Gribu izstāstīt par medicīnisko apkalpošanu Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā un par Veselības inspekcijas rīcību
Pietiek lasītāja07.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Gribu izstāstīt par medicīnisko apkalpošanu Rīgas Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā Duntes 22 (TOS) laikā vēl pirms Covida un par Veselības inspekciju (VI). Dažiem faktiem nevar būt noilguma termiņa.
Mana māte, terapeits ar 45 gadudarba stāžu, 93 gadu vecumā (2018.g.) sakarā ar kājas lūzumu nokļuva TOS, kur:
1) uzreiz pie iestāšanas viņai, kurai bija II pakāpes arteriālā hipertensija, krasi samazināja viņai optimālo asins spiedienu (AS) no 160/80 līdz 100/60 mm Hg (nepieļaujami zemiem cipariem). Samazināja ar morfīnu - pretsāpju narkotisko vielu, pazīstamu arī ar sirds darbības nomākšanu. Par šo tieši morfīna ietekmi uz mātes AS man pateica slimnīcas kardiologs, neraizējoties, ka tāda ietekme var izraisīt galvas smadzeņu, sirds, nieru neatgriezeniskas izmaiņas, turklāt 93 g vecumā.
2) Pēc operācijas (ķir.Veciņa, 3.dienā slimnīcā), jau palātā, bet vēl ar pēc narkozes neatgūtu samaņu mātei tika pārliets asins preparāts - 1 eritrocītu masas deva /1 EM deva/. Pārliešanas laikā attīstījās sirds aritmija ar stipriem drebuļiem un izteiktu uzbudinājumu, kad viss ķermenis lēkāja pa gultu un man bija jāpietur māte no nokrišanas uz grīdas. Ārste, pie kuras es vērsos un kura novēroja monitoru, ne tikai neapturēja asins pārliešanu sakarā ar tādu lēkmi, bet pat neienāca palātā.
3) Par laimi, mātes organisms tika galā ar notikušo. Atguvusi samaņu, viņa pateica par sāpēm, kas ir dabiski viņas gadījumā. Uzreiz degunā bija ievadīti morfīna preparāta pilieni, un tūdaļ attīstījās šoks ar AS krišanu un samaņas zudumu. Pēc maniem lūgumiem medmāsa vairākas reizes telefoniski lūdza (!) dežūrreanimatologam, kurš novēroja mātes monitoru, sniegt palīdzību. Viņš noraidīja visus lūgumus.
Reanimācijā kāds Pēteris Tamužs, nemaz nekautrējoties, ka esam kolēģi, pateica, ka māte viņas 93 gadu vecumā neesot pat potenciāls reanimācijas kontingents vecuma dēļ. “Jums taču bija pateikts pirms operācijas, ka tādiem vecum veciem pacientiem letalitātes (mirstības) risks ir ļoti augsts? Nu, lūk, jums bija jābūt gatavai šajā ziņā. Statistika liecina, ka tāds slimnieku kontingents nepārcieš pat gadu pēc operācijas. Nekā nevaru jums palīdzēt,” viņš pateica ar pilnīgu vienaldzību.
Neticot savām ausīm, es atkal palūdzu (!) viņam sākt rīkoties. Tas bija velti. “Un kāda būtu bijusi jūsu rīcība ar jaunākiem pacientiem viņas vietā?” es gandrīz raudāju. “Nu, tad es būtu paņēmis viņus uz reanimāciju,” reanimatologam bija mierīga balss. Valsts slimnīcā dežurējošais ārsts atklāti atteica sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību slimnīcas pacientei. Un tad ar kurām rokām veidojas statistika, par kuru teica Tamužs?
Tālāk, laikam zaudējot drosmi, viņš telefoniski (!) nozīmēja iepilināt vienu nelielu šķīduma flakonu. Mātes stāvoklis palika bez izmaiņām. Nestāstīšu par to, kā visu atlikušo laiku, tā kā biju spiesta aiziet 22.00, mēģināju viņai palīdzēt. Par laimi, mātes organisms atkal tika galā ar šoku. Nākamajā rītā, 8.00 es atradu viņu palātā, bet akūtas psihozes stāvoklī (simptomātika izpaudās arī mājās), kurš palika pat neievērots!
Es palūdzu Veciņai ņemt opiātus (morfīnu) nost. “Ar ko tad mēs aizstāsim viņu?” pajautāja ārste. Bet gan tajā dienā, gan tālāk mājās māte pilnīgi iztika BEZ kādiem analgētiķiem. Vai Duntes 22. rīkojas vienīgi pēc algoritmiem un personalizētā medicīna ir atcelta?
Es piekritu piedāvājumam izrakstīt māti. Bet jau pēc pusstundas bija paziņots, ka izrakstīšana tiek pārcelta uz rītdienu, jo “traumas dēļ attīstījusies asiņošana, tāpēc ir zems hemoglobīns un būs atkārtota asins pārliešana”. Taču Veciņa nupat kā bija gatava izrakstīt māti! Tūlīt izdarītā 2 EM pārliešana notika BEZ pienācīgām, manuprāt, indikācijām un bez jebkādas ārsta novērošanas. Tātad asins zuduma pakāpe, kuras kompensācijai tika parakstīta pat ne divu, bet veselo 3 EM devu (kopumā) pārliešana, netika novērtēta ne pirms operācijas, ne arī operācijas laikā, aplūkojot traumas vietu? Vai nevar būt, ka asiņošanai bija arī kāds papildiemesls? Un, ja ārstam nav zināma asins zuduma pakāpe, vai pacientam ir ieteicami opiāti, kuri var dramatiski samazināt AS?
2020.g februārī māte nosūtīja uz VI ārstniecības riska fondu iesniegumu par morālo atlīdzību kopā ar manu tekstu pielikumā par faktiem slimnīcā. Martā atnāca vēstule ar VI vadītājas I.Dreikas parakstu par to, ka papildus ir jāuzraksta, kā aprakstītie fakti kaitēja mātes veselībai, jo “slimības ārstniecības personu izvēlēta ārstniecības metode vien nerada tiesības saņemt atlīdzību”.
Otrais mātes iesniegums tika nosūtīts uz VI kopā ar manu komentāru. Nesaņemot atbildi 2020.g laikā, es vērsos Veselības ministrijā (VM) un dabūju no VM un VI e-atbildes, ka lēmums ar atteikumu izskatīt mātes iesniegumu ir pieņemts 2020.gada aprīlī un nosūtīts uz norādīto e-pastu.
Tā kā atbildēs nebija ne vārda par iemesliem atteikumam, bija lūgts VI pārsūtīt mums to pašu, no mūsu puses nesaņemto vēstuli ar lēmumu vai tās kopiju. Nu, un tad sākās! I. Dreika pieprasīja no manas mātes jaunu oficiālu iesniegumu. Bet vai mums nebija tiesības saņemt to, kas pienākas un ko neesam saņēmušas?
Pēc vairākiem mēģinājumiem saklaudzināt VI pieprasītās vēstules vietā atnāca VM skaidrojums par I. Dreikas viedokļi, ka lietas materiālos nebija mātes pilnvaras (man) pārstāvēt viņas intereses ārstniecības riska fondā, iepazīties ar mātes analīzēm un ārstniecības gaitu. Bet māte personīgi vērsās pie ārstniecības riska fonda!
Iesniegumā bija aprakstīti visi notikušie TOS ”sīkumi”, ieskaitot to, ka es biju mātei blakus, ka ārsti kontaktēja ar mani, ka rentgena bildes tika rādītas man, ka tieši es saņēmu izrakstus ar visiem izmeklēšanas datiem utt. Mātei nebija vajadzīga nekāda aizbildnības noformēšana pirms slimnīcas, viņa nav plānojusi lauzt kāju un apgādāties ar ģenerālpilnvaram katram gadījumam, piemēram, tādam kā ārstu tiešā līdzdalība akūtas psihozes veidošanā ar turpmākām mūsu lielām pūlēm rehabilitācijas ziņā!
Vēl: ja viss bija izlemts, jau saņemot pirmo mātes iesniegumu, jo tur nebija pieminēts nekas par pilnvaru, kas bija likts par pamatu atteikumam, kādēļ VI vadītāja pieprasīja no mātes papildus sniegt informāciju par nodarīto kaitējumu? Un kāpēc pieprasījumā nebija informācijas par I. Dreikas uzskatu par pilnvaras nepieciešamību?
I. Dreika: “Ka veselības aprūpes sistēmas cilvēkam man ir viedoklis par VM galveno uzdevumu. Neatkarīgi no tā, kas rakstīts nolikumos vai reglamentos.” Kāda no standarta uzskatiem neatkarīga domāšana! VI vadītāja izsūtījusi VM gan lietas materiālus, gan skrīnšotu, bet mums – barankas caurumu.
”Saziņa” ar mums turpinājās vairāk par 4 mēnešiem. Konsultante (psihiatre) ieteica vērsties tieši pie VI vadītājas. Bet tieši viņa bija visa aprakstītā autore. I.Dreika, stājoties 2017.g. šajā amatā, paziņoja: “Plānoju ievest… reformas pamatprincipus, lai VI kļūtu par... uz klientiem orientētu iestādi.” Tieši šo mēs dziļi izjutām.
Veselības ministrs, izvirzot 2021.gadā VI eksdirektori uz VM valsts sekretāra amatu, teica: “Dreika ir veselības nozares profesionāle.” 1) Vai tas ir pārliecinošs un pietiekams pamatojums izvirzīšanai uz šādu amatu? 2) Vai medicīniskā izglītība vairāk nav pamats, lai kļūt par veselības nozares profesionāli? 3) Saistībā ar mūsu lietu VI atbildēs medicīnas izpratnes nebija.
Ve3selības ministrs: “Vienlaikus Dreikas juridiskās zināšanas palīdzēs arī uzlabot un sakārtot....” Vai juriste Dreika nav saredzējusi neko pretlikumīgu reanimatologa Tamuža demonstratīvajā bezdarbībā? Vai medicīniskās apkalpošanas kvalitātes uzraudzība nebija VI pienākums? Bet ne par kādiem pasākumiem sakarā ar mūsu “lietu” man nav zināms.
Turklāt TOS vadība par notikušo ar māti uzzināja no manas vēstules 2021.g vasarā. Un tagad - ķiršodziņa uz tortes: dabūju no TOS atbildi. Galvenais ārsts, parunājot ar manā vēstulē minētajiem darbiniekiem, nolēmis noturēt sapulci par tematu – komunikācijas efektivitāte.
Un kā šo visu var nosaukt?
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
