Ilūziju arhitektūra: kāpēc neuzticība tiek pārvērsta par "varoņdarbu"?
Vilors Eihmanis18.01.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Pašattaisnošanās kā izdzīvošanas mehānisms
Nevienam nepatīk redzēt sevi kā nodevēju vai “zemisku” cilvēku. Lai saglabātu pašcieņu, tiek radīts “iekšējais varoņa mīts”. Sieviete, kura izvēlas neuzticību, savā prātā nevis krāpj, bet gan “glābjas”. Viņa kļūst par dramatiskas sāgas galveno varoni, kuras rīcība nav kaprīze, bet eksistenciāla nepieciešamība.
Reti kurš atzīsies: “Es to darīju, jo gribēju jaunas emocijas.”
Tas būtu pārāk triviāli un grautu sociālo statusu. Tā vietā tiek izmantota retorika par dvēseļu radniecību, “beidzot saskatītu sievišķību” un “iekšējo atdzimšanu”, kas kalpo kā morāls vairogs pret apkārtējo nosodījumu.
Piemērs no dzīves: draudzenei tiek stāstīts par kādu spontānu tikšanos vai romantisku piedzīvojumu:
“Tu pat neticēsi, ko es nupat izdarīju. Tas bija tik spontāni, tik negaidīti. Es to vēlējos, un debesis deva man svētību. Es pilnībā atdevos šim brīdim. Beidzot es sev atļāvu būt pašai, tāda kāda esmu.”
Draudzene klausās un atbild: “Kāda tu esi drosmīga! Kāds malacis! Varbūt kādreiz es spēšu darīt to pašu.”
Neviens viņai nepateiks, ka tas ir stulbi vai muļķīgi. Tā tiek radīta alternatīvā realitāte, kurā viņa vienmēr ir cietēja, bet apkārtējie – apbrīnas pilni vērotāji.
Reputācijas menedžments un kolektīvā apstiprināšana
Reputācija ir valūta, ko neviens nevēlas izmest. Lai saglabātu nevainojamu tēlu draugu, radu un, pats galvenais, bērnu acīs, tiek konstruēts naratīvs, kurā neuzticība kļūst par “varoņdarbu” vai garīgu atdzimšanu.
Šis process bieži ietver:
- Sociālo validāciju: daloties ar draudzenēm par savu “spontāno un debesu svētīto” rīcību, viņa meklē un bieži saņem apbrīnu par drosmi būt pašai. Šāda reakcija nostiprina stāstu kā emocionāli pieņemamu un pat “cienījamu”.
- Vīra demonizēšanu: lai attaisnotu jaunas attiecības, esošajam partnerim tiek piešķirta apspiedēja vai emocionāla varmākas loma. Tas ir klasisks mehānisms – otrs tiek padarīts par “slikto”, lai pati kļūtu par cietēju, kura meklē glābiņu.
- Naratīva pielāgošanu bērniem un radiniekiem: pat vismazākās detaļas tiek rūpīgi filtrētas un formētas tā, lai visi apkārtējie uztvertu māti kā cietēju un jaunās attiecības kā emocionāli nepieciešamu.
Bērni kā manipulācijas ķīlnieki
Visnospiedošākā šī scenārija daļa bieži ir bērni. Tā kā bērni dabiski mīl abus vecākus, mātes neuzticības atklāšana varētu sagraut viņas autoritāti. Lai to novērstu, bieži tiek pielietota vecāku atsvešināšanas stratēģija.
Bērnos tiek mērķtiecīgi iepotēta neuzticība vai pat naids pret tēvu. Tas tiek darīts, lai bērni neuzticētos tēva viedoklim, ja viņš nolemtu atklāt patiesību. Šajā “patiesības” konstruēšanā var neapzināti tikt iesaistītas arī valsts iestādes, pedagogi, tiesas un sociālie darbinieki, kuri saņem tikai vienpusīgu, rūpīgi slīpētu stāsta versiju.
Piemērs: ja tēvs mēģina bērniem skaidrot notikušo, tiek sēta šaubas vai kritika pret viņu, lai bērni viņam neuzticētos, neuzklausītu vai pat izvairītos no kontakta.
Secinājums: emocionālā vardarbība aiz “brīvības” plīvura
Aiz romantizētajiem stāstiem par “sevis atrašanu” bieži slēpjas smaga psiholoģiska manipulācija. Šāda rīcība nav tikai neuzticība vienam cilvēkam – tā grauj visas ģimenes emocionālo ekosistēmu.
Svarīgi atcerēties: vecāku atsvešināšana un sistemātiska otra vecāka tēla graušana bērna acīs nav nekas cits kā emocionālā vardarbība, kuras sekas bērna psihē var saglabāties mūža garumā.
Šāda stratēģija atstāj ilgstošas sekas: bērni mācās manipulāciju modeļus, emocionāli kļūst neaizsargāti un attiecību veidošanā pieaugušā vecumā var atkārtot līdzīgus destruktīvus ciklus.
Papildinājums: kāpēc stāsts tiek romantizēts
Neuzticība tiek pasniegta kā emocionāli spēcīgs piedzīvojums, gluži kā seriālā vai romānā.
Draugi un radinieki kļūst par apstiprinātājiem, kas nostiprina naratīvu un legitimizē rīcību.
Māte vai sieva saglabā varones tēlu – nevis kaprīzu vai amorālu, bet drosmīgu un emocionāli “izglābtu”.
Šī romantizācija rada illuzoru pasauli, kurā neviens neuzdod jautājumu par morāli vai sekām, bet visi vēlas piedalīties stāsta apbrīnā.
Emocionālā vardarbība un bērnu tiesības
Šāda psiholoģiskā manipulācija tieši ietekmē bērnu emocionālo drošību un attīstību. Sekas var būt:
- Izturība pret vecāku atklātību,
- Grūtības uzticēties un veidot veselīgas attiecības,
- Emocionāla nedrošība un pašvērtējuma trūkums.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
