Iesaki rakstu: 
Jaunā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa nesen rūgti pārmeta portālam Pietiek pārmērīgu žultainību un negatīvismu. Nu, ko pamēģināsim mainīties uz augšu un pameklēt mūsu pēdējo dienu notikumos ko gaišu un pozitīvu: sak’, ir jau gluži labi tā, kā ir, - jo varēja taču būt arī daudz sliktāk.
Ir ļauni un nenovīdīgi ļaudis, kas pārmet ārlietu ministram Kristovskim neprasmīgumu un nekompetenci. Kāpēc gan šie ļaudis nesaprot, ka mums vēl ir paveicies, - galu galā Kristovskis varēja būt nevis ārlietu, bet finanšu vai ekonomikas ministrs (gribēja taču valdības veidošanas laikā), - un tad ziepes būtu vēl nesalīdzināmi lielākas...
Ir nekrietneļi (atvainojiet, arī portāls Pietiek bijis to skaitā), kas nomelno mūsu ekonomikas ministru Kamparu par izgāšanos Maskavā, piedāvājot Putinam iekasēt no Latvijas par gāzi krietni vairāk. Bet par ko gūģoties, ja varēja taču būt arī daudz sliktāk? Varēja taču Vladimirs Vladimira dēls arī piekrist Kampara vilinošajam piedāvājumam – un ko tad mēs darītu? Bet tak nepiekrita...
Ir baumotāji, kas kaut ko sliktu runā arī par citiem Latvijas delegācijas pārstāvjiem, kuri tāpat Maskavā kaut ko ne to sarunājuši un sadarījuši. Bet kāpēc neviens neņem vērā neapšaubāmi iepriecinošo ziņu, ka galu galā mums Maskavā bija arī daži ministri, kas nekādas muļķības nesastrādāja, - var, redz, Latvija, ja grib...
Ir sentimentāli ļaudis, kuriem liekas zaimojoši Jauno gadu sākt nevis ar Latvijas Republikas himnu, bet gan ar TELE2 reklāmu. Bet kāpēc viņi nepadomā, ka viss taču vēl ir tīri nekas? Varēja taču LTV Kots pusnaktī kaut ko sajaukt vēl vairāk un Dievs, svētī Latviju vietā atskaņot, teiksim, Sojuz ņerušimij vai parādīt tā paša Vladimira Vladimira dēla uzstāšanos. Bet neparādīja tak...
Ir nenovīdīgi ļaudis, kas gūģojas par „šoferu dēliem”, ko pašlaik siltos valsts amatos dučiem vien liek Vienotība un tās sirdsdraugs Lembergs. Kāpēc gan šie ļaudis nelepojas ar to, ka viņiem nu reiz ir valdība, kas ir stingra savā ētiskajā pārliecībā un principos? Rau, kad sabiedrība pamanīja Šlesera šofera dēlu, Šlesers saprata, ka ir ziepes, un šofera dēls paklusām notinās – atšķirībā no Vienotības šofera dēliem, kas sēž, kur iesēdināti...
Ir vaimanātāji, kas sašutuši par veselības ministra Bārzdiņa ideju, nevienam mediķim vai pacientam neieminoties ne ar pušplēstu vārdu, „noreformēt” traumpunktus. Kāpēc gan neviens no viņiem neņem vērā to, ka Latvijas valstī reformas notiek kā jau Latvijas valstī, - rau, arī traumpunktu reformu taču varēja arī ieviest, ne tikai izsludināt un tūlīt uz pusgadu atlikt...
Ir jokupēteri, kas vēl vaimanā par to, ka nekādas reformas tai pašā Latvijas valstī nenotiek un nenotiek. Bet kāpēc viņi neņem vērā, ka savā ziņā viss taču ir labākajā kārtībā? Nu, jā, to pašu traumpunktu reformu par pusgadu atliek, taču, izsakoties premjera Dombrovska vārdiem, „valdība joprojām konceptuāli atbalsta Veselības ministrijas piedāvātās reformas”...
Ir nejauceņi, kas apšauba te viena, te otra, te trešā ministra spējas kaut nedaudz pildīt amata uzliktos pienākumus un spējas spēt arī no Rīgas noprast, ka Rēzeknē sasnidzis daudz sniega. Kāpēc gan arī viņi nevarētu skatīties uz lietām no gaišās puses: galu galā valdībā vēl ir palikuši daži ministri, par kuriem Dombrovskim vēl nav nācies teikt – ministram Artim, Ģirtam, Jurim utt. ir jāturpina darīt tas, ko viņi paši sauc par strādāšanu (un nevis – jāsāk strādāt, kā dažiem varētu šķist)....
Ir vēl arī tādi, kas saka – kam vispār der valdība, kas nedēļu noskatās, kā desmiti tūkstošu iedzīvotāju dzīvo bez elektrības un telefona, un tikai tad sanāk kopā kaut ko šai sakarā nolemt? Bet kāpēc gan viņi nesaprot, cik ļoti viņiem noveicies ar šīs valdības vadītāju, kurš 5. janvārī paziņo, ka „krīzes situācijas izsludināšana neko būtiski nemainīs, - no tā montieru brigādes ātrāk bojājumus nenovērsīs”, bet 6. janvārī šo pašu krīzes situāciju elastīgi izsludina, jo nedēļu pēc katastrofas sākuma beidzot ir uzzinājis, ka krīzes situācijas izsludināšana nenozīmē tikai tukšus vārdus vien...
Ar vārdu sakot, jāskatās gaišāk uz visiem šiem ļaudīm, kas cūkojas tieši tik lielā mērā, cik lielā mērā jūs un mēs viņiem to ļaujam.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
