Godīgajiem nodokļu maksātājiem šis ir vēl viens rūgts piliens
Ieva Tetere, SEB bankas vadītāja19.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rosinājums samazināt iedzīvotāju iemaksas pensiju 2. līmenī ir nopietns signāls, kas liecina par bīstamu procesu politiķu pieejā valsts pārvaldīšanai. Tā sekas vēl izjutīsim.
Politikas veidotāji un virzītāji ir gatavi upurēt mūsu jauniešu nākotni šodienas tēriņiem, jo iemaksu samazināšana pensiju kapitālā nozīmē, ka šodien strādājošie Latvijas cilvēki uzkrās mazāk un pensijas vecumā saņems mazāk.
Pasmelšana no nākotnes pensiju kapitāla nav nekādi attaisnojama rīcība šodien, bet vēl būtiskāka šajā stāstā ir apbrīnojami vieglprātīgā attieksme pret uzticēšanos, ko valsts iemanto, rūpējoties par saviem cilvēkiem. Izskatās, ka budžeta sastutēšana ir svarīgāka par sabiedrības uzticības kredītu, tāpēc politiķi ar vieglu roku pagaldē nostumj īstās problēmas – ēnu ekonomiku un valsts tēriņu efektivitāti. Tās ir pārāk grūti risināmas, bet miljonus budžetā vajag tagad. Kur paņemt? No nodokļu maksātājiem – pensiju krājējiem un bankām (t.s. “virspeļņas” nodoklis).
Nekas nav vērtīgāks par uzticēšanos
Lielu organizāciju pastāvēšana vienmēr ir bijusi un būs atkarīga no gadiem veidotās klientu uzticēšanās. Uzņēmumi zina – nekas par to nav vērtīgāks, tāpēc arī pieņem lēmumus, veidojot ilgtermiņa attiecības. Ienākums no pensiju 2. līmeņa pārvaldīšanas bankai ir salīdzinoši neliels (aptuveni 2% no visiem gada ienākumiem), taču tas ir ļoti nozīmīgs mūsu klientiem un darbiniekiem ilgtermiņā. Tas ir viņu nākotnes kapitāls, kas papildinās t.s. pamata pensiju.
Runājot par pensiju, ir svarīgi saprast – mūsu nomaksātie nodokļi nekādu reālu kapitālu pensiju 1. līmenī neveido. Mūsu nodokļi tiek izlietoti šodienas pensiju izmaksai šodienas pensionāriem. Reālu, ieguldāmu un pavairojamu kapitālu veido pensiju 2. līmenis, kurā ik mēnesi nonāk 6% no mūsu algas. Cilvēks, par kuru tiek maksāti nodokļi, savā darba mūžā šādi var uzkrāt 200 tūkstošus eiro un vairāk, jo nauda tiek ieguldīta kapitāla tirgū un nopelna krājējam jaunu naudu. Politiķu ideja par vienu sestdaļu samazināt iemaksas nozīmē, ka jaunietim – nodokļu maksātājam – no nākotnes pensijas tiek atņemti vairāki desmiti tūkstoši eiro. Šādi tiek nodarīts pāri ne tikai manas bankas klientiem, bet arī darbiniekiem, kuru intereses es pārstāvu, tāpēc klusēt šobrīd būtu bezatbildīgi.
Pamata pensiju sistēma ir cieši saistīta ar demogrāfiju. Jo vairāk ir strādājošo (attiecībā pret pensionāriem), jo adekvātākas pensijas var atļauties maksāt. Latvijā situācija būtiski mainās nevēlamajā virzienā. Atbilstoši Labklājības ministrijas datiem nākamajā desmitgadē sāks krasi samazināties darbspējas vecuma iedzīvotāju proporcija pret pensijas vecuma iedzīvotājiem. Pašreiz tā ir aptuveni trīs pret viens, bet pēc desmit gadiem šī proporcija būs divi pret viens. Tas nozīmē – lai izpildītu pensiju solījumus, būs jāpalielina sociālā budžeta tēriņi no aptuveni 1,5 līdz 2 miljardiem eiro gadā. Neiespējami. Tāpēc, iespējams, nāksies spert visai nepopulārus soļus – samazināt pensiju 1. līmeņa solījumu vai būtiski paaugstināt pensionēšanās vecumu.
Godīgajiem nodokļu maksātājiem šis ir vēl viens rūgts piliens
Valsts ilgstoši un mērķtiecīgi ir uzturējusi solījumu godīgajiem nodokļu maksātājiem, ka daļa no viņu šodienas algas (6%) krājas nākotnes pensijas kapitālā viņu individuālajos kontos. Tas ir bijis viens no taustāmiem ieguvumiem, kas daudziem licis atteikties no aplokšņu algām. Apšaubot pensiju 2. līmeņa darbību (kur atkarībā no ieguldījumu plāna ienesīgums, piemēram, pēdējā gada laikā svārstās no 7% līdz 18%), valdība pati netieši pasaka, ka izdevīgāk par savu sociālo nodrošinājumu cilvēkam parūpēties pašam.
Pēc 2009. gada finanšu krīzes valdība samazināja pensijas uzkrājumam novirzāmo nodokļa daļu no 8% uz 2%. Bija solījums atjaunot proporcionalitāti, ekonomikai stabilizējoties. Tomēr pakāpeniski atgriezāmies tikai līdz 6% un apņemšanos sasniegt 10% tā arī nekad nesagaidījām. Toties nākamais samazinājums ir atnācis ļoti strauji - nekonsultējoties, neapspriežot, nemeklējot alternatīvas, sasteigti veicot pārdali zem paklāja.
Pērn bankas rosināja t.s. hipotekāro kredītu maksājuma samazinājumu piešķirt cilvēkiem kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa atlaidi. Tātad, to saņemtu tikai ienākumu nodokļa maksātāji. Valsts izvēlējās atlaidi piešķirt visiem, arī ēnu ekonomikā strādājošajiem. Ir dzirdēts daudz kvēlu runu par ēnu ekonomikas apkarošanu, bet reālie darbi ved Latviju pretējā virzienā.
Kurš domās par valsts budžetu ilgtermiņā – kā mazināt tēriņus un kā veicināt uzņēmējdarbību?
Rosinājums ķerties pie pensiju 2. līmeņa ir bīstama tendence, jo parāda, – tā vietā, lai risinātu reālas problēmas Latvijas ekonomikā, tiek izvēlēts vieglākais ceļš. Valsts budžeta sabalansēšana – nevis uz vienu vai dažiem gadiem, bet ilgtermiņā – prasa valsts pārvaldes izmaksu vadību un uzņēmējdarbības veicināšanu.
Izskatās, ka šie abi soļi nav šodienas dienas kārtībā, – budžeta tēriņi turpina pieaugt, valsts parāds palielinās, bet uzņēmējdarbība aizvien saskaras ar pārmērīgi birokratizētiem procesiem no valsts puses. Cerībā, ka minētie jautājumi atrisināsies paši no sevis, ik gadu no jauna nonāksim situācijā, kad pārsimt miljoni jāpaņem no bankām vai citiem uzņēmējiem, vēl kādi simti – no nodokļu maksātājiem. Uzticēšanās kredīts neizbēgami saruks, un tas jau vairs nav tikai finanšu, bet arī valsts drošības jautājums.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
