Hiēnu biznesa projekta brīnumstāstiņi. 1.daļa: “killera” pasaciņa, kas ir visas apsūdzības pamatā

Pirmais Lato Lapsas videoieraksts, kas noskatāms šeit - https://www.youtube.com/watch?v=gHCRU6eLYBc, ir veltīts visas oficiālās apsūdzības versijas pamatā esošajai „killera” Viktora Krivošeja „vaļsirdīgās atzīšanās” dokumentam.

Kad Viktors Krivošejs 2022. gada 6. aprīlī –, nedaudz vairāk nekā trīs gadus un desmit mēnešus pēc Mārtiņa Bunkus slepkavības tiek aizturēts, policistiem nenākas ne kripatiņas piepūlēties: viņš glīti sēž Baltezera viesnīcas priekšā, un kabatā viņam ir – jūs neticēsiet, bet fakts! – ne tikai glīti uz datora izdrukāts atzīšanās raksts, bet arī šīs pašas atzīšanās, tikai nedaudz citos vārdos, videoieraksts telefonā. Un tas viss komplektā, bez mazākās piepūles iekrīt policijas rokās.

Tiesai nodotajos krimināllietas materiālos par to, kā tieši šī „padošanās” noorganizēta, nekas nav atrodams, - izmeklēšanas vadītāju Romāna Jašona un Oļega Koļcova, kā arī prokuroru Alda Lasmaņa un Armīna Meistera, kā arī šo lietu „pieskatošā” ģenerālprokurora Jura Stukāna ieskatā Rīgas pilsētas tiesas tiesnesei Sigitai Dolniecei šādas lietas vispār nav jāzina.

„Vaļsirdīgās atzīšanās” īss kopsavilkums: Viktors Krivošejs jau sensenos laikos iepazinies ar kriminālo autoritāti Genādiju Vaļaginu (tiesa, dažādās atzīšanās versijās atšķiras skaidrojums – kas tieši bijis iepazīstinātājs: atzīšanās izdrukā minēts viens cilvēks, bet viņa telefonā esošajā atzīšanās videoierakstā – pavisam cits). Laika gaitā bandīts sācis viņu izmantot aizvien nopietnākiem uzdevumiem, līdz 2016. gadā uzdevis vispirms novērot, bet pēc tam arī novākt kādu sliktu cilvēku, kurš “uzmeta un piemānīja ļoti lielus biznesmeņus, baņķierus Latvijā”. Šis cilvēks, kā vēlāk noskaidrojies, saucies Mārtiņš Bunkus.

Labi zināmais bandīts “ļoti lielos biznesmeņus, baņķierus” sākumā vārdā nav saucis, arī pēc tam pieminējis tikai vienu – kādu “Saņu Babeņiču”, taču “killers” nav bijis ar pliku roku ņemams un, pateicoties laimīgām nejaušībām un savām neordinārajām analītiskajām spējām, pēc kāda laika nonācis pie pārliecības, ka Mārtiņa Bunkus slepkavības pasūtītāji pilnīgi noteikti ir Aleksandrs Babenko un Mihails Uļmans.

2016. gadā no izplānotās slepkavības nekas nav sanācis automāta kļūmes dēļ, bet nepilnus divus gadus vēlāk Genādijs Vaļagins pieprasījis pasākumu novest līdz galam, jo “ļoti lielie biznesmeņi, baņķieri” uz to kategoriski uzstājot, un tad nu arī tieši Viktors Krivošejs bijis tas, kurš 2018. gada 30. maijā Mārtiņu Bunku nošāvis un pēc tam veiksmīgi aizbēdzis uz Krieviju…

Pati “vaļsirdīgā atzīšanās”, ar kuru kabatā Viktors Krivošejs padodas Latvijas policijai, var šķist brīnumaini neloģiska un atklāti dīvaina faktiski jebkuram cilvēkam ar loģiskas spriešanas spējām un jebkādu dzīves pieredzi, - jebkuram, izņemot policistus un prokurorus, kuri, kā izriet no tālākajiem notikumiem, pēc „vaļsirdīgās atzīšanās” saņemšanas nonāk vienkārši eiforijā.

Kas tad šajā „vaļsirdīgās atzīšanās” dokumentā ir tik neticams, neloģisks un vienkārši neiespējams? Viktors Krivošejs apraksta, kā viņš pēc Mārtiņa Bunkus slepkavības dzīvojis mierīgu mietpilsoņa dzīvi, viņam bijusi skaista sieva, bērns, sievasmāte, mājdzīvnieki, hipotēka un kredīti, pastāvīgs darbs – vispirms taksometra šofera, pēc tam būvdarbu virsstrādnieka. Un tā tas viss turpinājies, līdz 2021. gada rudenī viņš pamanījis, ka viņu izseko...

Kā tieši cilvēkam, kurš savas dienas pavada būvbedrē, vispār var sekot un kā viņš izsekošanu var pamanīt, - tas Latvijas policijai un prokuratūrai nav šķitis uzmanības vērts. Arī nekādi draudi, nekādi mājieni „killerim” saskaņā ar „vaļsirdīgās atzīšanās” tekstu nav izteikti, neviens viņu nav apdraudējis, taču vienalga – nez no kurienes viņam esot radusies skaidra pārliecība, ka gan jau viņu grib nogalināt Mārtiņa Bunkus slepkavības pasūtītāji...

Saskaņā ar „vaļsirdīgo atzīšanos” Viktors Krivošejs esot mainījis dzīvesvietas, un jau atkal ne Latvijas policija, ne prokuratūra nav pat aizdomājusies – kā gan superdārgajā Maskavā tā vienkārši var mainīt mājokļus cilvēks ar kredītiem, hipotēkām un mājdzīvniekiem, kurš ir ģimenes galvenais pelnītājs un dzīvo no rokas mutē? Šī mājokļu mainīšana arī nav pārbaudīta – tāpat kā gandrīz nekas no Viktora Krivošeja „vaļsirdīgās atzīšanās”.

Tieši šajā laikā izsekotais un apdraudētais Viktors Krivošejs tad arī esot ierakstījis „vaļsirdīgo atzīšanos”, taču... neko citu nav pasācis. Ne vērsies vietējā policijā, ne pamēģinājis aizbēgt no Maskavas kaut kur Krievijas plašumos, - vienkārši mēnešiem ilgi turpinājis ikdienas gaitas, lai gan it kā ticis izsekots un jutis apdraudējumu. Saskaņā ar „vaļsirdīgo atzīšanos” tikai vairākus mēnešus vēlāk Viktoram Krivošejam radies rīcības plāns.

Šis plāns ir visabsurdākais, kādu vien būtu iespējams iedomāties: nevis no it kā pastāvošā apdraudējuma – lai gan nekādi uzbrukumi vai draudu izteikšana tā arī nav fiksēti – paslēpties kaut kur plašajā Krievijā, bet gan... pamest Maskavā savu sievu un bērnu bez iztikas līdzekļiem, doties atpakaļ uz Latviju un tur pieteikties policijai. Turklāt nevis vienkārši pieteikties, bet uzņemties galveno lomu Mārtiņa Bunkus slepkavībā, tādējādi sev nodrošinot vismaz piecpadsmit gadus cietumā.

"Ir ļoti neticami, ka cilvēks, kurš, dzīvojot Maskavā, it kā pamanījis izsekošanu un pārbijies līdz nāvei, nolemj glābties, nevis nekavējoties pazūdot Krievijas plašumos, bet gan pusgadu vēlāk padodoties Latvijas policijai, uzņemoties vissmagāk sodāmo lomu Mārtiņa Bunkus slepkavībā," šis plāns raksturots grāmatā.

Tieši šis stāstiņš, ko Latvijas Valsts policija un prokuratūra, kā izriet no krimināllietas materiāliem, kas publicēti jaunajā grāmatā „Hiēnu biznesa projekts”, nav pat mēģinājušas iespēju robežās pārbaudīt, tad arī ir Mārtiņa Bunkus slepkavības oficiālās apsūdzības versijas pašā pamatā. Taču tā dīvainības vēl ir tīrais sīkums, salīdzinot ar brīnumiem, kas notiek saistībā ar Viktora Krivošeja „aizturēšanu”, kuras patiesībā nemaz nav. Par to – turpmāk. 

Novērtē šo rakstu: