Iesaki rakstu: 
Šogad maijs atnesis gan tradicionālās hokeja kaislības, gan arī valsts prezidenta vēlēšanu intrigu. Reportāžās no ledus laukumiem parasti kāds bijušais hokejists gari stāsta, kāpēc rezultāts tāds vai citāds - vairāk vajadzēja mest pa vārtiem, ātrāk slidot, labāk aizsargāt savu zonu... Kā bijušais politiskā laukuma spēlētājs, kas šajos mačos aizvadījis vairākus gadu desmitus, gribu dalīties savā pieredzē par to, kā to lietu vajadzētu darīt Saeimas redzamajās vai neredzamajās cīņās.
Nesen medijos pamanīju eksprezidenta Zatlera vēlēšanu stratēģijas konceptu, kas acīmredzami balstās viņa paša pieredzē. Kandidātam vajagot salasīt visas balsis, kuras vien var dabūt, bet tūlīt pēc ievēlēšanas to aizmirst un būt "pilnīgi neatkarīgam".
Manuprāt, šī formula der, ja ir runa par neatkarīgu prezidentu ironiskā nozīmē - par tādu, no kura nekas nav atkarīgs. Bet, ja prezidenta amats vajadzīgs ne tikai, lai zīmētos, tad jārēķinās ar atbalstītājiem. Līdzšinējā vēsture rāda, ka neviens prezidents nevar izdarīt neko būtisku, ja viņam nav atbalsta valdošajā koalīcijā. Pat Vīķe - Freiberga nav izņēmums. Viņa gan ar to atšķirību, ka sev un savām iecerēm vajadzīgo koalīciju izmīcīja pati kā pakļāvīgu mālu.
Ja balsošanas rezultātu noteiks opozīcijas balsis, tas neizbēgami atstās politisku iespaidu, radot turbulenci valdošajā koalīcijā, līdz pat izjukšanas draudiem. Tāpēc es domāju, ka balstīties uz "dziļās opozīcijas" atbalstu ir iespējami, bet tas netiks darīts, jo nav racionāli ilgtermiņā. Politiskā aritmētika prasa nodrošināt Saeimā 51 balsi, bet politiskā ģeometrija - nesagāzt pastāvošo valdības konstrukciju. Kā to panākt?
Atliek lūkoties uz opozīcijas "light" sektoru - Zaļo un Zemnieku savienību un "Progresīvajiem".
Ja "Jaunās vienotības" (JV) kandidāts Rinkēvičs tiek ievēlēts ar "Progresīvo" balsīm, valdības partnerim "Apvienotajam sarakstam" (AS) paliks slikta pēcgarša. Savukārt "Progresīvajiem" būs slikta pēcgarša, ja viņus valdībā nepaņems, jo tieši uz to vērsti visi viņu manevri, tostarp savas kandidātes izvirzīšana.
Ar ZZS "zelta akciju" ir sarežģītāk. To iegūt Rinkēvičam ir reālāk nekā Pīlēnam - ņemot vērā ZZS un AS neseno vēsturi un to, ko priekšvēlēšanu laikā viņi viens otram sarunāja. Tomēr samainīt šīs partijas vietām būs grūti pat tādam rūdītam politšahistam kā Rinkēvičs. Bet varbūt ZZS kā partiju, kas cauri gadiem un visām grūtībām glabā uzticību saviem labdariem, varētu interesēt viena no prezidenta ekskluzīvajām funkcijām - tiesības apžēlot notiesātos?..
Līdz ar to arī manevri "vieglās opozīcijas" aprindās droši negarantē panākumus ne JV, ne AS. Turklāt vajadzētu rēķināties, ka otrās kārtas uzgaidāmajā telpā ir kandidāti, tostarp vismaz divas amatu kāras dāmas, kas varētu būt kompromiss pēc principa - ja netika man, lai nav arī tev.
Secinu, ka "Apvienotais saraksts" ir nopietnas dilemmas priekšā - cīnīties par savu kandidātu, riskējot ar pozīcijām varas koalīcijā, ir bīstami. Zaudējums radītu nopietnas sūces partijas iekšienē. Tāpēc būtiskākais jautājums "Apvienotajam sarakstam" ir par sava idejiskā tēva Ulda Pīlēna ambīcijām. Vai viņam patiesi galvenais dzinulis ir sapratne par nepieļaujamo stagnāciju un apņemšanās situāciju radikāli mainīt? Vai arī dominē vēlme ļauties godkāres kārdinājumam un savu visnotaļ veiksmīgo karjeru vainagot ar valsts prezidenta amatu?
Ja pareizs ir pirmais variants, tad vajadzētu spēlēt šahu, nevis boksēties ar "Jauno vienotību". Piekāpties par labu Rinkēvičam apmaiņā pret premjera amatu savai partijai. Tas ļautu saglabāt seju un iegūt patiešām reālu sviru pozitīvu pārmaiņu panākšanai, par ko tik daudz runā Pīlēns. Savukārt Rinkēvičs šādā gadījumā var dabūt aptuveni 70 balsu, koalīcija stabila, un visiem labi.
"Jaunā vienotība" uzvarēja vēlēšanas, pozicionējoties kā stabilitātes garants, kas glābj valsti krīzēs - pandēmijā un kara apstākļos. Vairs šis stāsts neder. Nekādu panākumu nav, pret valdību pretenzijas ir visiem, sākot no mediķiem un pedagogiem, beidzot ar dažāda kalibra investoriem. Īstais laiks galveno atbildību novirzīt uz citiem, tajā pašā laikā paliekot par noteicošo spēku varas koalīcijā.
Tāpat kā hokejā arī politikā komentētāji no malas vienmēr piedāvā savu izvērtējumu, kā būtu jānotiek. Taču kā Arēnā, tā Saeimā, protams, viss ir pašu spēlētāju rokās. Ceram uz godīgu spēli un labu rezultātu Latvijai.
P.S. Starp citu, uzņemos atbildību prognozēt, ka mūsu valsts pēc 2.decembra neveiks nekādus cilvēku masveida izraidīšanas pasākumus.
Seko mums 
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.
Pēc pēdējā nedēļā izskanējušajiem Nila Saksa-Konstantinova apgalvojumiem presē, šo rakstu vēlamies sākt ar diviem būtiskiem jautājumiem. Kurš ir atbildīgs par ekspertu ekspertīzes kontroli, un kā pasargāt mūsu bērnus un sabiedrību no stigmatizējošu un veselību apdraudošu naratīvu veidošanās sabiedriskajā domā?
“Nav īstais brīdis eksperimentiem ar koalīciju,” teic Uldis Pīlēns, Valsts prezidenta amata kandidāts, skaidrodams savu pārliecību par to, ka pēc prezidenta ievēlēšanas nevajadzētu veidot citu koalīciju. To viņš uzsver “Neatkarīgās” raidījumā, kurā piedalās visi trīs prezidenta amata kandidāti un kā eksperts – bijušais Valsts prezidenta kancelejas šefs Mārtiņš Bondars (Vairas Vīķes-Freibergas laiki). “Prezidenta dēļ koalīcija sastrīdas? Tas nav nopietni,” Pīlēns pabeidz domu.
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Latvijā virmo diskusijas par vēsturi un tās mācīšanu skolās. Pēc jaunās Skola 2030 programas ieviešanas Latvijas skolās vēsture netiks mācīta atsevišķi no citām disciplīnām/zinātnēm. Arī atsevišķa Latvijas vēsture ne, bet tā tiks mācīta pasaules vēstures kontekstā. Lai plašākai publikai palīdzētu saprast diskusiju, vēlētos dalīties ar to, kas ir vēsture, kāpēc tā jāmāca un kādu vēsturi vajadzētu mācīt mūsu skolās.
Personīgi man nešķiet būtiski, lai valsts prezidents vaļējā automašīnā trauktos pa valsti un sveiktu ceļmalā stāvošos zemniekus vai teiktu iedvesmojošas runas meijām greznotos tautas namos. Pats galvenais ir, lai nākamais prezidents būtu spējīgs vadīt Latviju iespējamā Trešā pasaules kara apstākļos. Lai viņam būtu izveidoti labi personiskie kontakti ar visiem Eiropas, ASV un NATO līderiem un lai viņam vienmēr būtu iespēja ar tiem sazināties un paust savas bažas par Eiropā un pasaulē notiekošo. Un arī lai ārvalstu partneri savukārt cienītu mūsu prezidentu un zinātu, ka viņa domās ir vērts ieklausīties.
