Graudi un pelavas epohālajā pārejas laikmetā

Bildē ir tikai divi latvieši. Tā ģimene ir krievu tautības.

Atbildēt

Tauta jau labi dzìvo,ēdienam un striķîšiem sanàk...!

Atbildēt

var strīdēties par mākslām un naudām, bet bilde gan laba

Atbildēt

»

kvintesence, PALDIES

Atbildēt

A.Deglavs romānā "Rīga" uz kritiku, ka latviešiem nekā nav, nav pat teātra, atbild - latviešu tradicionālie teatrālie uzvedumi Saulgriežos un citos svētkos ir gaumīgāki par salkanajām vācu ludziņām.

Atbildēt

Intelektuālā etnogrāfija
Tā var dēvēt vēsturiski kulturoloģisko specifiku kādā zemē, civilizācijā. Piemēram, intelektuālā etnogrāfija spilgti izpaužās vēl nesen (XIX un XX gs.) sastopamajā attieksmē pret mākslu. Dostojevskim viņa laikā un vēlāk daudzi pievienojās šādai atziņai: „Mākslā padarītais ir daudz mazāk nozīmīgs nekā pārdzīvotais, darinot mākslas darbu” (no „Записок из подполья”). XXI gs. minētā atziņa var palikt vienaldzīga, nesaprotama. Noteikti būs cilvēki, kuri saskatīs šajā atziņā aplamību. Viņi teiks, ka svarīgākais ir daiļdarbs, bet nevis tā radīšanas process.

Atbildēt

Vai persona, kuras ikdienu aizpilda ģimeņu izmesana no mājām, pārlaižot skatu labām, pat ļoti labām gleznām pie sava pārmēru plasā biroja sienām -kļūst labāks? Un banku saprecināsana ar īrētām gleznām. Ļoti diskutabls jautājums par naudas un mākslas attiecībām. Un tie, kas iegāja izsūtīto dzīvokļos, iedzīvē, patērēja kultūras labumus - morāli mainījās? Un kā ar morāli kolaborantiem radosajā vidē?

Atbildēt

Sliktākais ir tas ka visā t.s. rietumu civilizācijā pie varas ir deģenerāti un sevi dēvē par eliti, pelavas tiek sauktas par graudiem , tautas , valstis un kultūras tiek apzināti iznīcinātas.

Atbildēt

Pareizi rakstīja Lasītāja - Domātāja ....Latviešiem nekad nav piemitušas universālas zināšanas ,bet gan Baltu rasei...
Kurš varētu paciest dzīvi ,ja nebūtu cerības uz nāvi....

Atbildēt

Nav ko piebilst.Paldies.

Atbildēt

Pirms nosodīt deģenerēšanos un citas kaites, derētu palūkoties pēc iemesliem.
Lai kā autors būtu kritizējis latviešus, senāk latviešiem piemitušas universālas zināšanas. Viņi paši prata būvēt sev mājas, nodrošināt sevi ar apģērbu un pārtiku, turklāt paši radīja mākslu un kultūru, tā nebija jāpērk.
Manuprāt, pāmērīga urbanizācija (arī šaura specializācija) šīs prasmes ir nojaukusi. Ja vēl ņem vērā piesārņoto vidi, tad nav brīnums gan par dažādām civilizācijas kaitēm, gan jauniem paradumiem un īpatnībām. Vai var cīnīties pret kaitēm? Vienīgi var censties nepieļaut, lai kāds ar "nelabu" kaiti (es te domāju "sliktās" slimības) apzināti necešas aplipināt citus.

Atbildēt

»

Un vēl es vēlos iepotēt, ka tādi raksti neko nedod deģenerātu iemidzināšanai uz mūžu. Dod tikai deģenerātu kutināšanai un atspoerīgai deģenerēšanas turpināšanai. Tā jēlā masa, kuru sauc par tautu, ir deģenerēšanā ļoti kaislīga, tāpēc raksts izčārkstēs uz deģeneŗēšanas pannas vējā un saulē pie Daugavas un Rīgas torņu gaiļiem, kuriem ir izdzērtas balsis un kuri dzied tikai vakaros.

Atbildēt

Es esmu ļoti aizkustināts par kārtējā latviešu prātnieka izvilkšanu dienas saulē par viņa dziļo smadzeņu seklo veikumu, pie kura ir vainīgi universitātes biedri, nespējot saskatīt pelavas graudu vietā un izlaižot uz skatuves nenobriedušu prātu ar šķību skatījumu uz Latviju, Kosmosu, Visumu un Eiropu bez Krievijas un Putina Kremlī.Tā nedrīkst un tas nav labi, ka rēķins atkal ir jāpiestāda universitātei, kuru vada tādi izcili fenomenologi, kuri ir otri slavenākie pēc Huserla fenomena pie ģēniju krūts. Kur skatās vadība, dekāns, akadēmiķi no ķēķa domas iesmērētājiem latviešu izpratnei par dabu un cilvēka kāju nemazgāšanu.

Atbildēt

»

Tā nav māksla, kurai ir uzstādījums. Īstai mākslai nav uzstādījuma. Tagad latvieši par mākslu maz zina, jo visa uzmanība iet uz veikaliem, krogiem. Daudzi latvieši ir lieli stulbeņi, kuriem māksla nav nemaz vajadzīga. Mākslinieki arī tagad īsti vīri nav, tikai tādi pedeņi ar truliem purniem, tēlo mākslinieku, dzejnieku, rakstnieku. Tautai ir tikai elki tādi kā Pauls, plāngalvītis Ziedonis, kurus čeka pārvalda. Filosofus universitātē gatavo idioti muldētāji kūļi, šuvājevieši, rubeņi; visi jaunie pediņi pulcējās pie šļāpiniešiem satori cūkvietnē, tur ir viena liela izmudēšanās, kurai piedzied arī šis vērpietis ar aizdomīgi neveselīgu izskatu. Es nezinu nevienu īstu vīru. Par sievām nerināsim. Zālītienei, vitai ir viss jau sejā ieprogresēts. Kulminācija no stulbuma puses ir tai rībienietei no Zaļās zemes.

Atbildēt

Vai mākslai ir robežas? Definīcija? Mākslinieka radosie avoti ir gan Dievisķā gaisma, apskaidrība, gan dēmoniskie spēki, kas plosa un ārda. Vai mākslai ir jāaprobežojas ar harmonizēsanu, estetizēsanu? Pievienosim -cenzētu saturu un rezultāts būs pavisam ne pozitīvs. Māksla pilnīgi noteikti ir spēks. Mākslas patiesība var būt skarba. Mākslas spogulis var parādīt tuksumu un bezjēdzību. Jautājums par morāli un robežām mūsdienu mākslā -ļoti trausls un nekādi ne didaktisks.

Atbildēt

Pozitīvs uzstādījums. Varbūt nedaudz strīdīgs -mākslā āža kāja vienmēr blakusesosa. Taisnība, tradicionālajā kultūrā valda skaistā un labā vienība. Ideoloģija un vara vienmēr tiekusies mākslu ielikt savos rāmjos. Patiesa, talantīga māksla vienmēr izteiks savas vērtības. Šodienas totālā naudas vara pasūta mākslu pēc sava ģīmja. Bet kritēriji jau nemainās - vai patiess talants var būt amorāls?

Atbildēt

Kārlis Vērpe ir vietējo filosofu lolojums. Viņa promocijas darbs sagatavots LU Vēstures un filosofijas fakultātes Filosofijas katedrā prof.Māras Rubenes vadībā. Tekstā lasāms: „Promocijas darba tēma un tās oriģinalitāte (sākotnība (!?) un jaunums). Promocijas darbs “(Re)prezentācija (!?) attēlā: pētījums fenomenoloģiskās attēla apziņas (!?) koncepcijās” veltīts attēla kā reprezentācijas izpratnes izjautāšanai (!?) no fenomenoloģiska viedokļa, t.i., viedokļa, kurā tiek analizēta attēla parādīšanās apziņā (!?) vai attēla fenomens. Pētījumu (!?) virzošā interese (!?) saistās ar centieniem saprast dažādo attēlu fenomenus (!?) vai, vienkāršāk izsakoties, centieniem saprast attēlu redzēšanu (!?), to, ko un kā redzam (!?), kad skatāmies attēlus. Papildus attēla (!?) kā reprezentācijas izpratnes fenomenoloģiskai izjautāšanai (!?) darbā izsekoju dažādām fenomenoloģiskām attēla apziņas koncepcijām, sākot ar fenomenoloģijas dibinātāja Edmunda Huserla attēlapziņas koncepciju”. Turpināt lasīt tekstu nav iespējams, ja nevēlamies sajukt prātā no pašmērķīgās un haotiskās jēdzienu švīkstināšanas (jānorāda par autora lielo grudrību) un turklāt bez nemitīgās pārliecības par jēdzienu pareizu lietojumu, kā arī bez nemitīgās pārliecības par autora domu nesakņošanos totālā idiotismā. Tāpat ir jāņem vērā, ka Huserls faktiski interesējās par tēlu (zīmju) uztveri apziņā, bet nevis par „attēla apziņu”, „attēlapziņu”. Zinātnē ir runa par Huserla pieeju tēlu teorijā. Tādējādi jau paši pamati ir kropli šim promocijas idiotiskajam mocījumam. Pseidozinātniekus zinātnes viedoklis nekad neinteresē.

Atbildēt

No Stikla kalna: "Kulta figūras
Kulta figūras (kulta personības, pūļa elki u.tml.) ir kultūras neatņemams elements. Īpaši masu kultūras, masu cilvēku, masu mentalitātes, masu intelekta, masu inteliģentuma, masu psiholoģijas, masu ideoloģijas, masu estētikas, masu morāles elements. Laika gaitā ir vienīgi mainījies šī elementa profesionālais raksturs. Līdz Jaunajiem laikiem kulta figūras Eiropā bija galvenokārt karavadoņi, kuri prata uzvarēt kaujās pretinieku un no kara atgriezās mājās kā varoņi. Kulta figūras varēja būt arī reliģiskās mācības sludinātāji, pret kuriem tautas masas izturējās ar dziļu pietāti. Jaunajos laikos kulta figūras kļuva vidusmēra un pat vēl zemāka līmeņa rakstnieki, filosofi, politiķi, publicisti, mākslinieki, zinātnieki, kuri prot komunicēt ar masu cilvēkiem, izdabājot viņu gaumei. Vērojama zināma likumsakarība. Pieaugot iedzīvotāju skaitam un XX gs. noformējoties tipiskai masu kultūrai ar masu kultūras industriju centrā, kulta figūras kļuva masu kultūras produkcijas autori un organizatori, kuru darbībā galvenā vērtība ir spēja komunicēt ar masām tām pieņemamā un saprotamā idejiskajā (zināšanu) un intelektuālajā (prāta attīstības) līmenī. Tādējādi kulta figūras var būt tikai tādi cilvēki, kuri var „nolaisties” līdz masu mentalitātes līmenim. Praktiski tas nozīmē, ka kulta figūrām nav jābūt apveltītām ar dziļu talantu un lielu prātu. Kulta figūra var būt tipisks masu cilvēks, kuru no pūļa pārējiem indivīdiem atšķir spēja verbalizēt, vizualizēt masu apziņas saturu. Ne velti tiek uzskatīts, ka mūsdienās kulta figūra ir tas cilvēks, kurš skaļi publiskajā telpā apliecina masu instinktīvās velmes, masu instinktīvo noskaņojumu. Masu apziņai piemīt noteikts saturs. Taču šis saturs masu apziņā nav pilnā mērā valodiski noformēts, idejiski noformēts, teorētiski noformēts (vispārināts). Drīkst teikt, ka masu apziņas saturs eksistē bez diskursīvā noformējuma. Masas instinktīvi kaut ko apzinās, bet nespēj to valodiski izklāstīt, kā arī nav stingri pārliecinātas par savu pārdomu pareizību, precizitāti, objektīvo iedabu. Masas baidās atklāti kaut ko teikt. Un, lūk, to masas vietā izdara kulta figūra. Kulta figūra precīzi uztver masu noskaņojumu un to noformē diskursīvā prezentācijā. Tāpēc ir radies pieņēmums, ka kulta fugūra ir sava laika problēmu paudējs. Faktiski kulta figūra pati neko jaunu nerada. Kulta figūra nav jaunu ideju, koncepciju autore. Kulta figūra vienīgi publiski paziņo to, kas visiem (masām) ir zināms, bet līdz šim nebija noformēts diskursīvi un publiskots. Kulta figūra noformē diskursīvi masām zināmo, un masas par to ir ļoti pateicīgas un no diskursa autora izveido pūļa elku, kulta personību, slavenu cilvēku. Viņu masas var nosaukt arī par izcilu domātāju, intelektuāli u.tml. Attiecīgā laikmeta īstie domātāji un jauno ideju autori nekad nekļūst kulta figūras, jo viņu oriģinālos konceptuālos risinājumus masu apziņa nevar intelektuāli sagremot un izmantot. Tāpēc īstie domātāji un jauno ideju autori vienmēr ir masām vislielākie ienaidnieki, jo viņi ar savu darbību kļūst par masu apziņas nepilnību katalizatoru, konkrēti norādot uz masu apziņas mazspēju. Tas masām nepatīk. Tas masas kaitina, un masas visu savu melno enerģiju velta īsto domātāju un jauno ideju autoru noklusēšanai un iznīcināšanai. Tikai īstas personības zina, kāda ir kulta figūru patiesā vērtība. Respektīvi, nevērtība. Tie, kuri vēlas, tāpēc var izmantot sekojošo mācību: ja masu sabiedrība par kādu jūsmo, tad tā noteikti jūsmo par kaut ko pelēku un idejiski mazspējīgu, kas reāli nespēj bagātināt kultūras mantojumu. Kulta figūras fenomenu ļoti aktīvi un ļoti rezultatīvi izmanto speciālie dienesti masu apziņas zombēšanai. Tā tas bija padomju valstī. Tā tas bija „perestroikas” afērā, tautas apdullināšanu ar „brīvību” un „neatkarību” pilnā mērā uzticot speciāli izveidotām kulta figūrām, kuras savu lomu izpildīja ar neliešiem un nacionālajiem nodevējiem tipisko centību. Latviešus „apjāja” visādi pētersi un citi nekaunīgi un principā pelēki aprobežotās tautas elki. Pēcpadomju laikā kulta figūras ir neoliberālisma un postmodernisma smirdoņas propagandētāji. Jo aprobežotākas ir tautas masas, jo lielākas iespējas tautu zombēt ar kulta figūru palīdzību."

Atbildēt

Mana pasaules turpmākās attīstības versija - robotizācija. Kā mums katram kabatā telefoniņš, tā nākotnē to aizstās maziņš robotiņš. Viņš visu izstāstīs, izdarīs ... mēs būsim ģenerējuši robotiņus, mākslīgo intelektu, lai paši deģenerētos, atgrieztos pie dabas ... kokos. Liela daļa. Ko pārējie, mazā daļa? Lidos ekskursijā uz Marsu, citām planētām? Varbūt tas arī būs mūsu civilizācijas lielais, melnais, treknais punkts?

Atbildēt