Iesaki rakstu: 
Tas, ka Eiropas Savienības valsts Latvijas iekšlietu ministrs Sandris Ģirģens ir labos draugos ar izbijušo futbolistu Vladimiru Koļesņičenko, nu jau nevienam nav noslēpums. Par to raksta mediji, kas pārpublicē arī abu ja nu ne gluži draugu, tad futbola virtuves partneru selfiju.
Atgādināšu, ka plašākai publikai ne visai pazīstamais, bet futbola aprindās labi zināmais V. Koļesņičenko ir cilvēks ar, teiksim tā, ne visai labu reputāciju. Bijis arī nesen nogalinātā futbola aģenta Romāna Bezzubova it kā draugs, kas pēc slepkavības uz karstām pēdām aizmucis uz Krieviju. Vismaz pagaidām nav plašāk zināma viņa loma notikušajā noziegumā, bet pats fakts par steidzīgo pazušanu no valsts jau ir pietiekami zīmīgs.
V. Koļesņičenko bija arī redzama loma "Skonto" stadiona iegādē no bankas "Reverta", kā rezultātā stadions pārgāja ar kādu Aleksandru Rogačovu saistīta uzņēmuma īpašumā. Pēdējais tagad uzskata, ka ir "uzmests". Šodien šis darījums, kurā nauda ilgi ceļoja pa ārzonas firmām, viennozīmīgi kvalificētos kā naudas atmazgāšana. Taču šādi pagātnes “sīkumi” ministram netraucēja tikties un uzņemt selfiju.
Taču ne jau S. Ģirģens viens tāds, kam nav svarīga to cilvēku reputācija, ar kuriem viņš tiekas un pārrunā lietas. Vēl pavisam nesen V. Koļesņičenko Instagram kontu krāšņoja foto, kurā viņš bija iemūžināts tikšanās brīdī ar "mūžīgo" Jelgavas mēru Andri Rāviņu. Pametot Latviju, viņš to gan izdzēsa, taču pēdas ir palikušas. Bijušais futbolists skaidrā krievu valodā ierakstīja: "Paldies par silto uzņemšanu un noderīgo diskusiju par sportu.”
Par ko diskutēja cilvēks ar šaubīgu reputāciju, kurš pa Latviju lepni braukāja uzkrītoši dārgā auto ar Krievijas numuru, un Zemgales pilsētas mērs, kura vadītā pilsēta pirms ASV, ES un Latvijas sankciju uzlikšanas Krievijai bija iecienīta kā bijušā Maskavas mēra Jurija Lužkova un citu bagātu krievu projektu īstenošanas poligons, nav zināms. Laikam gan runāja ne jau nu par "Uralvagonzavod" pamestā angāra vai bankrotējušā Jurija Lužkova “zilā sapņa” - autobusu rūpnīcas telpu apsaimniekošanu, bet acīmredzot par to pašu futbolu, kura pacelšanai jaunos augstumos, iespējams, Jelgavas mērs vērsās pie cilvēka ar šaubīgo reputāciju un “Mercedes” auto ar Krievijas numuru. Lai gan tēma varbūt bija arī cita, bet par to zina tikai Andris un Vladimirs.
Viens gan ir skaidrs – neraugoties uz Latvijas futbola bēdīgajiem sportiskajiem rezultātiem un Latvijas futbolistu pakāpenisku pazušanu no futbola virslīgas, nauda tur grozās. Tāpēc futbolā un ap futbolu rosās vai nesen rosījās pat tādi cilvēki no mūsu lielās austrumu kaimiņvalsts, kas iekļauti melnajā sarakstā un nedrīkst iebraukt Latvijā. Taču viņiem te ir vietējie izpalīgi, no kuriem Latvijas "esteblišments" nevis norobežojas un pret ko cīnās, bet kopā “bīda lietas” un taisa selfijus.
Valsts vadībai ne S. Ģirģena, ne A. Rāviņa attiecības neliekas ne aizdomīgas, ne nožēlojamas, tā ka droši vien jāgaida nākamais gadījums ar pie varas esošajiem, kad kādu pieķers kopā ar apšaubāmas reputācijas cilvēkiem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
