Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek rīcībā nonākuši Ērika Kalnmeiera vadītās LR Ģenerālprokuratūras anonimizēti paskaidrojumi kādā civillietā, kuras ietvaros persona A. iesūdzējusi tiesā Latvijas valsti par kaitējumu, kas šai personai nodarīts, pret to safabricējot kriminālprocesu, kas pēc ilgstošas "izmeklēšanas" izbeigts nozieguma sastāva trūkuma dēļ. Publicējam šo dokumentu, no kura izriet LR Ģenerālprokuratūras principiālā nostāja - kriminālprocess personai, pret kuru tas safabricēts, vispār nerada nekādu kaitējumu:

"Ģenerālprokuratūra, izpildot Civilprocesa likuma 147.panta otrās daļas nosacījumus, sniedz paskaidrojumus sakarā ar A. iesniegto prasības pieteikumu par morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Prasītājs prasības pieteikumu pamato ar Civillikuma 1635.pantu, likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" (turpmāk Zaudējumu atlīdzības likums) 2.panta 2.punktu, 5.panta trešo daļu, 7.panta pirmās daļas 2.punktu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka A. kriminālprocesā ... un kriminālprocesā ...:

- ar kriminālprocesuālo statusu iesaistīts 5 gadus un 94 dienas;

- bijis spiests ievērot piemērotajam statusam Kriminālprocesa likumā noteiktos ierobežojumus un pildīt statusam atbilstošos pienākumus kriminālprocesa ietvaros, kas būtiski ietekmējis dzīvi un iespējas to dzīvot pēc saviem ieskatiem.

Prasības pieteikumā norādīts, ka minētais prasītājam radījis dziļus garīgus un emocionālus pārdzīvojumus.

Iepazīstoties ar prasības pieteikumā norādītajiem apstākļiem, uzskatu, ka A. prasības pieteikums nav pamatots šādu apsvērumu dēļ.

Kriminālprocesa ietvaros 2013. gadā A. pratināts kā persona, pret kuru uzsākts process.

2014. gadā pieņemts lēmums par prasītāja atzīšanu par aizdomās turēto kriminālprocesā.

Ar 2015.gada prokurora lēmumu kriminālprocess izbeigts, jo A. izdarītajā nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva.

A. prasības pieteikums pamatots ar Civillikuma 1635.pantu, kas nosaka, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība dod tam, kam tā kaitējusi, tiesību prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Saskaņā ar Civillikuma 1635.panta otro daļu ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

No minētās tiesību normas izriet, ka ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība. Tiesu praksē atzīts, ka visos gadījumos morālā kaitējuma atlīdzināšanas priekšnoteikums ir tas, ka tiesību aizskārums ir būtisks (jāņem vērā morālā kaitējuma smagums un sekas).

Tāpat nepieciešams konstatēt neatļautu darbību un ar šo neatļauto darbību aizskartu cietušās personas nemantisko tiesību vai nemantisko labumu.

Satversmes tiesa savā judikatūrā vairākkārt atzinusi, ka, lai tiesību ierobežojumus atzītu par attaisnojošiem, ir jākonstatē trīs elementi - ierobežojumam jābūt noteiktam likumā, tam jākalpo leģitīmam mērķim un jābūt samērīgam (Satversmes tiesas 2002.gada 20. maija spriedums lietā Nr.2002-01-03, 2009.gada 4.februāra spriedums lietā Nr.2008-12-01, 2011.gada 12.oktobra spriedums lietā Nr.2010-74-03).

Kriminālprocesa likuma 6.pants nosaka kriminālprocesa obligātuma principu, proti - amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam.

Savukārt Kriminālprocesa likuma 371.panta pirmā daļa nosaka, ka izmeklētājam ir pienākums uzsākt kriminālprocesu savas kompetences ietvaros sakarā ar jebkuru šā likuma 369.pantā minēto iemeslu.

Tādējādi kriminālprocesa uzsākšana pati par sevi nevar tikt uzskatīta par neatļautu darbību un prasītāja tiesību aizskārumu. Tas, ka procesa virzītāja darbības nav realizējušās kriminālvajāšanas uzsākšanā vai citās procesuālās konsekvencēs, pašas par sevi neliecina par procesa virzītāja vainojamību civiltiesiskā nozīmē.

Civillikuma astotās nodaļas (zaudējumi un atlīdzība) normu piemērošana attiecībā pret procesa virzītājiem varētu paralizēt pirmstiesas kriminālprocesa sekmīgu virzību un apdraudēt valsts cīņu pret noziedzību kopumā (SKC- 0081-14).

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 61.panta ceturto daļu un 67.panta pirmo daļu personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess, un personai, kas atzīta par aizdomās turēto, neuzliek citus pienākumus kā vien noteiktajā laikā ierasties procesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā vietā, nekavēt un netraucēt kriminālprocesa norisi, ievērot drošības līdzekļa noteikumus un likumā minētos ierobežojumus, atļaut, ka tā tiek pakļauta eksperta izpētei, un izsniegt paraugus salīdzinošai izpētei vai ļaut, ka tie tiek iegūti, ievērot noteikto kārtību procesuālo darbību veikšanas laikā un norādīt uz alibi vai uz Krimināllikumā paredzētu apstākli, kas izslēdz kriminālatbildību.

Tādējādi likumā noteiktie pienākumi nav uzskatāmi par tādiem, kas būtiski ietekmē vai apgrūtina personas ierasto dzīvesveidu un ierobežo līdzšinējās tiesības. Turklāt kriminālprocesā prasītājam nebija piemērots kāds drošības līdzeklis un nebija uzlikti nekādi tiesību ierobežojumi attiecībā uz darbību un mantu.

Tāpat lietā nav konstatējami apstākļi, kas liecinātu par to, ka kriminālprocesa virzītājs savas darbības būtu nepamatoti vilcinājis.

A., kā to nosaka Civillikuma 1635.panta trešā daļa, nav iesniedzis pierādījumus tam, ka pēc kriminālprocesu uzsākšanas, tajos piemērotā statusa, veiktajām procesuālajām darbībām saistībā ar piemēroto statusu ir būtiski mainījusies viņa dzīve un iespējas to dzīvot pēc saviem ieskatiem.

Judikatūrā atzīts, ka viens no atlīdzības apmēra noteikšanas kritērijiem ir arī paša prasītāja rīcība (SKC-0106-14). Savukārt Zaudējumu atlīdzības likuma 3.panta otrajā daļā noteikts, ka persona nav tiesīga saņemt zaudējumu atlīdzību, ja ir pierādīts, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā tā ar apzinātām darbībām izraisījusi tai nodarīto zaudējumu rašanos.

Ievērojot minēto, A. prasības pieteikums ir noraidāms.

Ilze Znotiņa, Tiesās izskatāmo civillietu nodaļas prokurore"

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...