Ievērojāt? Kariņš, Levits, pārējie valsts vadītāji neiznāca uzrunāt protestētājus un arī nemēģināja uzsākt dialogu
Imants Liepiņš20.08.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kādus slēdzienus var izdarīt pēc nepgrognozēti apjomīgā protesta, kurš bija lielākais vairāk nekā 10 gadu laikā? Ļausim runāt cilvēkiem pašiem un noskaidrosim, kādi ir viņu secinājumi!
Uzmanīgi pārskatot protestu atspoguļojumu Latvijas medijos, acīs duras viens fakts: visādos pasākumos (politiskos vai ne) žurnālisti vienmēr aptaujā sanākušos dalībniekus (un arī garāmgājējus, ja pasākums notiek brīvā dabā, ne telpās). Tā ir viena no pirmajām lietām, ko vecākie kolēģi iemāca jaunajiem reportieriem, — izpēti mītiņa dalībniekus vai interesentus, noskati tipiskākos sabiedrības grupu pārstāvjus, kas tur piedalās, un tad aptaujā vienu pensionāru, vienu jauno māmiņu, kādu garāmejošu ierēdni, protestējošu inteliģentu utt. Būs kaut kas līdzīgs mārketinga fokusgrupai.
Taču šoreiz visi mediji — kā sarunājuši — faktiski nemaz nav publicējuši protestētāju citātus. TVneta autors pat atklāti atzīst: “Sekojot pūļa kustībai cauri Vecrīgai, pārņēma neizpratne. Ko īsti sanākušie vēlas panākt? […] Solījumu vietā izskan tikai apvainojumi, cik slikti strādā esošā valdība. Cilvēki sajūsmā sauc līdzi. Izbrīnā jādomā, kam tieši tie sauc līdzi? Tas, ka valdības darbā ir problēmas, nav nekāds noslēpums. […] Pūlis gavilēja un svilpa, un, stāvot tā vidū, nepameta doma: "Ko tagad?" […] Pārņem bailes.”
Ja reportāžu autori būtu uzņēmušies to briesmīgo risku, kādu veido parunāšana ar tiem cilvēkiem, kuru vidū viņi paši šobrīd atrodas, tad vismaz kādi dalībnieki būtu pastāstījuši savu motivāciju, kāda viņiem likusi ierasties uz lielāko protestu kopš 2009. gada 13. janvāra. Te būs trīs tālejošāki secinājumi, kādus var izdarīt no viņu atbildēm.
Soctīklu spēks darbībā
Viens jaunietis (kurš pats turklāt bija vairāk skatītājs nekā dalībnieks) trāpīgi novēroja: viņš braucis ar 7. tramvaju no Ķengaraga un redzējis, ka viss transports ir pilns ar parastiem strādnieku šķiras protestētājiem — ne pensionāri, ne politiskie margināļi, ne studenti vai citi parastie aktīvisti, kas reaģē uz uz tādām lietām, bet gan darbaspējīgā vecuma cilvēki, bieži vien ar visām ģimenēm un bērniem. “Tā izskatās sociālo tīklu spēks,” viņš konstatēja, un grūti nepiekrist: visa veida mediji (valsts un privātie) publiskoja lielākoties noraidošu informāciju pirms protesta un neiedrošināja tajā piedalīties. Bet cilvēki savācās rekordskaitā, pateicoties informācijai soctīklos.
Šo faktu nebūtu jēga atzīmēt (soctīklu neaizstājamā loma ir pašsaprotama mūsdienu sabiedrībā), ja vien līdz šim publiski redzamajā soctīklu satura “aisberga” virsotnē nebūtu dominējis valdību atbalstošā “twitterburbuļa” ģenerētais saturs. Tagad izrādās, ka soctīklos faktiski dominē pilnīgi cits saturs, pie kam šis saturs spēj izraut dalībnieku tūkstošus uz saietu, kamēr valdības atbalstītāji nevarēja savākt sava “burbuļa” piederīgos kaut vai dažu simtu skaitā uz valdības atbalsta demonstrāciju. Ja tā turpināsies, tad “burbulis”, jādomā, būs jāatzīst par pārsprāgušu.
Iepriekšējos trijos gadu desmitos, ja kāda sabiedriskā organizācija rīkoja jebkāda rakstura piketu vai mītiņu (nu, piemēram, kaut vai uzmanības pievēršanu ķīmiskajam piesārņojumam pamestajos krievu armijas objektos), bija rūpīgi jāieplāno laiks dienas vidū, lai to varētu paspēt parādīt Panorāmā, pieminēt tās pašas dienas radioziņās un aprakstīt nākamās dienas avīzēs pirms to nodošanas tipogrāfijā uz nakti. Te mēs redzējām pretējo: demonstrācija sākas pēc 19:00 un turpinās līdz melnai naktij — laikā, kad visas ziņas jau ir ēterā, pie kam “tradicionālie” mediji (ieskaitot portālus ar visām to tiešraidēm) demonstrantus principā neinteresē.
Nākamajā rītā pēc protesta tiešraides “Spried ar Delfi” iztirzātā lielā tēma ir nevis “Kāpēc notika negaidīti apjomīgais protests un kādus no tā visa izdarīt secinājumus”, bet gan — “Kas gaidāms sarunu festivālā Lampa”. Atmiņā uzpeld “Gulbju ezera” pārraides Ostankinas pirmajā kanālā šajā mēnesī tieši pirms trīsdesmit gadiem.
Skaļš klusums kā komunikācijas forma
Protestētāji skandēja lozungus (tie bija par valsti kopumā, bet pagaidām vēl nav pieņēmuši konkrēti politisku saturu — tā valdībai varētu būt laba zīme), prasīja Kariņa atkāpšanos, pieņēma rezolūciju Levitam un Saeimas deputātiem pieprasīt Kariņa demisiju, apturēt tālākus grozījumus Covid krīzes normatīvajos aktos utt., vārdu sakot — kopumā saprotami noformulētas prasības, ko skaļi atbalstīja lielākā daļa no sanākušajiem.
Taču ļoti zīmīga bija valdības un koalīcijas demonstratīvā nerunāšana ar tautu. Neviens ministrs vai valdošās koalīcijas deputāts pat nemēģināja uzrunāt sanākušos, ne vēsts no prezidenta vai premjera, kaut gan sanākušie apmeklēja gan Rīgas pili, gan Ministru kabinetu — jebkurš politiskais līderis Latvijā var tikai sapņot par iespēju klātienē uzrunāt tādu pūli! Bet nekā.
Psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis analizē: “Izskatās, ka šobrīd liela sabiedrības daļa ir ļoti neapmierināta (ar valdību un tās darbu). Izskatās, ka valdība nav darījusi neko un turpina neko nedarīt, lai šo daļu uzklausītu, sadzirdētu, ņemtu vērā un kaut kā mazinātu neapmierinātību. Un šis viss atgādina klasisko "apakšas vairs negrib, augšas vairs nevar” […] Valdība nevar izvēlēties tautu. Valdība pat nevar vēlēties, lai esošā tauta būtu citādāka. Kāda ir, tāda ir. Tas ir līdzīgi kā vecākiem ar bērniem. Bet galu galā gan juridiski, gan reāli — vara pieder tautai. Ja valdošie turpinās ignorēt tik lielas tautas daļas viedokli, nebūs labi. […] Kāds ir risinājums? Saruna, kurā tie, kas ir runājuši līdz šim (pārsvarā ar PR un propagandas metodēm), klausās. Klausās, lai sadzirdētu. Klausās, izmantojot banālās, skolā mācītās klausīšanās prasmes — nevērtējot, nenosodot. Cenšoties iekāpt otra kurpēs. Cenšoties ieraudzīt, kas ir aiz neapmierinātības. Saruna vienmēr ir iespējama. It īpaši — klausīšanās daļa.”
Bet vai pašreizējais Saeimas sastāvs un no tās izrietošā valdība spēj sarunāties un klausīties? Esam nonākuši pie situācijas, kurā padomi valdībai jādod psihoterapeitam, bet vai Ministru kabinets tos spēs izmantot? Redzēsim — iespēja taču ir vienmēr. Pagaidām premjerministra reakcija bijusi ar vienu vienīgu tvītu, kurā viņš atkal pamāca auditoriju “būt mierīgiem un vienotiem”, kā arī uzklausīšanas vietā pateicas policijai par darbu.
Paradokss: Kariņa — Levita politisko varu šobrīd varētu glābt… Saeimas atlaišana
Skaidrs, ka te mēs nonākam pie sabiedrības neapmierinātības politiskajām sekām: pēc gada būs Saeimas vēlēšanas, opozīcijai (gan parlamentā esošajai, gan tai, kas tikai top) ir zināmas izredzes. Notikumiem turpinoties esošajā gaitā, opozīcijas izredzes drīzāk pieaugs vēl. Bet, ja nākamajā Saeimā dominēs pašreizējā opozīcija, tad arī Levita pārvēlēšanas izredzes kļūst mazākas.
Visiem zināms, ka Saeimas vēlēšanās var piedalīties tikai tās jaunās partijas, kuras dibinātas vismaz gadu pirms vēlēšanām. Tieši šobrīd tāda nav ne Gobzema Likums un Kārtība (dibināta februārī), Šlesers savējo nodibinājis pirms nepilnas nedēļas, Vjačeslavs Dombrovskis savējo vēl tikai mēģina savākt, un var materializēties vēl kāds politiskais spēks — piemēram, apvienojoties kādām reģionālajām partijām. Ja Saeimas vēlēšanas notiktu drīzumā, šie spēki — kuri pa gadu pieņemsies tikai spēkā — kandidēt nevarētu, un Kariņam būtu izredzes saglabāt pozīcijas.
Līdz ar to vai nu prezidenta rosināta Saeimas atlaišana (ko var ierosināt ne vēlāk kā gadu pirms esošās Saeimas pilnvaru beigām) vai tautas savākti paraksti par ārkārtas vēlēšanām būtu reālākā stratēģija, kā saglabāt pašreizējās valdības ietekmi. Protestētāji un opozīcija to zina, tāpēc šoreiz — atšķirībā no situācijas pirms diviem gadiem — nemetas vākt parakstus par Saeimas atlaišanu: laiks darbojas viņu labā. Savukārt pašreizējai politiskajai elitei diez vai būs dūša pārliecināt prezidentu, ka jāatlaiž tā Saeima, kas šo prezidentu iecēlusi.
https://www.tvnet.lv/7318639/vesela-saprata-protests
https://pietiek.com/raksti/cetras_vakcinas,_tris_mutacijas,_divi_pianisti,_tik_viena_nelaime/
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
