāji. Lai nu Pašeradena kungs pats tiek galā ar savām problēmām,– advokātam šobrīd bija daudz svarīgākas lietas darāmas. Lai gan līdz pirmajām no būtiskajām pārrunām centrā vēl bija palikušas vairākas stundas, prātīgāk bija jau tagad visu bez steigas vēlreiz pārdomāt un salikt pa plauktiņiem.

Advokāts bez steigas nokāpa uz pirmo stāvu, ar acīm noglāstot svaigi atjaunotās mājas kāpņu margas, – katrs to posms bija izmaksājis vairāk, nekā tāds Pašeradens saņēma algā vairāku mēnešu laikā. Ne tikai algā – arī sponsoru piešpricēs.

Formāli gan šī Mežaparka māja nepiederēja viņam – tāpat kā astonmārtins, no kura tomēr bija nācies šķirties, kad tas sāka piesaistīt pārāk lielu uzmanību, tāpat kā pie mājas stāvošais baltais reindžroveris, tāpat kā konti bankās, uzņēmumu kapitāldaļas un šis tas vēl vērtīgāks. Tam visam bija savi formālie īpašnieki, bet advokāts bija labākajā gadījumā tikai lietotājs, nekas vairāk.

Kā viņam riebās šīs nejēdzīgās, apkaunojošās, pazemojošās paslēpes. Bet citādi nevarēja. Viņam apkārt bija cilvēki, kas nebaidījās demonstrēt savu panākumu augļus – bet advokāts to nevarēja un nevēlējās atļauties, jo bija pieredzējis, kā agri vai vēlu skaudīgā pasaule šos pāvus ar visām viņu astēm aprija tādā vai citādā veidā.

Tagad arī šai paslēpju nepieciešamībai beidzot pienāks gals, – viņš ieņems savām spējām atbilstošu vietu, kur viņam vairs nevajadzēs maskēties. Nē, tieši otrādi – viņa statuss būs tik neapstrīdams, ka jebkura augstākā plaukta luksusa manta tam piegulēs kā cimds rokai. Visi pasaules pašeradeni to novērtēs.

Bet, lai tas tā tiešām notiktu, visu vēlreiz vajadzēja pārskatīt, par visu vajadzēja pārliecināties. Viens seifs mājā atradās tur, kur tam arī vajadzēja būt, – otrā stāva istabā aiz gleznas. Taču bija vēl viens, kuru advokāts, lai kā arī nicinātu fizisku darbu, saimniecības telpas grīdā bija iemontējis pats saviem spēkiem.

Pats viņš bija izurbinājis caurumu, pats pircis seifu, pats to ievietojis un ieskrūvējis, pats ielējis betonu, pats noslīpējis virsmu un tad šo meistardarbu vēl kārtīgi nomaskējis. Nekāds smalkais darbs tas nebija, taču nepieciešamo drošību garantēja. Un šajā situācijā tas bija absolūti nepieciešams.

Seifs nebija necik liels, un advokātam nācās kārtīgi papūlēties, lai no tā izmakšķerētu gandrīz visu saturu – dažas mapītes, pāris datu nesējus un palielu, iegarenu iezilganas krāsas kasti, kas bija ietīta nez kādas lidostas tax free maisiņā.

Visu šo guvumu advokāts pasita padusē un atgriezās pirmā stāva bibliotēkā – tā viņš mīlēja saukt šo telpu, lai gan tajā nebija gandrīz nevienas grāmatas. Gan jau vēlāk būs. Izkārtojis visu seifa saturu uz grīdas, viņš paņēma minerālūdens pudeli, apsēdās uz dīvāna malas un iegrima pārdomās.

Viss gan jau desmitiem reižu bija pārdomāts un izsvērts. Katrā mapītē bija tieši tas, kam tur vajadzēja būt, – to adresāti bija dažādi, un dažāds bija arī mapīšu saturs. Lielākā vērtība gan bija ietilpīgā zibatmiņa, kurā… bet labāk bija par to pat nedomāt. Arī tai bija savs adresāts. Visas vienošanās bija noslēgtas, atlika tikai saņemt pāris parakstus – un zibatmiņa dosies… nu, tā vairs nebija viņa darīšana.

Un vēl šī kastīte un tās nedaudz neparastais saturs. Vispār jau ļoti neparastais. Patiesībā kastīte mierīgi varēja palikt seifā – ar advokāta šodienas pasākumu plānu tai nebija nekāda sakara. Viņam vienkārši gribējās atbrīvoties no urdošās trauksmes sajūtas, pacilājot rokās kaut ko vienkārši skaistu un, ja tā varētu teikt, gandrīz vai cildenu.

Jā, jā, jā, vienkārši uz mirkli padomāt par skaisto. Galu galā – ja viņš ļoti gribētu, noteikti būtu iespējams ko tādu iegūt arī sev pašam. Nu, teiksim, visādiem pašeradeniem par spīti – lai pasiekalojas, mūdži. Varbūt ne šodien un ne pēc mēneša, bet pēc dažiem gadiem – kāpēc ne?

Tiešām – kāpēc gan ne? Šī bija valsts, kur varēja nopirkt visu, to nu viņš zināja droši. Jautājums bija tikai par cenu un iegādes valūtu. Tā varēja būt nauda, bet varēja būt arī tas viss, kas bija izklāts viņa priekšā. Vajadzēja tikai zināt pareizos pircējus.

Kastīte ar tās saturu pie advokāta bija nonākusi gandrīz vai nejauši. Viņš gan bija palūdzis profesionālu cilvēku palīdzību, lai bez lieka trokšņa iztīrītu kādas pārmēru iedomīgas un augstprātīgas radības seifu dažu kilometru attālumā no šejienes – Langstiņos. Taču advokātam ne prātā nebija nācis, ka seifā varētu atrasties kaut kas tāds.

Noteikti bija kāds iemesls, kura dēļ centrālās bankas prezidents savā seifā turēja šādu mantiņu. Bet kāds? Advokātam nebija ne laika, ne vēlēšanās to skaidrot. Katram cilvēkam bija tiesības uz kādu vājību – ja reiz šis stīvais uzpūtenis bija drusku fetišists, kas nu tur liels. Bija – un izbija. Tagad viss būs pavisam citādāk. Prezidenta dziesmiņa jau sen bija nodziedāta – lielā mērā pateicoties arī tam, ka viņa seifa saturs bija nonācis advokāta rokās.

Taču urdošā trauksme negribēja un negribēja izzust – gandrīz vai šķita, ka no iekšām nākošais nemiers vēlas advokātu pabrīdināt par ko tādu, ko parastās maņas nespēj fiksēt. Bet par ko?

Advokāts pārlaida tramīgu skatu palielajai telpai. Viss bija savās vietās… vai vismaz gandrīz viss. Skapja durvis – vai tiešām viņš vakarā tās bija pametis pavērtas? Advokātam bija daudz mazu vājībiņu, ko pats par tādām nemaz neuzskatīja, taču viņš bija izcils pedants un nedaudz lepojās ar šo īpašību.

Taču doma par skapja durvīm pagaisa, kad aiz loga viņš pēkšņi pamanīja tumšu stāvu. Tas pavīdēja un nozuda, bet pilnīgi noteikti nebija nekāds rēgs vai iedoma. Advokāta sirds krūtīs salēcās tā, ka novibrēja pat bungādiņas, seja iekvēlojās, bet kājas uz mirkli sastinga un gandrīz vai saļima. Galvā šaudījās tikai viens jautājums – vai tiešām bija atnākuši pēc viņa?…

Saņēmis visu savu gribasspēku, advokāts izrāvās no hipnotizēta trusīša stāvokļa un drudžaini pārlaida acis savā priekšā izkārtotajiem materiāliem. Ko ķert, kur likt? Dokumenti bija pārāk apjomīgi, tie vairs nebija glābjami, vajadzēja paspēt izglābt vismaz zibatmiņu – bet kur???

Kāds paziņa pirms kāda laika bija stāstījis, kā viņš, ierodoties viesiem no Korupcijas apkarošanas biroja, īpaši svarīgu zibatmiņu bija paspējis “iedēstīt” puķupodā, kur maskotajiem truleņiem nebija ienācis prātā parakņāties. Bet advokāta mājā nebija nevienas pašas puķes.

Ko tad? Ko tad??? Pīdamies halāta jostā, viņš pielēca kājās un paķēra zibatmiņu. Skatiens drudžaini šaudījās uz visām pusēm, rokas pašas kaut kur iestūma mazo nieciņu. Kaut kur vajadzēja iebāzt vēl vienu mazu sīkumu, bez kura zibatmiņai nebija nekādas jēgas… un šajā brīdī varēja skaidri sadzirdēt, kā atveras mājas parādes durvis.

Kā – atveras? Kā tas bija iespējams?? Kur tad zvans vai enerģiska klauvēšana, kā tam vajadzēja būt šādās situācijās? Tātad… tātad tā nemaz nebija valsts?! Kas tad? KURŠ TAD??? Kur viņš bija tā pārrēķinājies? Kurš uzdrīkstējās?

Taču dzīvnieciski instinkti izsita no galvas pēdējās domu atliekas. Advokāts, vēlreiz sapinies halāta jostā, klupšus krišus metās uz saimniecības telpas pusi – tur bija otras durvis, cerība vēl bija!

Ātrāk, ātrāk, ātrāk… durvis pavēris, viņš negaidot aci pret aci sadūrās ar droši vien to pašu tumši tērpto cilvēku, kurš iepriekš bija rēgojies aiz loga – un viss izbeidzās tik pēkšņi, ka advokāts nespēja to pat pamanīt. Realitāte bija – un pēkšņi izbeidzās…

Jau dažas minūtes vēlāk divi cilvēki, kuru darbībās nebija nevienas pašas liekas kustības, bija rūpīgi pārmeklējuši visas telpas, ielūkojušies otrā stāva seifā un sabāzuši viena atnestajā plecu somā gan tā saturu, gan pirmajā stāvā uz grīdas izklātās mapītes. Saimniecības telpas seifs gan viņu skatieniem palika nepamanīts.

Zemē guļošo advokāta ķermeni viņi tikpat lietišķi ietērpa āra drēbēs, halātu pakāra vannas istabā un, vēl paķēruši turpat stāvošo datoru, kurā krājās mājas ārējo novērošanas kameru ieraksti, devās prom. Viens no viņiem, bez redzamas piepūles uzvēlis ķermeni plecos, iznesa to pa sētas durvīm un iekrāva baltajā reindžroverī. Gandrīz nedzirdami iedūcās motors – un prom viņi bija.

Mājā iestājās pilnīgs klusums – bet ne uz ilgu laiku. Pagāja dažas minūtes, tad vēl dažas, pirmā stāva skapja durvis pavērās, un pa tām bezgala uzmanīgi palūrēja nedaudz melnīgsnēja un ļoti, ļoti notrūkusies seja. Vēl mirklis – un no skapja izlīda nedaudz sakumpis neliela auguma cilvēks.

Izbiedēti palūkojies apkārt, nezināmais viesis pavērās pa vienu logu, pa otru, tad acīm redzami brītiņu svārstījās – kāpt uz otro stāvu vai tomēr ne. Pēc visa spriežot, nolēmis, ka labāk būs doties prom iespējami ātrāk un tālāk, viņš vēlreiz pārlaida skatienu telpai.

Visi dokumenti bija pagaisuši, taču, pamanījis advokāta ķermeņa apģērbšanas procesā zemē nokritušo maku, nelūgtais viesis paķēra to un jau taisījās pamest māju, kad viņa uzmanību piesaistīja turpat uz grīdas gulošā zilganā, iegarenā kastīte. Viņš pasvārstīja to rokās, tad izlēmīgi ieslidināja azotē un metās to pašu sētas durvju virzienā. Tās noklaudzēja, un tagad gan klusumu vairs nepārtrauca nekas.

Novērtē šo rakstu: