Iesaki rakstu: 
Latviešiem pieder dabīgs monopols uz patriotismu. Pārējiem piederības apziņa mūsu valstij jāpierāda, un šim aktam nebūt nepietiek ar naturalizācijas procesa iziešanu, kas vismaz teorētiski nozīmē valsts valodas apgūšanu. Šādu vēstījumu, dzenot ķīli starp latviešiem un cittautiešiem, jau tradicionāli nes Nacionālās apvienības retorika, kuru jaunā līmenī pacēlusi Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.
Latvijas valsts dibinātāji un Satversmes tēvi Latviju redzējuši kā pilsonisku, etniski un lingvistiski nesadrumstalotu ne etnisku nāciju. To apliecina valsts pamatlikumā Latvijas tautai ne ekskluzīvi latviešiem uzticētā suverēnā vara. Satversmes otrā panta apstrīdēšana Saeimā ievēlētam politiķim nebūtu prāta darbs, un tas arī netiek darīts – vismaz tieši. Bet kopš stāšanās valsts otrajā augstākajā amatā Mūrniece cittautiešiem mērķētas norādes par viņu apšaubāmo piederību Latvijai pamanās iepīt katrā valsts dzimšanas dienai veltītajā svinīgajā uzrunā no Saeimas tribīnes. Izņēmums nebija arī aizvadītais 18.novembis.
Cittautiešus un latviešus viņa pretnostata, izmantojot, piemēram, statistiku. Mūrnieces runā tas skan šādi - „[..] palikuši tikai 62 procenti pamattautas”. Uzreiz gan tiek piebilsts, ka šādi dati mudina spert izlēmīgākus soļus saliedētākas nācijas izveidošanā. Un tas būtu panākams, likvidējot mazākumtautību skolas. Jau otrs pliķis cittautiešiem.
Nacionālās apvienības pārstāvei vajadzētu zināt, ka tikko nodibinātās brīvvalsts likums par nacionālo minoritāšu autonomiju apliecināja, ka visas tautas, kas Latvijā dzīvo, ir šīs zemes pirmsācēji un tikai izglītībā un kultūrā pastāv autonomija. Viss pārējais mums ir kopīgs. Atkāpes no šī principa, runājot par izglītības valodu mazākumtautību skolās, būtu šo principu nodevība.
Var, protams, atrunāties (un tas tiek darīts), ka Padomju Savienības okupācijas laiks dramatiski samazinājis latviešu skaitu valstī, kura dibināta latviešu kultūras un valodas saglabāšanai. Tomēr politiķe aizmirst - nepārtraukti atgādinot par piederību citai „pamattautā” neietilpstošai grupai, vēlme apgūt latviešu valodu un kļūt par patiesu Latvijas patriotu netiks veicināta.
Var atgādināt (un tas tiek darīts) par Krievijas agresīvās propagandas ietekmi uz iedzīvotāju prātiem un ar to censties attaisnot nepieciešamību likvidēt mazākumtautību skolas, jo, tikai latviešu skolā mācoties, cilvēks tapšot integrēts pareizi.
Tiesa, Krievijas televīziju kanālos Latvijai un tajā notiekošajam ap nepilsoņiem un krievvalodīgajiem iedzīvotājiem atvēlēta īpaša vieta. Šķiet, nepaiet ne diena, kad kādā no kanāliem nebūtu Latvijas cittautiešu smago ikdienu dramatizējošs sižets.
Taču. Pirms dažiem gadiem Tartu Universitātes psihologu veiktā pētījumā tika secināts, ka Baltijas valstīs vismazākā etniskā distance ir starp latviešiem un Latvijas krievvalodīgajiem. Mēs esam vistolerantākie, ja salīdzina ar Lietuvas lietuviešiem un poļiem vai Igaunijas igauņiem un krieviem.
Varbūt tieši tādēļ Kremļa propagandas mašinērija velta tika daudz laika un enerģijas Latvijas tautas šķelšanai, jo to neapmierina mierīga dažādu tautu līdzāspastāvēšana? Bet patriotisma monopoltiesību apreibinātā Mūrniece, turpinot dalīt Latvijas tautu "mūsējos" un "nemūsējos", lej ūdeni uz pašas nīstās Krievijas propagandas dzirnavām?
Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētnieki reiz atzinuši, ka latviešiem raksturīgā apdraudētības sajūta ir viens no galvenajiem etnisko attiecību saspīlējuma un neiecietības avotiem.
Apdraudētības sajūtu pastiprina psiholoģiskā nedrošība, zems pašvērtējums un kopš Padomju Savienības laikiem saglabājies pašapziņas trūkums, kas traucē kontaktēties ar citu tautību pārstāvjiem, iepazīt tos.
Tādēļ var pieņemt, ka pašu latviešu radītais informācijas un pozitīvās pieredzes trūkums, vēlme saliedēt sabiedrību ar juridiskiem ne kultūras un savstarpēja dialoga instrumentiem, rada pateicīgu augsni naida runai Mūrnieces retorikā un dzirdīgas ausis Krievijas propagandai.
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
