Hiēnu biznesa projekta brīnumstāstiņi. 1.daļa: “killera” pasaciņa, kas ir visas apsūdzības pamatā
PIETIEK31.01.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lato Lapsas jaunā grāmata „Hiēnu biznesa projekts” jau trešo nedēļu ir Latvijas grāmatnīcās vispieprasītāko grāmatu saraksta pirmajā vietā, grāmatai „Hiēnu banda” ieņemot otro vietu. Taču ne visi ir biezu grāmatu lasītāji, tāpēc Lato Lapsa savā YouTube kanālā ir sācis salīdzinoši īsu – līdz desmit minūtēm garu – videoierakstu ciklu, īsi un kodolīgi izklāstot, kas tieši liek izdarīt secinājumus par Jura Stukāna vadītās prokuratūras un Armanda Ruka vadītās policijas aizvien ciešāku saaugšanu ar organizēto noziedzību un kādas tieši absurdas, muļķīgas un smieklīgas nejēdzības, kas atrodamas maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus krimināllietas materiālos, liek uzskatīt oficiālo apsūdzības versiju par prasti safabricētu. Savukārt Pietiek reizē ar šiem videoierakstiem publicēs arī īsus grāmatas fragmentus par attiecīgo tēmu.
Pirmais Lato Lapsas videoieraksts, kas noskatāms šeit - https://www.youtube.com/watch?v=gHCRU6eLYBc, ir veltīts visas oficiālās apsūdzības versijas pamatā esošajai „killera” Viktora Krivošeja „vaļsirdīgās atzīšanās” dokumentam.
Kad Viktors Krivošejs 2022. gada 6. aprīlī –, nedaudz vairāk nekā trīs gadus un desmit mēnešus pēc Mārtiņa Bunkus slepkavības tiek aizturēts, policistiem nenākas ne kripatiņas piepūlēties: viņš glīti sēž Baltezera viesnīcas priekšā, un kabatā viņam ir – jūs neticēsiet, bet fakts! – ne tikai glīti uz datora izdrukāts atzīšanās raksts, bet arī šīs pašas atzīšanās, tikai nedaudz citos vārdos, videoieraksts telefonā. Un tas viss komplektā, bez mazākās piepūles iekrīt policijas rokās.
Tiesai nodotajos krimināllietas materiālos par to, kā tieši šī „padošanās” noorganizēta, nekas nav atrodams, - izmeklēšanas vadītāju Romāna Jašona un Oļega Koļcova, kā arī prokuroru Alda Lasmaņa un Armīna Meistera, kā arī šo lietu „pieskatošā” ģenerālprokurora Jura Stukāna ieskatā Rīgas pilsētas tiesas tiesnesei Sigitai Dolniecei šādas lietas vispār nav jāzina.
„Vaļsirdīgās atzīšanās” īss kopsavilkums: Viktors Krivošejs jau sensenos laikos iepazinies ar kriminālo autoritāti Genādiju Vaļaginu (tiesa, dažādās atzīšanās versijās atšķiras skaidrojums – kas tieši bijis iepazīstinātājs: atzīšanās izdrukā minēts viens cilvēks, bet viņa telefonā esošajā atzīšanās videoierakstā – pavisam cits). Laika gaitā bandīts sācis viņu izmantot aizvien nopietnākiem uzdevumiem, līdz 2016. gadā uzdevis vispirms novērot, bet pēc tam arī novākt kādu sliktu cilvēku, kurš “uzmeta un piemānīja ļoti lielus biznesmeņus, baņķierus Latvijā”. Šis cilvēks, kā vēlāk noskaidrojies, saucies Mārtiņš Bunkus.
Labi zināmais bandīts “ļoti lielos biznesmeņus, baņķierus” sākumā vārdā nav saucis, arī pēc tam pieminējis tikai vienu – kādu “Saņu Babeņiču”, taču “killers” nav bijis ar pliku roku ņemams un, pateicoties laimīgām nejaušībām un savām neordinārajām analītiskajām spējām, pēc kāda laika nonācis pie pārliecības, ka Mārtiņa Bunkus slepkavības pasūtītāji pilnīgi noteikti ir Aleksandrs Babenko un Mihails Uļmans.
2016. gadā no izplānotās slepkavības nekas nav sanācis automāta kļūmes dēļ, bet nepilnus divus gadus vēlāk Genādijs Vaļagins pieprasījis pasākumu novest līdz galam, jo “ļoti lielie biznesmeņi, baņķieri” uz to kategoriski uzstājot, un tad nu arī tieši Viktors Krivošejs bijis tas, kurš 2018. gada 30. maijā Mārtiņu Bunku nošāvis un pēc tam veiksmīgi aizbēdzis uz Krieviju…
Pati “vaļsirdīgā atzīšanās”, ar kuru kabatā Viktors Krivošejs padodas Latvijas policijai, var šķist brīnumaini neloģiska un atklāti dīvaina faktiski jebkuram cilvēkam ar loģiskas spriešanas spējām un jebkādu dzīves pieredzi, - jebkuram, izņemot policistus un prokurorus, kuri, kā izriet no tālākajiem notikumiem, pēc „vaļsirdīgās atzīšanās” saņemšanas nonāk vienkārši eiforijā.
Kas tad šajā „vaļsirdīgās atzīšanās” dokumentā ir tik neticams, neloģisks un vienkārši neiespējams? Viktors Krivošejs apraksta, kā viņš pēc Mārtiņa Bunkus slepkavības dzīvojis mierīgu mietpilsoņa dzīvi, viņam bijusi skaista sieva, bērns, sievasmāte, mājdzīvnieki, hipotēka un kredīti, pastāvīgs darbs – vispirms taksometra šofera, pēc tam būvdarbu virsstrādnieka. Un tā tas viss turpinājies, līdz 2021. gada rudenī viņš pamanījis, ka viņu izseko...
Kā tieši cilvēkam, kurš savas dienas pavada būvbedrē, vispār var sekot un kā viņš izsekošanu var pamanīt, - tas Latvijas policijai un prokuratūrai nav šķitis uzmanības vērts. Arī nekādi draudi, nekādi mājieni „killerim” saskaņā ar „vaļsirdīgās atzīšanās” tekstu nav izteikti, neviens viņu nav apdraudējis, taču vienalga – nez no kurienes viņam esot radusies skaidra pārliecība, ka gan jau viņu grib nogalināt Mārtiņa Bunkus slepkavības pasūtītāji...
Saskaņā ar „vaļsirdīgo atzīšanos” Viktors Krivošejs esot mainījis dzīvesvietas, un jau atkal ne Latvijas policija, ne prokuratūra nav pat aizdomājusies – kā gan superdārgajā Maskavā tā vienkārši var mainīt mājokļus cilvēks ar kredītiem, hipotēkām un mājdzīvniekiem, kurš ir ģimenes galvenais pelnītājs un dzīvo no rokas mutē? Šī mājokļu mainīšana arī nav pārbaudīta – tāpat kā gandrīz nekas no Viktora Krivošeja „vaļsirdīgās atzīšanās”.
Tieši šajā laikā izsekotais un apdraudētais Viktors Krivošejs tad arī esot ierakstījis „vaļsirdīgo atzīšanos”, taču... neko citu nav pasācis. Ne vērsies vietējā policijā, ne pamēģinājis aizbēgt no Maskavas kaut kur Krievijas plašumos, - vienkārši mēnešiem ilgi turpinājis ikdienas gaitas, lai gan it kā ticis izsekots un jutis apdraudējumu. Saskaņā ar „vaļsirdīgo atzīšanos” tikai vairākus mēnešus vēlāk Viktoram Krivošejam radies rīcības plāns.
Šis plāns ir visabsurdākais, kādu vien būtu iespējams iedomāties: nevis no it kā pastāvošā apdraudējuma – lai gan nekādi uzbrukumi vai draudu izteikšana tā arī nav fiksēti – paslēpties kaut kur plašajā Krievijā, bet gan... pamest Maskavā savu sievu un bērnu bez iztikas līdzekļiem, doties atpakaļ uz Latviju un tur pieteikties policijai. Turklāt nevis vienkārši pieteikties, bet uzņemties galveno lomu Mārtiņa Bunkus slepkavībā, tādējādi sev nodrošinot vismaz piecpadsmit gadus cietumā.
"Ir ļoti neticami, ka cilvēks, kurš, dzīvojot Maskavā, it kā pamanījis izsekošanu un pārbijies līdz nāvei, nolemj glābties, nevis nekavējoties pazūdot Krievijas plašumos, bet gan pusgadu vēlāk padodoties Latvijas policijai, uzņemoties vissmagāk sodāmo lomu Mārtiņa Bunkus slepkavībā," šis plāns raksturots grāmatā.
Tieši šis stāstiņš, ko Latvijas Valsts policija un prokuratūra, kā izriet no krimināllietas materiāliem, kas publicēti jaunajā grāmatā „Hiēnu biznesa projekts”, nav pat mēģinājušas iespēju robežās pārbaudīt, tad arī ir Mārtiņa Bunkus slepkavības oficiālās apsūdzības versijas pašā pamatā. Taču tā dīvainības vēl ir tīrais sīkums, salīdzinot ar brīnumiem, kas notiek saistībā ar Viktora Krivošeja „aizturēšanu”, kuras patiesībā nemaz nav. Par to – turpmāk.
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
