Gaidot „Jaunās Vienotības” kongresu, jeb kurš kuru nokodīs?
Vecbiedrs no Pierīgas12.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Jaunās Vienotības” ilgstošie biedri man neļaus samelot, ka kopš partijas dibināšanas pirms nu jau 13 gadiem daudz ūdeņu ir aiztecējis un no sākotnējām idejām un sastāva palikusi vien izbalējusi ēna. Mani kolēģi partijā neļaus arī samelot, ka demokrātija un vārda brīvība ir palikusi vien kā vāja atblāzma, pakāpeniski un soli pa solim iekšēji nokožot partijas līderus un veidotājus.
Taču tas, kas mani patiesi dara bažīgu, - ka arvien vairāk atsevišķu manu biedru ego un ambīcijas gremdē ne vien partiju un tās reitingus, bet arī kopējo valsts attīstību. Un uz to ir grūti noskatīties, īpaši gaidot septembra beigās plānoto partijas kongresu, kur, kā šobrīd izskatās, esam sagatavojušies viens otru nokost. Kaut vai vismaz domās, ja darbos neizdosies, jo ar darbiem šobrīd esam aizkrāsnē.
Pēdējais gads “Jaunajai Vienotībai” nav bijis viegls. Pārāk daudz kļūdu, lēmumu un skandālu, kur paši vien esam bijuši vainīgi. Un, nē, šoreiz nepiekritīšu mūsu pašu prezidenta Edgara Rinkēviča pēdējās nedēļās bieži izmantotajam argumentam, ka pie visa vainīga komunikācija un ministriju komunikatori vāra ziepes. Ziepes vārām mēs paši. Sākot no privātiem avioreisiem un beidzot ar iekšējām cīņām par varu, kas partijā veido jaunus konfliktus arī iekšēji. Izskatās, ka uz kongresu arī dosimies ar domām par varas maiņām partijā, jo mūsu vidū ir cilvēki, kuri sevi nolēmuši celt augstāk par pārējiem un, sajutuši varas garšu, grib to izbaudīt pilnībā.
Lai gan kongresa darba kārtībā šobrīd amatpersonu pārvēlēšana nav iekļauta, atcerēsimies, ka mūsu partijā blitzkriega pieeja ir lielā cieņā. Tāpat kā Rinkēvičs ar Eviku un Kariņu kopīgi organizēja Reira diskvalifikāciju no ministra amata vēlēšanu pēcrītā (bet, skat, kā Braže tagad ministre), tieši tāpat bija nākamais solis, kur Kariņš, ne ar vienu nesaskaņojot, paņēma aiz rokas Eviku un kameras priekšā nosauca par jauno premjeri. Šis videokadrs Arvilu faktiski noveda pirmsinfarkta stāvoklī, jo visi bija vienojušies, ka nākamais premjers būs viņš. Visi, tomēr Krišjānis darīja pa savam. Te nu jautājums - kā sauks karmu, kura par šiem gājieniem atspēlēsies Evikai. Varbūt Hosams, varbūt Anda, bet varbūt- Artis?
Nesaku, ka Evika Siliņa ir izcila “Jaunās Vienotības” valdes priekšsēdētāja vai premjere, bet viņa vismaz spēj redzēt plašāk par savu durvju priekšu un iestāties arī par saviem valdības ministriem. Arī partijas vadītājam ir jāspēj redzēt vairāk par vienu jomu vai nozari. Taču šobrīd valdības darbā jau ir tik daudz īlenu izlīduši no maisa, ka drīz arī premjere aiz Edgara muguras paslēpties nevarēs. Jautājums noteikti ir nevis vai, bet kad arī prezidents sāks norādīt uz problēmām valdības vadītājas darbā. Tam mums ir jābūt gataviem un jābūt gataviem arī pierādīt, ka spējam ne vien skaisti runāt, bet arī reāli risināt konkrētas problēmas. Tieši tāpēc šajā situācijā ir tik svarīgi partijā saglabāt vienotību. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai vēl nesen jūnijā jaunievēlēto valdi paši nesākam skaldīt, plucināt un plosīt.
Taču tas, ko arvien skaidrāk redzu iekšēji, - ka mūsu partijā ir valdības ministri, kuri tālāk par savu degungalu neredz. Degungals gan vienmēr nopucēts un zobi platā smaidā, kam līdzi arī personīgās ambīcijas un vēlme izcelties. No mūsu pašu rindām augušais un nākušais Hosams Abu Meri, kurš šobrīd aiz sava nopucētā publiskā tēla nolēmis nevis izrādīt atbalstu kopējai partijas politikai un vadībai, bet gan iecirst savus nopucētos zobus Evikas mugurā. It kā ārēji problēmu jau mums būtu par maz.
Taču allaž publiski šarmantais, bet aiz slēgtām durvīm ietiepīgais, autoritārais un neiecietīgais Hosams vienīgais taču saprot, zina un dara. Mēs visi pārējie esam tikai fona troksnis, kas neļauj realizēties viņa vienpersoniskajām, izcilajām idejām. Un saplosīšanai der arī citi mūsu pašu partijas ministri, kuri tomēr iebilst, ka valsts budžets nav tikai Hosama idejām un viņa lobistu apkalpošanai, bet arī citās nozarēs ir akūtas vajadzības, kas jārisina un kam vajag naudu.
Arvila iespējas nav neierobežotas, un nav korekti viņu vienmēr nostādīt sliktā policista lomā. Tā komanda nerīkojas. Veselība ir svarīga, bet tikpat svarīgi, lai skolotāji saņem solīto algu paaugstinājumu, policisti beidzot strādātu normālās telpās un pāri robežai pie mums negāztos imigranti no trešajām valstīm un krievu tanki. Un Hosama apvainošanās uz kolēģiem, cenšoties izspiest lielāku helikoptera naudu ārstiem, visticamāk novedīs pie skolotāju streika. Ierasti iemigušais Rihards saņems vismazāk, un te ir jautājums vai skolotājiem pievienosies VUGD darbinieki un policisti.
Tāpēc, tuvojoties kongresam, aicinu visus savus partijas biedrus spēt paskatīties ārpus atsevišķu ministru vai deputātu reitingiem, solījumiem un smaida no TV ekrāna, bet apzināties, ka mēs visi kopā šobrīd lielā mērā atbildam par to, kas notiek ar mūsu partiju, cik saliedēti spēsim izveidot spēcīgas komandas pašvaldību vēlēšanās, kā tajās nostartēsim un vai spēsim noturēt Latviju uz demokrātiskas, eiropeiskas un nacionālas valsts ceļa. Mums kopā ir daudz vairāk, ko zaudēt, nekā vienas personas ultimāti un apvainošanās. Es tiešām ticu, ka “Jaunajā Vienotībā” mēs varam vairāk un gudrāk.
Lai tas izdotos, svarīgi par komandas kapteini izvēlēties tādu cilvēku, ar ko var un gribas iet izlūkos. Vai gribat iet ar Andu, kura pulcējusi visodiozāko padomnieku loku, atlaidusi teju visus vadošos ministriju darbiniekus, tos aizstājot ar piemīlīgiem, jauniem vīriešiem un nespējot saprasties ar nozari? Skaidrs, fluīdi no Andas nāk trīsreiz vairāk nekā Evikas, kurai harizmas nav vispār.
Harizmai un seksualitātei var būt nozīme, gan Eiropas gaiteņos lobējot Latvijas intereses, gan koalīcijas padomē koķetējot ar Valaini un Sprūdu, un harizmas sacensībā Anda ir labākā no partijas sievietēm. Bet varbūt jāklausa tautas gribai un par vadoni jāieceļ Hosams, kuram ir visaugstākais reitings no ministriem? Jā, katru dienu vērosim dokumentālo filmu ar nosaukumu: “Me, myself and I”. Bet varbūt tautai ir nepieciešams līderis, kas tvīkst pats no savas spozmes un nekautrējas no tās? Līdzīgi kā savulaik Vaira spārnoja valsti ar savu ”stipri un vareni” uzsaukumu?
Bet te ir jāierēķina viens risks – ja nu spīdīgākā oliņa no visām izrādās vanckars un būsim saulītē izvēluši nepareizo? Nesen bija tēva diena, un vēroju sociālajos tīklos Hosama ierakstu, cik ļoti viņš lepojas ar savām divām meitām. Divām? Kā tad ar trešo? Jā, jā, to pašu trešo meitu, kas ir tik sekmīga latviešiem mīļā komandas spēlē, ka aizsniegusies jau līdz jauniešu izlasei, tiesa, ar citu uzvārdu.
Varbūt pienācis laiks atzīt arī viņu, būtu daudz labu bilžu soctīkliem un skaists stāsts, kā ministra piemirstā meita popularizē veselīgu dzīvesveidu. Nezinu, kādu galu Hosams ņemtu tēvzemē par to, ka pametis paša bērnu, bet populārākais ministrs noteikti viņš tur ar šādiem cilvēcīgiem tikumiem nebūtu. Laiks rādīs – līdzīgi kā neviena lidmašīna gaisā nav palikusi, arī neviens politiķis mūžīgi populārs nav bijis un nebūs.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
