Investoru ienākšana kāda maznovada domes priekšsēdētāja stilā

Varbūt pie vainas manām likstām ir tā sarkanā mape, kura mazliet nospeķota un apbružāta glabājas manā zāļu skapītī kopā ar citām īstam vīram vajadzīgām lietām. Kad ir ieturētas smeķīgas vakariņas, tad mana roka neviļus sniedzas līdz manam zāļu skapītim, kur man par nelaimi mīļotā “Sencīša” pudelītes vietā uzduras nolādētajai sarkanajai mapītei.

Gribu es to vai negribu, bet tas ir providences pirksts. Īss un strups. Man ir jāķeras pie mapītes satura studēšanas. Cītīgā studēšana parasti beidzas ar ritmisku šņākuļošanu blāvi mirgojoša televizora priekšā. Ziniet, būšu atklāts, bet tikai tad, kad atveras krāšņais sapņu priekškars, liekas, ka sākas īstā dzīve. Pilna notikumu, sieviešu un dažāda kalibra neliešu. Lai kā tur būtu, bet ļoti gribu ar jums padalīties ar vienu manu sapni, kurš mani ir tā pārņēmis savā varā, ka neliek man mieru ne dienu, ne nakti..

“Vienu vakaru atnācis mājās pēc nogurdinošas maiņas cepumu cehā, ātri nokopis no galda mīļotās Annuškas sagatavotos tīteņus, izšāvis pārīti “Sencīša”, kamēr sieviņa teļukā skatās savu mīļāko raidījumu, kur ūsains onkulis vārdā Oļegs Srajevs ar Kremļa kurantu uzstājību kaut ko stāsta par karu Ukrainā, es piepūtis vaigus sērfoju Facebook.

Uzreiz brīdinu, ka visas šajā stāstā piesauktās personas ir pilnīgs izdomājums, manas fantāzijas, ja gadījumā kāds saskata līdzību ar sevi, tad, lūdzu, uztveriet to kā manas fantāzijas lidojumu. Uzreiz gribu brīdināt, ka var velti necerēt uz gramatikas likumu pareizu lietošanu. Tādēļ visus aizrādījumus šajā jomā paturiet pie sevis.

Pārmiju pāris vārdus ar savu Annušku, paņemu pulti rokā un ieņemu ģimenes galvai pienākušos vietu uz mīļotā dīvāna. Vakara izklaides var sākties! Varēšu mierīgi sākt sava vakara galveno daļu. Sarunas ar televizoru. Pārslēdzot kanālus, es uzduros Īvānu domes ziņām, ko mazliet nosarkusi, valodu raustot un pinoties faktos, lasa Īvānu domes priekšsēdētāja Andreja Vaiduļa vietniece Inta Vārna. Nabadzīte tā stāsta, ka piemin kaut kādas degvielas cisternas, kas bijušas „Īvānu siltuma” teritorijā, un vēl visādus brīnumus. Klausoties Vārnas kundzes deklamētās Īvānu ziņas, pēkšņi atceros, ka tajā sarkanajā mapē bija šis tas par to laukumu, ko pie angāra uzbūvēja.

Iekārtojies ērtāk un salicis sev apkārt spilvenus, izdzirdu skaļu dauzīšanos pie durvīm. Saimnieka balsī uzkliedzu, lai sieva ātrāk pakustina kājas un atver durvis. Mājās aizdomīgs klusums. Nākas pašam iet pie durvīm, atveru tās un skatos, tur mans kaimiņš Norča Brukmens, bijušais Īvānu domes deputāts. Šis beidzot ir atnesis aizpērnajā ziemā aizlienēto desmitnieku. Ak, svētais Pēteri un visi svētie apustuļi, beidzot es esmu sagaidījis to mirkli! Neko darīt, jāaicina negaidītais viesis vien iekšā. Ar acīm jau iztēlojos mīļotās Annuškas vētraino reakciju un varenās simtkilogramīgās rokas belzienu pa eksdeputāta Brukmenam pliko plešku, nolemju tālāk par virtuvi šo vēlo viesi nelaist.

Tā nu mēs sēžam un ieraujam pa kādam aliņam, Norča vieglā transā, ka beidzot atradis kādu, kura priekšā varētu palepoties ar savu jauno domes darbinieka statusu, stāsta un stāsta, ka pilsētā drīz būs sacelti angāri uz katra stūra, ka investori ar joni laužas domes priekšsēdētāja Andra Vaiduļa kabinetā ar dažādiem interesantiem piedāvājumiem pašam Vaidulim un viņa politkopai “Alkatībai/Jā”. Domē runājot, ka tikai paša Vaiduļa stingrā pārliecība, ka maz ņemt nevar, ir spējusi paglābt īvāniešus no veselas virknes potenciālo investoru, kuri nav bijuši pa prātam viņa Rīgas saimniekiem.

Norča manāmi iesilis, sārtiem vaigiem un sviedru pārklātu galvasvidu sēž uz manas labākās taburetes. Pēkšņi, gluži kā Annuškas vakardienas nodevīgais mauciens ar „Maximas” iepirkumu maisu pa manu muguru, es saprotu, ka patiesības mirklis ir iestājies. Slūžas ir paceltas, un caur Norčas muti sāk runāt patiesība. Plūdi ir sākušies! Norča, nenovēršot acis no virtuves stūrī noliktā, kopš vakardienas neiznestā atkritumu spaiņa, sāk vienmuļā balsī man klāstīt pēdējos jaunumus no Īvānu novada domes dzīves.

Lielu daļu no viņa mutiskās perforomances aizņem stāsts par jau īvāniešu vidū popularitāti ieguvušajiem angāriem. Norča pēkšņi apstājas, pastiepj roku pēc pēdējā aliņa un ierauj kārtīgu malku. Iestājas klusums, kuru pēc nepieklājīgi garas pauzes pārtrauc kārtīga atrauga. Neuzkrītoši, aizlicis roku priekšā sejai, turpinu ieklausīties sekojošos Norčas runas plūdos.

Norča, nežēlojot dažāda smaguma izteicienus, nevar savā stāstā apstāties. Izrādās, ka jau pagājušajā gadā Īvānos, Celtniecības ielā 7 ekspluatācijā nodotajam angāram ir piemetusies pamatīga puvuma smaka. Projektam ir ticis apturēts Eiropas naudas finansējums, un bijušas vairākas sūdzības, pat no Īvānu domes deputātu puses, par pārkāpumiem projekta nomas tiesību izsolē. Galu galā jaunuzcelto angāru savā valdījumā uz ilgiem gadiem ieguva ar priekšsēža Andreja Vaiduļa Rīgas saimniekiem saistīta kabatas laternas štancējoša firma ar skanīgu nosaukumu “Mirzulo”. Ieguva Vaiduļa filigrāni izstrādāta plāna rezultātā. Turklāt, neiztērējot ne centa.

Norča šovakar ir uz viļņa. Es baidos pat pakustēties, pat nodzīt mušu, kuru nezin kāpēc ir ieinteresējis mans degungals. Šovakar vēlos tikai vienu, lai bites, piedodiet, Norčas runas plūdi nekad nebēgtos.

Pašlaik Īvānos top jau otrs angārs. Reizes divas lielāks nekā iepriekšējais. Reizes divas dārgāks nekā iepriekšējais. Norča paziņo, ka viņa svētā pārliecība ir tāda, ka šis projekts drīz arī sāks smirdēt pēc kūtspakaļas, jo arī šis objekts tiek realizēts pēc Īvānu priekšsēža Andra Vaiduļa izstrādātās ģeniālās shēmas. Arī šo objektu savā valdījumā, neieguldot ne centa, iegūs Latvijas lielākais kabatas laternu ražotājs “Mirzulo”.

Redzot, ka pauzes starp Norčas vārdiem paliek arvien lielākas un Norčas deguns slīgst arvien tuvāk aizvakardienas rasola bļodai, es neizturu un uzstājīgi pieprasu faktus. Faktus studijā, tā teikt, kungi! Nesagaidot, kamēr izskan pēdējās zilbes no manis teiktā, eksdeputāta Norčas Brukmena deguns sāk vagot rasola okeānu uz mana galda. Sakopojis pēdējās spēka atliekas, Norča izdveš, ka visi fakti, e-pasti, līgumi un citi papīri glabājas sarkanajā mapē. Galvā tāds juceklis, kaut kādi vārdi un firmu nosaukumi, ko mēģinu likt kopā. Dzirdu, ka fonā Norča vēl mēģina kaut ko izdvest par slīpēto būvnieku no Jāzepštates Āri Briljantu un viņa lomu priekšsēža Vaiduļa ģeniālajā plānā. Pēkšņi saprotu, ka ir iestājies kapa klusums.

No iegūtās informācijas drumslām mēģinu atsijāt lieko un salikt šo puzli no manā rīcībā esošās informācijas, no redzētajiem dokumentiem, bildēm un e-pastiem un jūtu, ka lieta nav tīra, ka līdzīgas paralēles saskatāmas ar vēl vienu Īvānu domes jau veikto izsoli. Līdzīgā kārtā priekšsēdis Andrejs Vaidulis kopā ar savu vietnieci Intu Vārnu izsolīja veco mežniecības māju, kuras nomas tiesības ieguva akciju sabiedrība “Trimalnieki” ar tās goda īpašnieku Ginteru Kašaku priekšgalā.

Savā laikā Īvānu mērs Andrejs Vaidulis dikti nosarcis un izteiksmīgi žestikulējot ar rokām publikai stāstīja (https://fb.watch/fl-3AROxlc/ ), kas par ievērojamu investoru ir akciju sabiedrība “Trimalnieki”. Īstens labdaris, kurš ir gatavs ienākt pilsētā un ieguldīt pussabrukušā objektā pusmiljonu eiro. Akciju sabiedrība “Trimalnieki” nav vienkārša firma, un, ja attiecīgās iestādes gribētu nopietni papētīt, tad zili brīnumi atklātos.

Daži vārdi par Iestādi, kurai būtu jāpēta un jānovērš nelikumības. Tautā tā bieži tiek dēvēta par Putnu kantori. Pēdējā laikā virmo dažādi stāsti, ka tas ir politiski angažēts un ar savu mazo knābīti tik vien spēj, kā odus un knišļus paknābāt. Treknās, spīdīgās s…du mušas šim kantorim lido pāri nesatraukdamās. Galvenais ir izvēlēties pareizo s…du čupu, kur vīt savu mīlas ligzdiņu, un mušas nemirstība teju būs nodrošināta. Tomēr jāatzīst, ka dažreiz visiem par brīnumu kāds aiz vecuma pusbeigts eksemplārs, lidojot pret vēju, iegāžas Putnu kantora ligzdā. Arī tad ir jautājums, vai agonijā trīcošo mušu Iestāde ornitologu Jāzepa Atvara un Irēnas Cielavas vadībā spēs noknābt.

Īvānos jau sen klīst runas, ka Putnu kantorī esot bijušas sūdzības par uz Vaiduļa atbildību organizētajām naudas apguves shēmām celtniecības objektos. Kā jau iepriekš rakstīju, tad acīmredzot Īvānu treknākā s…du muša ir izvēlējusies pašu siltāko s…du čupiņu, kur apmesties. Zinoši cilvēki, ierāvuši drosmei kādu balzāmiņu, apgalvo, ka politkopas “Alkatībai/Jā” pelēkais kardināls dzelžainā tvērienā tur Kantora galveno ornitologu Jāzepu Atvaru aiz vietas, kur dažreiz piekļuves nav arī likumīgai laulenei. Ar to arī varētu izskaidrot Andreja Vaiduļa nesodāmības sajūtu. Tomēr jāapgūst lielas naudas summas. Naudas ir tik daudz kā nekad! Galvenais, lai tiek tiem pareizajiem, tiem īstajiem.

Vot, cita lieta, kad ornitologi, dadža lapām nomaskējušies, sēž zem lazdu krūma un dienām pēta, kur dzīvo, ko ēd un kur brauc, nu jau bijušais tautas kalps Valdis Damovičs. Šie ornitologi, visu rūpīgi noklausījušies un pierakstījuši savos mazajos bloknotiņos, informāciju rūpīgi nogādāja uz lielo ligzdu, kur vadība ātri nolēma, ka šī lieta beidzot ir pa zobiem.

Diemžēl manā stāstā ir jāatgriežas pie Īvānu dižā vadoņa Andreja Vaiduļa jeb investoru magnēta, kurš investorus meklē dienu un nakti. Ja runa ir par investoriem, tad Vaidulim nekas nav par grūtu. Viņš apseglo savu kumeliņu un, vējam svilpojot retajos matos, ir gatavs traukties pat uz Brocēnu sirmajiem siliem, lai tikai tiktos ar investoriem. Par šo tikšanos neuzzinātu ne uzticīgie cīņu biedri Īvānu novada domē, ne tikpat uzticīgā miesīgā sieva, ja pa ceļam kungam negadītos nelaime. Tika sastādīts administratīvais protokols par ātruma pārkāpšanu. Lai izgrozītos no situācijas, tika ātri laboti dažādi rīkojumi un sagudrots stāsts par potenciālo investoru. Tauta gan runā, ka investors, ar kuru tajā dienā Brocēnos it kā tikās Andrejs Vaidulis, nebija Brocēniem pat tuvumā.

Toties Putnu kantora ornitologi ir spējuši krietni ieriebt eksministram Pirgenam, ar spectehnikas palīdzību nofiksējot vietas, kur Pirgena kungs ir lietojis savu sirdij tik tuvo norakstīto telefonu. Veicot tādu pašu speciālo operāciju Kantoris spētu atklāt, ka Īvānu vadoņa Andreja Vaiduļa safantazētie stāsti par tikšanos ar investoru zem priedes un sekojošo dokumentu sakārtošanu ir krimināli sodāms pārkāpums. Neizslēdzu iespēju, ka Kantoris ir veicis zināmus pasākumus, bet priekšsēdi Vaiduli glābj kāda spalvaina roka, jo Vaidulim vēl ir jāizpilda sava kamikadzes misija, jāuzbūvē angāri Rīgas politinvestoriem.

Iegrimis savās pārdomās, es pilnīgi fiziski sajūtu neatpazītu kustību uz galda uzliktajā bļodā ar rasolu. Pāris šņācienu, ņurdienu, un, ar plaukstu norausis visu lieko no savas fizionomijas, Norča Brukmens gluži kā Useins Bolts zibenīgi pielec kājās un pamet manas viesmīlīgās telpas. Tikai noklaudzot durvīm, es saprotu, ka savu miesīgo desmitnieku gaidīšu vēl pāris gadiņu.

Norčas stāstu ieintriģēts, es varu pievērsties savai sarkanajai mapītei. Mazliet drebošām rokām veru to vaļā. Šķiru lapu pēc lapas un uzduros mežniecības dokumentu kaudzei. Redzu jau zināmus vārdus kā Andrejs Vaidulis, Aldis Labietis, Ginters Kašaks, Pēteris Klauzis un citus. Mapē pilns ar Īvānu domes lēmumiem, izsoļu protokoliem, CFLA papīriem par kaut kādām investīcijām un akciju sabiedrības “Trimalnieki” dokumentiem.

Pēkšņi pamanu e-pasta vēstuli no Armīna Šarikova, kurā viņš a/s “Trimalnieki” vārdā risina dažādus ar celtniecību saistītus jautājumus. Skaidri zinu, ka Armīns Šarikovs ir Īvānu domes celtniecības inženieris. Mazliet apjūku, lasot e-pastu, kur Šarikovs kungs raksta Īvānu domes darbiniecei Violetai, ka viņai jāpieņem strādnieks darbā akciju sabiedrībā, un dod norādes, kam pārskaitīt a/s “Trimalnieki” naudu. No pārsteiguma man burtiski atkaras žoklis.

Tātad divi Īvānu novada domes darbinieki strādā akciju sabiedrībā, pieņem darbā strādniekus un pārskaita dažādas naudas summas! Piedevām šie paši “Trimalnieki” aktīvi strādā dažādos Īvānu domes celtniecības objektos. Saprotu, ka lieta nav tīra, pētu tālāk dokumentus, kur redzams, ka Armīns Šarikovs ir Jurkas Duraša partijas biedrs un aktīvi darbojas zem tās jumta. “Godīgi. Drosmīgi. Gudri”. Tieši tā, dārgie lasītāji! Cepuri nost, šis Šarikova kungs savu dzīvi vada saskaņā ar mīļotās partijas lozungu, izņemot pirmo vārdu – GODĪGI. Tas mūsdienās nav vairāk ne moderni, ne aktuāli. Galvenais, lai kāposts nāk!

 Urbjoties dokumentu kaudzē saprotu, ka firmas “Trimalnieki” patiesais labuma guvējs ir Armīns Šarikovs.

Vēl neesmu mapītē ticis līdz pusei, kad dzirdu, ka pa ielu lēnām nobrauc kāda mašīna un apstājas pie mana podiņa. Ātri vien pie durvīm atskan uzstājīgi zvani un dauzīšana. Pa katru manu miesas poru sāk aumaļām sūkties sviedru lāses. Trīcošām rokām un, velkot kājas pa nodriskāto linoleju, es velkos, lai atvērtu durvis. Katra kustība ir kā mūžība. Durvis atveras, bet tur, nolādēts, kaimiņš ir atnācis pēc sāls. Jūtu tikai to, ka manas ķīniešu trenūzenēs tērptās kājas lēnām aizpeld nebūtībā, un es saļimstu uz durvju sliekšņa.

Kā vara zaldātiņi, vienotā ierindā manu acu priekšā aizsoļo gan Andrejs Vaidulis, gan Armīns Šarikovs, gan Inta Vārna un citas neatpazītas personas. Visiem no pakaļas apķērušies un dziedādami katoļu garīgās dziesmas, maršē Norča Brukmens kopā ar lielo Rīgas priekšnieku Janku Ūpi. Janka, Janka! Ko tik neizdarīsi, lai nomakšķerētu kādu balsi Latgalē, es vēl pagūstu nodomāt, kad saņemu varenu dunku kreisajā paribē.”

Atveru acis. Manā priekšā rokas sānos salikusi visā savā pusotra simta kilogramu varenumā stāv mana mīļā Annuška. Stāv un pēdējiem vārdiem lamā mani, ka es atkal neesmu iznesis ārā musorņiku. Lai tik lamā, mana, mana Annuška!

Mans vārds ir Slapjais Čigāns. Jūtu, ka tuvākajās dienās es atkal ņemšu rokās savu sarkano mapīti un jūs, iespējams, tiksiet pie mana nākamā stāsta.

Novērtē šo rakstu: