Iesaki rakstu: 
Par auto ziedojumu Ukrainai. Visu skaidrot ir mans pienākums. Uzreiz pēc kara sākuma vai katru dienu saņēmu zvanus ar lūgumu ziedot medicīniskos transportlīdzekļus. Tam ir savi iemesli - iegādāties tos pa vienam nav iespējams, bet tie, kas ekspluatēti ilgāk nekā piecus gadus, faktiski nav vairs piemēroti darbam, jo operatīvajā darbā tie tiek ekspluatēti nežēlīgi.
Eiropā medicīniskais auto transportē pacientus trīs līdz četrus gadus, tad nonāk rezervē, tāpēc mašīnas tur ir pieejamas vairāk un salīdzinoši labā stāvoklī. Latvijas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) autoparks gadiem nav redzējis pietiekamus ieguldījumus (mums uz līnijas ir arī 7 gadus vecas mašīnas, bet rezervē pat 10 gadus vecas), tādēļ visiem, kas lūdza, es atteicu.
Situācijas nopietnību NMPD autoparkā var izlasīt mūsu gada pārskatos. Tāpat informēju ministru [Danielu Pavļutu], kurš ļoti lūdza rast iespēju ziedot kādu auto, ka tas nav iespējams. Mani argumenti bija īsi - piemērotu mašīnu nav, par to nevar būt runas. Mēģinājām sniegt atbalstu visos citos veidos, bet par mašīnām bija stingrs - nē.
Mēnesi pēc kara sākuma atkal saņēmu e-pasta vēstuli ar lūgumu ziedot auto. Aizņemtības dēļ pāradresēju atteikuma uzrakstīšanai šo lūgumu mūsu transporta departamenta vīriem. Viņi nevis uzrakstīja stingri – nē, bet personīgi sazinājās ar lūguma izteicēju, lai noskaidrotu, vai tomēr kaut kā nevaram līdzēt. Liels bija mans izbrīns, kad viņi atzvanīja un teica, ka iespējams šoreiz varam līdzēt, nosūtot divus mūsu rezerves autoparka 2006. gada izlaiduma OMT.
Uz jautājumu, vai tiešām tas ir izsvērts lēmums, saņēmu atbildi - Ukrainas puse būšot priecīga par jebkādu auto, jo fronte jau pie Kijevas... Jau pašā sākumā minējām visu, kas saistīts ar mašīnu stāvokli - tās tiek lietotas ikdienas darbā (tātad braucošas), tām ir derīga TA, tām ir milzīgs nobraukums un cienījams vecums, bet neko vairāk, ņemot vērā iespējas, nevaram. Pēc šīs sarakstes Ukrainas pārstāvji rakstīja lūgumu tieši šīs mašīnas ziedot, ko arī izdarījām.
Pēc dažām nedēļām saņēmām ziņas, ka auto izgājuši no ierindas un nav vairs ekspluatējami. Tā bija skumja, likumsakarīga ziņa, tomēr jutāmies atbildīgi par notikušo. Diskutējām par visdažādākajiem risinājumiem, bet vienīgais, kuru redzējām, - rudenī, kad saņemsim jaunās mašīnas (kuru iepirkuma norise tieši šajā laikā kara dēļ karājās mata galā), ziedosim Ukrainai vēl.
Tomēr man nedeva mieru šī situācija. Tāpēc es personīgi pieņēmu lēmumu, kuru ierēdnim visdrīzāk nevajadzētu pieņemt - uz vasaras laiku noņemt vienu auto no līnijas, aizvietojot ar rezerves, un nosūtīt ukraiņiem vēl vienu auto. Rudenī nāks jaunie auto un situācija stabilizēsies – tas bija mans galvenais apsvērums.
Šoreiz visu ar rūpību pārbaudījām - izgājām izvēlētajam auto pilnu diagnostiku, salikām, cik vien var visu klāt, tostarp skābekļa sistēmu, un nodevām Borispoles slimnīcai ar solījumu - tiklīdz varēsim, darīsim to atkal.
Ja par šo man jādeg ellē, kā raksta Lato Lapsa, lai tā būtu. Mana izpratne par karu, par laimi, ir tikai filmās redzēta un grāmatās lasīta. Zinu, ka auto var saspridzināt nākamajā dienā, bet pat viens izglābtais ir tā vērts. Zinu, ka auto var salūzt jebkurā brīdī, lai cik labā vai sliktā stāvoklī tas būtu (to man iemācījuši četri gadi dienestā), zinu, ka divi veci auto ir asaras uz kopējo vajadzību fona, bet zinu arī to, ka pirmām kārtām atbildu, lai NMPD nokļūst pie pacientiem Latvijā. Un šajā vasarā mums stipri jāiztur, lai sagaidītu rudeni. Uz robežas ar neiespējamo - jāiztur. Pašlaik šīs ziedotās mašīnas mums būtu ļoti noderējušas arī pašiem.
Ne mirkli nedomāju, ka labi gribētais izvērtīsies tā. Bet joprojām, pat pēc lamām, nenožēloju, ka to visu darījām. Mēs vismaz darījām.
P.S. Pēc manā rīcībā esošajām ziņām, abi salūzušie auto ir salaboti un nosūtīti uz fronti. Nav cieņpilnāka veida vecam OMT, kā pabeigt savu darba dzīvi. Trešais auto labi kalpo Borispoles slimnīcā.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.