Iesaki rakstu: 
Pirms dažām dienām kāds portāla DELFI aculiecinieks aprakstīja traģikomisku ainu, kurā figurēja tirdzniecības centra "Spice" stāvvieta un "valdības apsargu" - tā viņi bija nosaukti rakstā - "Audi Q7" automašīna ar šoferi un diviem pasažieriem, kuri, pamanījuši fotografētāju, ar lepno auto laidušies mukt kā velns ar vējlukturi.
It kā sīkums un ierasta lieta. Gan šāda veida šopings - vai gan reti, teiksim, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa ar saviem apsargiem "ieņem", piemēram, "Sky&More". Gan tas, ka neviena mūsu slepenā iestāde ij nepadomāja pieteikties vai pat atvainoties par šādu brīvdienu šopingizbraucienu. Gan tas, ka neviena no augstajām amatpersonām, kas it kā kontrolējot mūsu "dienestus", ij nesaknosījās. Gan tas, ka arī nevienu citu mediju šis atgadījums neieinteresēja.
"Par šādu valsts naudas izsaimniekošanu, būtu jāsauc pie atbildības gan tas, kas auto vadīja, gan tā amatpersona vai amatpersonas, kas šādu nelikumīgu auto izmantošanu ir pieļāvušas. Par notikušo atbildīgā amatpersona būtu jāatstādina no darba pienākumu pildīšanas. Tā ir acīmredzama nodokļu maksātāju naudas izsaimniekošana," - šīs aculiecinieka pārdomas izrādījās vien saucēja balss tuksnesī. Normāli. (Mums normāli.)
Ir gan kāds eksotisks sīkums - šī nebija šāda tāda ikdienišķa "valdības apsargu mašīna". Patiesībā šis konkrētais "Audi Q7" ar valsts reģistrācijas numuru JL6260 bija viena no tām ekstradārgajām luksus automašīnām, ko Drošības policija iegādājusies par uzpūstu cenu, bez konkursa rīkošanas, nenoskārstām, bet - ja ticēt tās izvairīgajiem skaidrojumiem - absolūti neatliekamām vajadzībām.
No tām pašām automašīnām, kuru iegāde un absolūti viss, kas ar to saistīts, esot šai iestādei tik parocīgais valsts noslēpums. No tām lielgabarīta luksus "liellaivām", kuras esot tik piemērotas apsardzes un citām operatīvām vajadzībām. No tām, kuru dēļ Drošības policija bez kāda respekta atšuva pat pašreizējo Ministru prezidenti, kas kaut ko tur iebubinājās par nepieciešamību noskaidrot un pārbaudīt, - un valdības vadītāja arī goddevīgi un paklausīgi atšuvās.
Un tad vēl otrs sīkums - kā pietiekami skaidri var noprast no publicētajām fotogrāfijām un apraksta, šajā reizē ar tik dārgo un tik nepieciešamo apsargu auto nekādas āboltiņas uz bodi vestas netika. Nē, nekā tamlīdzīga - acīmredzami valsts drošības sardzē permanenti stāvošajiem un guļošajiem čaļiem bija slinkums savu vāģi darbināt, lai aizbrauktu pēc aliņa; kas tur nu liels - aizbrauksim ar šito, ja kas, valsts noslēpuma jumtiņš visu piesegs.
Ir arī piesedzis. Man noskaidrošana, kam tieši pieder šī konkrētā automašīna, prasīja četras dienas, taču nav šaubu - ja kāds, kuram pēc amata pienākas kontrolēt mūsu tā sauktās valsts drošības iestādes, būtu vēlējies noskaidrot, kurš tad atbildīgs par šo ekstranekaunību, tas būtu bijis iespējams dažās minūtēs pēc publikācijas parādīšanās.
Taču, kā redzam no publiskās telpas, nevienam iekšlietu ministram, nevienam tieslietu ministram, nevienam Valsts policijas priekšniekam, nevienam premjeram, nevienam "tiesiskuma koalīcijas" pārstāvim tas nešķita ievērības cienīgi, - lai tak zēni ņem no dzīves, ko var paņemt...
Lieki teikt, ka, atklājoties automašīnas piederībai, arī Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks izvairījās no atbildēm uz šiem viņam oficiāli uzdotajiem jautājumiem:
1) kuras konkrētās Jūsu vadītās iestādes amatpersonas (vārds, uzvārds, ieņemamais amats) izmantoja minēto automašīnu publikācijā minētajā laikā un vietā?
2) ar kādu mērķi publikācijā minētajā laikā un vietā tika izmantota minētā automašīna?
3) vai šāda šīs automašīnas izmantošana bija saskaņota ar Jums kā iestādes vadītāju?
4) ja nē, ar kuru Jūsu vadītās iestādes amatpersonu (vārds, uzvārds, ieņemamais amats) un kādā formā bija saskaņota šāda šīs automašīnas izmantošana?
5) cik bieži Jūsu vadītās iestādes automašīnas tiek izmantotas šādā veidā un šādām vajadzībām? Kura konkrēta Jūsu vadītās iestādes amatpersona (vārds, uzvārds, ieņemamais amats) par to atbildīga?
Protams, aprakstītais gadījums it kā ir tikai sīkums, taču tas uzskatāmi demonstrē, kāda "kārtība" vispār valda mūsu valsts drošības iestādēs - un kādā līmenī ir to darbinieku visatļautība.
Bija amizanti lasīt tvitera telpā lasāmo totālo sašutumu par visu to, ko bez kādas bijības pret suverēno Latvijas valsti, lūk, atļaujas politekshibicionists Girss. Bet kāpēc gan lai viņš neatļautos, ja Drošības policija aizņemta ar tai svarīgākām lietām? Tak iepūtiet girsā, Reinikam ar puišiem ir šopings!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
