Iesaki rakstu: 
Par spīti nu jau bēdīgi slavenajiem Satversmes tiesas priekšsēdētājas publiskajiem izteikumiem par latviešiem kā neiecietīgiem kaujas suņiem (attiecībā uz LGBT tēmu) latvieši ir ļoti iecietīga tauta. Ir grūti iedomāties citu tautu pasaulē, kas pēc 50 gadu ilgas okupācijas kopumā mierīgi sadzīvotu ar aptuveni trešdaļu valsts iedzīvotāju, kuri šeit atrodas šīs okupācijas seku rezultātā.
Tāpat mūsu tauta kopumā mierīgi uztver regulāro kurnēšanu no šīs “minoritātes” pārstāvju puses par to, ka latvieši ir bijuši varen neiecietīgi, ka uzreiz pēc okupācijas nav iedevuši pilnīgi visiem kolonistiem pilsonību – neskatoties uz valodas neprasmi vai faktu, ka 1991. gada tautas aptaujā šie kolonisti vairumā nobalsoja pret Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Tāpat latvieši mierīgi sadzīvo ar faktu, ka 2012. gadā tieši tikpat liels procents mūsu valsts iedzīvotāju nobalsoja pret latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Tāpat mēs katru gadu kaut kā sadzīvojam un okupācijas pieminekli un 9. maija svinībām.
Mēs esam iecietīgi. Tas ir mūsu asinīs, mūsu audzināšanā, mūsu kultūrā. Un varbūt tā ir mūsu vājība. Jo iecietībai ir sava vieta un loma starp citām īpašībām. Ir pareizi būt iecietīgiem pret cilvēcīgām kļūdām un vājībām, jo jāatceras, ka cilvēks nav ideāla būtne, bet, neskatoties uz to, pelna cieņu, jo ir radīts pēc Dieva līdzības.
Taču iecietība ir sakāvnieciska pieeja, ja pretējā pusē atrodas agresors, kura mērķis ir nevis sadzīvošana vai kompromiss, bet gan robežu pārbīdīšana. Vēsturiski to var konstatēt jau no senākajiem laikiem, kad baltu ciltis tika izspiestas no savām plašajām teritorijām, līdz palika tikai zemes pie Baltijas jūras – jo tālāk vairs nebija kur piekāpties… Protams, latvietis ir arī cīnītājs – taču bieži šī cīņa notiek pašā pēdējā brīdī, kad ienaidnieks jau atrodas pie vārtiem vai jau ir ienācis pa tiem iekšā.
Šī nav pelnu kaisīšana uz galvas, bet gan situācijas apzināšanās, jo iecietības izmantošana pret mums var izpausties dažādos veidos – ne tikai klasiski politiskos vai militāros. Tā ir arī lienošā vara, kas jau šobrīd nekaunīgi testē latviešu iecietības robežas. Runa ir par ideoloģiju, kas it kā iestājas par sabiedrības apspiestajiem.
Piemēram, vai esat ievērojuši, cik ātri “Kāpēc jūs satrauc, ko citi dara savās guļamistabās” (un mani tiešām nesatrauc) ir pārvērties par “Kāpēc jūs satrauc, ko jūsu bērni redz televīzijā”? Robeža ir pārbīdīta – un, kad Elīna Treija par to pauž satraukumu, pretī izskan agresija un ņirgāšanās.[1]
Šī neiecietība no iecietīgajiem ir neatņemama daļa no kopējās neomarksistu stratēģijas, ko sen atpakaļ formulēja “seksuālās revolūcijas” tēvs Herberts Markūze – “atbrīvojošā tolerance” būs tolerance pret viņiem (LGBT lobistiem, šajā gadījumā), bet netolerance pret mums. Šo ir būtiski atcerēties, jo tas ir rīcības modelis, kas nemitīgi atkārtojas.
Daudzi arī atcerēsies, ka vēl nesen LGBT lobija retorikā tika uzsvērtas “partnerattiecības”, neskarot ģimenes jautājumu. Taču tagad jau tiek pārdefinēta ģimene, ignorējot dabisko realitāti, kas priekšā pasaka, ka ģimenes kodols ir abu dzimumu vecāki.
Dzīves pieredze parāda, ka šī ir labvēlīgākā vide, kurā izaugt bērnam, bet tēva vai mātes trūkums palielina negatīvu dzīves scenāriju iespējamību. Tas ir bērna interešu un sabiedrības ilgtspējas jautājums, kura dēļ valsts ir izlēmusi iejaukties pieaugušu cilvēku attiecībās un tās aizsargāt ar savu varu. Tam nav nekāda sakara ar Satversmes tiesas piesauktajām nezināma skaita nezināmu dzimumu cilvēku sapratnes un cieņas pilnajām attiecībām, kas var iekļaut pilnīgi jebko.
Vai iecietīgi klusēsim? Cits piemērs – sabiedriskais medijs iepērk bērnu seriālu, kurā puisītis izmēģina meitenes lomu un staigā kleitā. Nu, kas tur tāds, teiks mūsu kreisie – ja kādu tas satrauc, tad pats vainīgs. Nekā tāda tur neesot. Taču ir svarīgi saprast, ka mēs esam pusceļā starp to, kur mēs bijām vēl pavisam nesen, un citu Rietumvalstu ceļu šajos jautājumos. Un arī šīs valstis ir tikai ceļā uz vēl tikai aptuveni nojaušamu iznākumu tam, kas notiek, kad tiek noliegta ģimenes būtība un cilvēka bioloģiskā dzimuma realitāte.
Šobrīd iecietības robežas tiek testētas Zviedrijā, kas ir slavena ar savu fanātisko pieeju “atbrīvojošās tolerances” realizācijā. Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Frederiks Federlijs (Frederick Federley) nupat bija spiests atkāpties, kad izrādījās, ka viņa bijušais… partneris izrādījās bērnu izvarotājs, kas notiesāts par 22 uzbrukumiem bērniem un bērnu pornogrāfijas glabāšanu.[2]
Federlijs bija EP “Renew Europe” grupas biedrs, kurā ir arī Attīstībai/Par. Frederlija partijas biedri tikmēr publiski pauž līdzjūtību… Federlijam, kuram šis esot grūts laiks. Bet arī Centra partijai šis ir grūts laiks, jo partijas rindās ir atklāti vēl vesela virkne pedofilu![3] Tas, vai šī partija vispār vēl turpinās pastāvēt, būs tests zviedru iecietības slieksnim.
Protams, daudzi teiks – bet nav runa par pedofiliem, mēs iestājamies tikai par pirmajiem burtiem arvien pieaugošajā burtu sarakstā, kas sākas ar LGBT, bet “progresīvākās” valstīs ir izaudzis līdz LGBTQIA+, kur “+” apzīmē visus pārējos…
Te gan ir vairākas problēmas. Pirmkārt, tā ir pašas Satversmes tiesas tēze, ka “Personas dzimumuzvedības brīvība ir aizsargājama neatkarīgi no tā, kādā formā tā izpaužas”[4]. Te ikviens saprātīgs cilvēks gan iebilstu, ka ne visas izpausmes ir aizsargājamas, it īpaši, ja tas attiecas uz vidi, kurā uzaug bērns.
Otrkārt, ceturtais burts minētajā burtu salikumā, kas ir saistīts ar džendera teoriju, daudzās Rietumvalstīs ir nonācis līdz stadijai, kurā tas vistiešākajā veidā apdraud bērnu tiesības uzaugt viņu attīstībai veselīgā vidē. Par to jau es esmu rakstījis iepriekš – dženderisma teorijas radītājs Džons Manijs (John Money) bija atbildīgs par divu bērnu seksuālu izmantošanu (vienam no viņiem bija veikta dzimuma maiņas operācija pēc Manija ieteikuma), abi vēlāk izdarīja pašnāvību.
Uzsveru, ka tas ir cilvēks, uz kura idejām balstās visa “transdženderisma” kustība. Daudzās Rietumu valstīs šī kustība ir kļuvusi par vispārpieņemtu normu, un tie, kas pret to iebilst, tiek saukti par “transfobiem”. Sekas – dzimuma maiņas trīsgadīgiem bērniem, arvien pieaugošs skaits dzimuma maiņas operāciju mediju un vienaudžu spiediena rezultātā, kamēr vecākiem bērni tiek atņemti, ja viņi tam pretojas.[5]
Treškārt, nevienā Rietumu valstī LGBT lobijs nav apstājies pie kāda galamērķa – arī tad, kad ir panākta it kā vienlīdzība. Jo mērķis ir pati robežu pārbīdīšana no nepieļaujamā uz pieļaujamo. Tam ir arī ļoti pragmatiski iemesli, jo “sociālā taisnīguma” cīņa ir vesela industrija, kurai ir nepieciešamas jaunas problēmas, jauni upuri, kurus aizstāvēt, un jauni apspiedēji, pret kuriem cīnīties.
“Naida runas” likumi, kas nāk komplektā ar tālāku ģimenes definīcijas maiņu, paver vārdus jau totalitārai cenzūrai un vajāšanai par sava viedokļa paušanu, kas tālāk nodrošina maizes darbu “sociālā taisnīguma” cīnītājiem. Šajā fāzē vairs nav iespējams iebilst pret bērniem nepiemērotu saturu televīzijā, transvestītu šoviem bērnudārzos un visiem pārējiem “labumiem”, kas nāk līdz ar “atbrīvojošo toleranci”.
Jautājums paliek – vai mēs spējam pateikt “pietiek!”? Vai arī uzvarēs radikālais konformisms, kas spēj tikai gļēvi konstatēt “sociālo realitāti” un tai pielāgot valsts iekārtu, neskatoties uz šādu lēmumu ietekmi uz tautas ilgtspēju? Ja Padomju Savienībā uzaugusī paaudze spēja pasmieties par oficiālo ideoloģiju un tai kopumā neticēja, tad diemžēl jaunā paaudze pret “influencieru marksismu” ir daudz uzņēmīgāka (ar izņēmumiem, protams). Jo “gribas būt labiem cilvēkiem”, kā nesen kādā intervijā trāpīgi norādījis Alvis Hermanis.
Tāpēc jautājums par mūsu iecietības robežu ir aktuāls. Vistiešākajā veidā tas izpaudīsies tajā, kādus priekšstāvjus izvēlēsimies nākamajās vēlēšanās. Jau šobrīd Saeimas deputātu spēja vai nespēja reaģēt uz Satversmes tiesas rīcību, ignorējot Saeimas 2005. gada veikto Satversmes grozījumu mērķi, kā arī balsojums par Satversmes tiesas tiesnesi parādīs, kas ir kas.
[1] https://twitter.com/Silina_Elina/status/1337514011202564096
[2] https://www.breitbart.com/europe/2020/11/29/gay-swedish-politician-takes-leave-after-ex-partner-exposed-as-paedophile/
[3] https://samnytt.se/c-politiker-blottade-konet-for-smabarn-forsvarade-sig-med-att-han-ar-centerpartist/
[4] https://www.satv.tiesa.gov.lv/press-release/norma-kas-paredz-berna-tevam-tiesibas-uz-atvalinajumu-sakara-ar-berna-piedzimsanu-neatbilst-satversmes-110-panta-pirmajam-teikumam-ciktal-ta-neparedz-aizsardzibu-un-atbalstu-berna-mates-partnerei/
[5] https://kursslatvija.wordpress.com/2020/09/11/seksuala-izglitiba-vai-lienosa-pedofilija/
Seko mums 
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
