Iesaki rakstu: 
Savulaik Vladimirs Uļjanovs, plašāk pazīstams kā Ļeņins, izteicās apmēram tā – ikvienu ķēkšu var apmācīt tā, lai viņa spētu vadīt valsti.
Pagāja laiks, un Ļeņina teiciens tika nedaudz vienkāršots – ikviena ķēkša spēj vadīt valsti.
Taču, kas interesanti, uzvarējušā sociālisma zemē ķēkšas gan tika saliktas kongresu delegātos, taču pie valsts galvenajiem posteņiem tomēr netika pielaistas.
Varbūt tāpēc, ka tur pie varas bija tumsonīgie komunisti un citi slikti ļaudis, varbūt tāpēc, ka vispār tas vēl bija pagājušais gadsimts. Jupis viņu zina, ar vārdu sakot.
Bet nu, raugoties uz jaunā Latvijas Ministru kabineta portfeļu ieguvēju kandidatūrām, varam būt droši – Vladimirs Iļjičs būtu apmierināts: beidzot ir parādījušies cilvēki, kas viņa ideju sākuši ieviest dzīvē pa īstam.
Savulaik, Jaunajam laikam tikai nākot pie varas un vēl tikai sākot otršķirīgos posteņos bīdīt pirmšķirīgus nejēgas, viens no šiem ļautiņiem – pusizglītotais pusdārznieks Madars Lasmanis (attēlā), iebāzts uzraudzīt privatizācijas procesus visā valstī, televīzijā žēli bolīja acis un stāstīja, ka gluži kā Iļjiča ķēkša viņš taču, lūk, visu varot iemācīties.
Taču pa šiem gadiem apetīte acīmredzami ir augusi tikpat pamatīgi kā visatļautības apziņa un primitīva nekaunība. Sak’, dodiet tik amatus, pārējais – nu, gan jau kaut kā.
Un tiešām – ja reiz Finanšu ministriju spēja vadīt lauksaimnieks Slakteris, kāpēc lai tagad to nevadītu sīkbodnieks Kampars?
Galu galā katram zābakam taču savs pāris ir vajadzīgs, un kurš vispār izdomāja, ka finanšu ministram ir vajadzīga finanšu izglītība? Gan jau ķēkša iemācīsies!
Bet, ja reiz Latvijai kaut kāda ekonomika vēl ir palikusi, kāpēc lai ar to tā kārtīgi galā netiktu Kristovskis? Varbūt pa šo laiku arī šī ķēkša jau ir iemācījusies, ka apgrozījuma un pievienotās vērtības nodoklis būtībā ir viens un tas pats, - un tas jau ir daudz.
Kamdēļ lai šāds speciālists nepastūrētu Latvijas ekonomiku? Arī šai ķēkšai taču, lūk, „būtu svarīga pieredze saimnieciskā amatā”.
Protams, tikpat labi ekonomikas ministra amatā derētu arī Arvils Ašeradens – viņam turklāt pieredze saimnieciskā amatā jau ir.
Vai gan īsti nenoderētu Latvijai ekonomikas ministrs, kurš taču ir demonstrējis tieši šai valstij atbilstošus talantus? Galu galā pats savu uzņēmumu – akciju sabiedrību Diena Ašeradena kungs gan spēja nolaist līdz bankrota priekšvakara stāvoklim nieka dažu gadu laikā, taču - pats no tā paspēja izsprukt ar nepilnu miljonu kontā...
Ar vārdu sakot, ja pirms pāris Saeimām vismaz formāli tika runāts par nepieciešamību pēc profesionāļiem, tagad, raugoties uz ministru kandidatūrām, gandrīz var sadzirdēt vienoto ķēkšu kori skandējam - mēs gribam amatus! Mēs gribam amatus, un tas ir viss, kas mūs interesē!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.