Iesaki rakstu: 
Piektdien, 9. maija vakarā Ģimenes ārstu asociācija izteica neuzticību veselības ministrei Ingrīdai Circenei un visai valsts veselības politikai. Tūlīt pēc tam Nils Ušakovs sarīkoja grandiozu uguņošanu.
Laimdota Straujuma par notikušo bija pārsteigta un izbrīnīta, kaut viņas māsa ir visu cienīta ģimenes ārste, kuru Rīgas vietvara ir izmetusi no telpām. Vismaz televizora ekrānā Laimdotas Straujumas neviltotais pārsteigums par ģimenes ārstu problēmām šķita nesamākslots. Viņai, redz, prātā nebija ienācis, ka ģimenes medicīna Latvijā ir pabērna lomā.
Sagadīšanās pēc tieši tajā laikā Veselības ministrijas ierēdņi bija sagatavojuši prasību valdībai pēc atbalsta 14 miljonu eiro apmērā, ko valdība bija sagatavojusies noraidīt. Šķiet, šoreiz valdībai vajadzēs krietni pārdomāt, jo atteikums slīkstošajai medicīnai nozīmētu vienkārši noslīcināt Ingrīdu Circeni.
Ingrīda Circene ir slima. Ārsta pienākums ir vispār par jebkura slimnieka diagnozi vai veselības stāvokli publiski nekādu informāciju nesniegt. Šķiet, arī ģimenes ārsti ir labi informēta ārstu grupa, kas saprata – veselības ministre uz Ministru kabinetu tuvākajā laikā neies, tātad visi Veselības ministrijas iesniegumi nonāks papīrkurvī, ja ne kāds cits arguments.
Ģimenes ārstu līderis Pauls Princis izlēma aizsūtīt vēstuli par demisiju valdībai, Saeimai, Eiropas Padomei, Pasaules Veselības organizācijai, Apvienotajām Nācijām, kā arī kodētā veidā ar augstfrekvences starojumu nosūtīt uz tuvāko galaktiku, kur esot atrasta zemei ļoti līdzīga planēta.
Jūs teiksiet – es piesmeju godājamu kolēģi. Tikai mazliet, jo piecus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām šādi paziņojumi nedaudz atgādina priekšvēlēšanu kampaņu, kaut nezinu – kurš no ģimenes ārstiem gatavojas startēt vēlēšanās.
Tādēļ labāk parunāsim par ģimenes medicīnas problēmu kā tādu Latvijā. Visā pasaulē ir neapmierinātība ar ģimenes medicīnas dienestu, diemžēl labāka, visaptverošāka un ekonomiskāka veselības sistēma par primāro veselības aprūpi nav izdomāta.
Tātad – ģimenes ārsts ir Latvijas un Eiropas veselības stūrakmens, uz kā balstas visa profilakse, īslaicīgas un hroniskas ambulatoras slimības, profilaktiskā potēšana un rehabilitācija, kā arī – lielā mērā – pediatrijas dienests.
Ģimenes ārstiem Latvijā maksā par pierakstītajiem pacientiem, tādēļ katrs ģimenes ārsts ir ieinteresēts iespējami lielā pacientu skaitā. Eiropā zināms, ka ģimenes ārsts labi tiek galā ar 1000–1200 iedzīvotājiem, bet ne 2000–3000, kā tas pieņemts pie mums.
Pārslogoto ģimenes ārstu dēļ mums joprojām valda slimnīcu medicīna. Mums ir uzskats, ka gulta ārstē, tādēļ slimnīcā mums skaita „gultas dienas”. Slimnīcas uzsūc visus pacientus, kas ir dārgi. Slimnīcas paņem vairāk pacientus, nekā paredzēts, tādēļ valsts paliek slimnīcām parādā. slimnīcu vadītāji ir ietekmīgi cilvēki rajonā un valstī, tādēļ valsts allaž steidzas samaksāt tieši slimnīcām nevis ģimenes ārstiem.
Un otra Latvijas medicīnas nelaime – slimnīcās nodaļas kļūst par vienas konkrētas slimības ārstēšanas nodaļām, nevis slimnieka ārstēšanas nodaļām. Visa pacienta kā veseluma ārstēšana paliek ģimenes ārsta ziņā (man jau šķiet, ka arī rehabilitācijas ārsta ziņā).
Vissliktāk mums iet ar vēža agrīnu diagnostiku. Valsts apmaksā krūts vēža un dzemdes kakla vēža skrīningu sievietēm, prostatas vēža skrīningu vīriešiem, asins noteikšanu fēcēs. Tikai piektā vai sestā daļa cilvēku izmanto šo valsts apmaksāto ielūgumu pie ārsta un precīzu diagnostiku. Ministrija rāda ar pirkstu uz ģimenes ārstiem un prasa – kāpēc šie pacienti neiet pie speciālista uz agrīnu vēža diagnostiku. Ģimenes ārsti attrauc – valsts sūta šos ielūgumus, un ģimenes ārstus par tiem neinformē.
Ministrija saka – tātad Jums ar katru pacientu jātiekas reizi gadā. Ģimenes ārsti pamatoti norāda, ka tādā gadījumā viņiem katram pacientam atliks nevis 6, bet gan 3 minūtes vienai pieņemšanai. Piebildīšu, ka valsts ir uzkrāvusi ģimenes ārstam tik daudz veidlapu, žurnālu, talonu un citu bezjēdzīgu dokumentu, ka to aizpildīšana katru dienu aizņem vismaz trīs četras stundas.
Līdz šim man likās, ka ministrija ar ģimenes ārstiem runājas, proti, runājas nevis ar visiem ģimenes ārstiem, bet tikai divu asociāciju līderiem. Saruna notiek – „ja Jūs mums, tad mēs Jums”. Līdz vienkāršajam lauku ārstam šī diskusija nenonāk.
Tā tas turpinājās, līdz Ingrīda Circene 2014. gadu nosauca par ģimenes gadu un izstrādāja nejēdzīgu, tukšu dokumentu – Primārās veselības aprūpes plānu 2014.-2016. gadam. Protams, ģimenes ārstu asociācijām bija iebildes, kas netika ņemtas vērā.
Bet tad notika neliels pārpratums, ja ne apzināts maldināšanas gadījums. 14. aprīlī visiem interesentiem, proti, ģimenes ārstu asociācijām, māsu asociācijām un speciālistiem tika nosūtīta vēstule, ka Primārās veselības aprūpes plāna projekta izskatīšana MK atlikta par divām nedēļām. Tas tika paziņots arī sociālajos tīklos un arī Veselības ministrijas mājas lapā.
Gan Latvijas Ģimenes ārstu asociācija, gan Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācija, kas bija gatavojušās sūtīt savus priekšstāvjus uz Ministru kabinetu ar saviem iebildumiem un argumentiem, priecīgi gaidīja – kad nu ministrija aicinās neskaidros jautājumus saskaņot.
Savukārt 15. aprīlī Veselības ministrija jau plašsaziņā paziņoja, ka Veselības ministrijas izstrādātais Primārās veselības aprūpes attīstības plāns 2014.–2016. gadam pieņemts. Patiesībā tajā dienā visiem kļuva skaidrs, ka Pauls Princis Ingrīdai Circenei neuzticību izteiks, jo vienkārši tika „apmests”, bet to lībiešu dzejnieki (Pauls Princis ir īstens lībietis) nepiedod.
Vai Jūs esat pamanījuši – pēdējos gados visi runā par skolotāju algām, bet neviens nerunā par labu izglītību skolēniem?
Varbūt Jūs esat pamanījuši, ka pie mums medicīnā visi runā par Veselības finansēšanas likumu, GRD (džī er dī), slimnīcu parādiem, kvotām, magnētisko rezonansi, stentiem, bet neviens neko nesaka par pacientu. Mēs (vispirms jau ministrija, bet arī ārsti) esam nedaudz piemirsuši, ka veselības aprūpes centrā atrodas pacients.
Man jau labāk patiktu, ja veselības aprūpes centrā atrastos vesels cilvēks, ja man izdotos Jūs visus un manus pacientus iemācīt – skriesim vai vingrosim katru dienu, nesmēķēsim un dzersim ar mēru, nelietosim sāli, cukurotos dzērienus un transtaukus. Būsim reālisti – pašlaik Latvijas veselības aprūpes centrā ir pacients, kurš jau savu slimību ir sagaidījis.
* Kardioloģe ar 20 gadu stāžu rehabilitācijas iestādēs
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
