Iesaki rakstu: 
2012.gada 25.-27.jūlijs. Man bija tas gods un laime piedalīties Konstitucionālās politikas seminārā, Bīriņos, Latvijā. Lieki teikt, ka piedalījās vadošie Latvijas juristi un tiesībpolitikas domas pētnieki, attīstītāji un veidotāji.
Viena no semināra daļām tika veltīta sociālo jautājumu analīzei. Savu redzējumu par sociālo problēmu risinājumiem sniedza arī pašreizējā Latvijas labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība). Cita starpā, runājot par pabalstu, kompensāciju, piemaksu, pensiju maksājumiem, kā arī sociālo iemaksu mērķiem un budžeta līdzekļu izlietojumu, Viņķeles kundze arī norādīja uz nepieciešamību izdalīt konkrētas sociālās grupas.
Viss jau būtu lieliski un saprotami, ja vien… viena no sociālajām grupām, kuru vēlas noteikt labklājības ministre, nebūtu “bezcerīgo grupa“. Citēšu ministri: “Ir jāsaprot, ka mums ir arī bezcerīgo grupa.” /Ilze Viņķele, labklājības ministre, Diskusija par sociālo sistēmu. 25.07.2012, Bīriņi/
Katram šis vārdu savienojums “bezcerīgo grupa” radīs savas asociācijas, izpratni un sajūtas. Man tas radīja neizpratni, mazākais. Kā jau noprotat, es nebiju no tiem auditorijā esošajiem, kas šo varēja atstāt nepamanītu.
Noklausoties ministres vēstījumu, pēc kā tika dota iespēja uzdot jautājumus, atļāvos ministrei norādīt, ka ir visai ciniski atļauties runāt par “bezcerīgo grupu”, vēl jo vairāk apstākļos, kad iztikas minimums Latvijā ir lielāks nekā noteiktā minimālā alga pēc nodokļu nomaksas, cenas ir līdzvērtīgas Eiropas cenām, izņemot darbaspēka (atalgojuma) cena, turklāt vēsturē jau ir zināmi politiķi, kas sabiedrībā jau gribējuši noteikt, kas ir cienīgi vispār būt un eksistēt, un, kas nē…tādu teoriju pasaule sauc par fašismu.
Pieļaujot, ka, iespējams, ministrei Viņķelei ir svešas vai nav zināmas motivācijas lekcijas un pasaulei zināmie piemēri, ieteicu noskatīties kādu no Nick Vujicic ievietotajiem video internetā ar viņa motivācijas lekcijām, kas apceļo pasauli, lai motivētu cilvēkus un dotu cerību un ticību dzīvei.
Pirms saņemt atbildi no cienījamās ministres, vēl norādīju, ka vienīgie, kurus varētu iekļaut “bezcerīgo grupā” visai loģiski ir tie, kas jau guļ kapos…tie vairs mainīt savā dzīvē neko nevar.
Ministres atbilde mani sarūgtināja… viņa teica, ka bezcerīgo grupā viņa noteikti neiekļautu invalīdus no bērnības, sakropļotus cilvēkus vai “ko tādu”, bet bezcerīgie noteikti ir nodzērušies, nonarkojušies un visādi citādi sabiedrībai nederīgie, kas paši neko nedara, lai ko mainītu… tāpēc esot jādomā, cik sabiedrībai par viņiem ir jāmaksā un vai vispār kaut kas ir jāmaksā tādiem.
Protams, secinājumus izdariet katrs pats, kā un kādas labklājības ministre ir Viņķeles kundze, bet es ticu un zinu, ka nevienam nav tiesību pateikt, ka kāds dzīvais ir bezcerīgs.
Es gribētu, lai mūsu Latvijas labklājības ministrs/-e būtu personība, kas spēj dot cerības, pieiet klāt un piecelt paklupušo, palīdzēt tam, kuram spēki izsīkuši cīņā pret birokrātijas radītajiem šķēršļiem… nevis tāds, kurš noteiks, kam ir un, kam cerību nav.
Labklājības ministrs, manuprāt, nedrīkst būt cilvēks, kurš cerības, ticību un tādējādi arī iespējas atņem, ieliekot kādu viņa - izredzētā ministra noteiktā “bezcerīgo grupā”, kurā pats noteikti pat sevi ielikt negrib…lai gan ar tādu – “Ir jāsaprot, ka mums ir arī bezcerīgo grupa.” /Ilze Viņķele/ – attieksmi, iespējams, ir pirmais bezcerīgo sarakstā.
P.S. Es nerakstītu šo blogu, ja labklājības ministre būtu atvainojusies par savu, iespējams, pārsteidzīgo izteikumu un teikusi, ka viņas mērķis ir vairot labklājību visiem un, ka viņa nevienu neuzskata par mazāk vērtu… bet tā nenotika.
Neuzskatu arī par savu pienākumu šo politiķi sargāt no kritikas, jo viņa, kā redzams, sabiedrību pasargāt no grūtām dienām pat nedomā.
N.B. Mēs katrs esam vajadzīgi sev, savai ģimenei, sabiedrībai tautai, valstij - Latvijai un pasaulei. Un katrs un ikviens, kā arī visi kopā esam atbildīgi par to visu! Un brīdī, kad kādam ir nepieciešama palīdzība, ticība un cerība, mums ir jābūt tik stipriem, lai palīdzētu, nevis no nelaimē nokļuvušā novērstos, atņemot cerības.
* 2012. gada raksts pārpublicēts no https://dachinja.wordpress.com/
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
