Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Gada izskaņā stājies spēkā apgabaltiesas attaisnojošais spriedums krimināllietā, un līdz ar to noslēgusies tiesvedība, kurā man inkriminēja naudas līdzekļu piesavināšanos saistībā ar Latvijas dalību 2015. gada Expo izstādē Milānā. Kopš 2017.gada tiku ierauts absurdā krimināllietā, kura tika radīta, lai piesegtu patiesos dalības izstādē pārtraucējus - tā laika ekonomikas ministri, viņas biroja darbiniekus un pietuvinātos, kuri veikli izmanto savus sakarus, lai šādas lietas un skandālus radītu. Manas Expo sāgas izskaņā vēlos nopublicēt savu pēdējā vārda runu. Ja nu kādam interesē sīkāki lietas apstākļi, dažu lappušu garumā var gūt ieskatu tajā absurduma pakāpē, ar kādiem apgalvojumiem šo lietu varēja novest līdz tiesai un izvirzīt apsūdzību, par ko prasīja brīvības atņemšanu uz septiņiem gadiem.

Savā pēdējā vārdā es galvenokārt vēlos runāt par Ekonomikas ministrijas apelācijas sūdzībā un LR Rīgas tiesu apgabala prokuratūras apelācijas protestā paustajiem apgalvojumiem.

EM savā apelācijas sūdzībā norāda, ka apsūdzība ir celta par saņemtā avansa daļēju izšķērdēšanu tieši periodā 2013.gada 28.decembra līdz 2014.gada 16.janvārim. Ministrija savā sūdzībā norāda - citēju: "Apstāklim, ka Ministrija ir pēc tam minētā perioda parakstījusi PN aktus par darbiem, par kuriem KS „Expo 2015" ir pēc tam arī samaksāts, nav nozīmes". Vēlos norādīt, cik šāds apgalvojums vai situācijas izpratne ir absurda no vairākiem aspektiem.

Pirmkārt, avanss ir priekšapmaksa par pakalpojumu vai preci. Pēc avansa saņemšanas tas kļūst par izpildītāja, šajā gadījumā KS "Expo 2015” apgrozāmajiem līdzekļiem. Starp citu, tieši arī šo pēdējā tiesas sēdē atzina apsūdzības pieaicinātā eksperte.

Noslēgtie līgumi ar Ekonomikas ministriju neparedzēja, ka, piemēram, avansa nauda tiek glabāta īpašā kontā vai piemērotas kādas īpašas atrunas par avansa izlietojumu. Tādēļ uzreiz pēc avansa saņemšanas tas kļuva par KS "Expo 2015” apgrozāmajiem līdzekļiem. Arī visas tālākās darbības, t .sk. aizdevumu daļēja atmaksa ir uzņēmuma saimnieciskās darbības nodrošināšana un nav nekāda pamata uzskatīt, ka aizdevuma atmaksu nedrīkstēja veikt no uzņēmuma apgrozāmajiem līdzekļiem.

Otrkārt, nav iespējama (vai tas būtu absurdi un kļūdaini) avansa izlietojuma pamatotību vērtēt, nevērtējot to kontekstā vai atrauti no Izpildītiem darbiem, jo tieši tos paveikt paredzēja noslēgtais līgums KS „Expo 2015"ar EM. Tātad līguma un tā pielikumos tika atrunāts, kādi darbi tiek veikti par saņemto avansu. Pasūtītājam pēc avansa samaksāšanas paliek prasījuma tiesības uz darbiem, un brīdī, kad tiek nodoti darbi, preces vai pakalpojumi, kurus bija paredzēts veikt par šo avansu, tas kļūst kā izpildītāja saņemtā samaksa.

Pasūtītajam pēc avansa samaksāšanas nav citu tiesību kā vien prasījuma tiesības uz nolīgtajiem darbiem vai pakalpojumiem, un jebkādi mēģinājumi vērtēt, kādi maksājumi tika veikti no saņemtā avansa, ir nepamatoti un nav saskaņā ar noslēgto līgumu vai kādiem citiem regulējumiem un tie nevar būt saistoši KS „Expo 2015", kamēr vien nepastāv strīds par izpildītiem darbiem vai pakalpojumiem.

Treškārt, ja KS „Expo 2015"šajā laikā bankas kontā tiktu ieskaitīta kāda cita nauda, tad vispār nebūtu iespēja konstatēt, no kuras saņemtās naudas tika atmaksāts aizdevums, tādēļ rodas jautājums, kā vienā situācijā tas apsūdzības ieskatā ir noziegums, bet citā identiskā situācijā nozieguma nav?

Tātad nav un nevar būt iespējams objektīvi spriest par avansa likumīgu izlietojumu, nesaistot to ar darbiem. Cietušā apgalvojums, ka "ministrijas ieskatā avanss ir izšķērdēts", arī ir nepamatots un absurds, jo apsūdzība un cietušais šajā lietā visu laiku jauc divas lietas - "naudas plūsma" un "darbi".

Cietušā sūdzībā minētās pakalpojumu sniegšanas tāmē ietvertās izmaksu pozīcijas un avansa izlietojuma plānā runa ir par to, kādus darbus KS „Expo 2015" veiks par saņemto avansu, nevis kur skaitīs naudu. Tā ir ļoti svarīga atšķirība, jo tāpat kā nodokļu maksājumi vai citi maksājumi, kurus uzņēmums veica, taču nebija jānorāda avansa izlietojuma plānā. Pēc kādas loģikas tiek apgalvots, ka aizdevuma atmaksa būtu jānorāda? Dokumentos tikai norādīti darbi un pakalpojumi, nevis naudas kustība, tādēļ nevajag jaukt aizdevumu atmaksu ar darbiem vai pakalpojumiem, jo aizdevumu atmaksa skāra tikai naudas plūsmu uzņēmumā un par to nebija jāatskaitās noslēgtā līguma ietvaros.

Sūdzības 1.2. punktā cietušais raksta: „Vienlaikus lietā ir arī pierādījumi, ka noformētie dokumenti neatbilst veiktajiem darbiem. Līdz ar to izskatāmās krimināllietas ietvaros nav pamata atzīt, ka darbi ir izpildīti" Tātad iepriekšējā sūdzības punktā cietušais mēģina teikt, ka izpildītajiem darbiem šajā lietā nav nozīme, tagad mēs redzam, ka šajā punktā cietušais maldinoši cenšas apgalvot, vēlreiz citēju: "Lietā ir arī pierādījumi, ka noformētie dokumenti neatbilst veiktajiem darbiem.”

Pirmkārt, apsūdzība man neinkriminē, ka darbi nebūtu izpildīti. Otrkārt - apelācijas sūdzībā nav minēts, kuri tad ir tie materiāli, kuri pierāda, ka "lietā ir arī pierādījumi, ka noformētie dokumenti neatbilst veiktajiem darbiem”. Treškārt, spēkā ir civillietas spriedums Nr C30414815, kurā atzīts, ka darbi ir izpildīti, un noraidīta EM pretprasība atzīt darbus par neizpildītiem.

Tātad, ņemot vērā, ka krimināllietā nav konstatēts, ka kāds no darbiem nav izpildīts un lietā ir pierādījumi, ka cita tiesu instance ir vērtējusi šo jautājumu un atzinusi, ka darbi ir izpildīti, tad ministrijas paustais apgalvojums šajā sūdzības punktā ir nepatiess un tiesu maldinošs.

Sūdzības 1.3 punktā cietušais iebilst pret civillietas sprieduma pieminēšanu šajā krimināllietā, tomēr vēlreiz vēlos uzsvērt, ka, tā kā apsūdzība inkriminē avansa piesavināšanos, bet avansa piesavināšanās nav iespējama, ja darbi, kurus bija paredzēts veikt par saņemto avansu, ir izpildīti, tad nav iespējams vērtēt avansa izšķērdēšanu nekā citādi kā tikai pārliecinoties par to vai darbi ir izpildīti. Tādēļ arī civillietas lēmums Ir ņemams vērā vērtējot man šajā krimināllietā izvirzītās apsūdzības.

Sūdzības 2.daļas 2.1. punktā EM raksta: "Tiesa nepamatoti neņēma vērā liecinieces ekspertes Ineses Lejnieces 2019.gada 8.aprīļa tiesas sēdē liecināto, ka avanss tiek paredzēts noteiktiem mērķiem (Spriedums 14.lp.). Minētais netieši izriet arī no liecinieces Līgas Leitānes 2019.gada 5.novembrī tiesas sēdē norādītā, ka striktai avansa sasaistei tikai ar noteiktiem pārskaitījumiem tikai noteiktām lietām ir jābūt īpaši atrunātiem līgumā (Spriedums 12.lp.)." un sūdzības 2.2. punktā, citēju: "Tomēr, kā lietā norādīja apsūdzētais Ģirts Majors un liecinieki … par apsūdzībā norādītajiem maksājumiem, KS "Expo 2015" ir atmaksājusi SIA "Savi Nami", SIA "Positivus Event" un Ģirtam Majoram naudu, kuru tā bija aizņēmusies, lai varētu piedalīties Ministrijas rīkotājā konkursā.”

Šajos sūdzības apgalvojumos atkal jau tiek jauktas divas lietas - naudas plūsma un konkrēti darbi vai pakalpojumi, kurus pasūtītājs saņem par saņemto avansu. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka visi līguma pielikumi, kurā atrunāts avansa izlietojums runā, par darbiem, kurus veiks, t.sk. par avansu, un "avansa izlietojuma mērķis" šajā gadījumā ir darbs, pakalpojums vai prece, kuru piegādās izpildītājs un par kuru puses paraksta pieņemšanas un nodošanas aktu.

Uzņēmuma naudas plūsma, kurā var būt dažādi naudas pārskaitījumi (nodokļu maksājumi, telpu īres, jebkādi administratīvie vai saimnieciskie izdevumi), - tā ir uzņēmuma iekšēja lieta, un tas nav jāsaskaņo ar pasūtītāju, kamēr vien šādas darbības netiek iepriekš atrunātas līgumā. KS "EXPO 2015” līgumā ar EM nebija prasība, ka darbības ar uzņēmuma naudas pārskaitījumiem būtu saskaņojamas ar pasūtītāju. Pēc šādas analoģijas apsūdzību arī varētu celt par nodokļu maksājumiem, jo arī tie nebija norādīti avansa Izlietojuma plānā (kā uz to atsaucas cietušais).

Jā mēs gribētu vai mums būtu nepieciešams analizēt aizdevumu atmaksu, tad mēs varētu konstatēt, ka arī šai rīcībai ir tieša saistība ar projekta realizāciju, kas ir pretēji tam, ko mums cenšas pārliecināt cietušais.

Tika saņemts avanss, bet uzņēmumam ir kreditori. Uzņēmums drīkst dzēst savas kredītsaistības, ja viņš to uzskata par saimnieciski saprātīgu darbību, kad vien vēlas vai kā to nosaka aizdevuma līgumi. Kāda daļa pasūtītājam var būt par uzņēmuma naudas pārskaitījumiem, īpaši, kamēr no tā necieš darbu vai piegādājamo preču vai pakalpojumu kvalitāte (vai tieši otrādi, iespējams, tā pat tiek celta, jo tiek samazināti uzņēmuma izdevumi kā Šajā gadījumā ir kredītprocenti) un šo naudu iespējams ieguldīt kvalitatīvāka produkta radīšanā vai palielināt uzņēmuma peļņu. Uzņēmējs drīkst to darīt! Tātad, ja šāda darbība ļāva radīt kvalitatīvāku preci vai pakalpojumu, tad tai bija saistības ar projekta realizāciju.

Iespējams, ka vēlāk uzņēmumam atkal vajadzēs skaidrās naudas līdzekļus un viņš tos atkal aizņemsies. Tādēļ nav iespējams aizdevuma atmaksas brīdi skatīt izrauti no konteksta un vērtēt tikai to konkrēto atmaksas brīdi. Jo kā tad sanāk, ja vēlāk uzņēmums atkal aizņemsies, ja tas būs nepieciešams, un uzņēmuma kontā būs tādi paši naudas līdzekļi kā iepriekš, un tad vairs nebūs noziegums? Tādēļ nav iespējams objektīvi vērtēt atsevišķu pārskaitījumu izrautu no konteksta un inkriminēt to kā piesavināšanos, neskatot tās kopsakarībā gan ar to, vai preces vai pakalpojums ir piegādāts pasūtītājam, vai neskatot uzņēmuma finanšu situāciju daudz plašākā periodā, lai konstatētu, vai, piemēram, uzņēmuma līdzekļi ir vai nav izsaimniekoti. Tāpat jebkura cietušā un apsūdzības mēģinājumi inkriminēt aizdevuma atmaksu kā piesavināšanos nav pamatojami ar nevienu no noslēgtā līguma punktiem.

Pavisam dīvaini ir lasīt EM sūdzības 2.3. punktā minēto apgalvojumu, ka "procentu maksājumi nedrīkstēja sadārdzināt kopējās projekta izmaksas". Vai tiešām EM uzskata, ka civiltiesiskās attiecībās, noslēdzot uzņēmuma līgumu, pasūtītājam ir adekvāti norādīt, kādi izdevumi drīkst vai nedrīkst veidot konkrētās preces vai pakalpojuma cenu? Tieši tāda ir cietušā loģika, izsakot šādus apgalvojumus, un tieši uz šādu loģiku ir balstīta visa mana apsūdzība. Jā, aizdevuma procenti nekad neparādītos kā atsevišķa pozīcija veicamo darbu pielikumos, bet tas taču ir skaidrs, ka visi izdevumi, kas rodas uzņēmējam, veicot pasūtītos darbus vai saražojot pasūtīto preci, tiktu ierēķināti šīs preces vai mūsu gadījumā - darbu cenā.

Visa šī apsūdzība ir balstīta uz ačgārnu izpratni par to, ko drīkst vai nedrīkst darīt privātuzņēmējs, jo Ekonomikas ministrija kā pasūtītājs pēc uzņēmuma līguma laušanas ar krimināllietas metodēm, atrod vienu epizodi uzņēmuma konta pārskatā, kas pēc būtības nav lietas apstākļi, kuri skaidri parāda, ka nav noticis noziegums, mēģina mani apsūdzēt lielā mēroga naudas līdzekļu piesavināšanās.

Tikpat absurdi lasīt EM 2.4 punktā pausto: "Tajā pašā laikā finanšu līdzekļu aizņemšanās (nevis biedra naudu iemaksa KS "EXPO 2015" kontos) garantijas summas nodrošināšanai ir vairāk vērsta uz ilūzijas radīšanu par KS „Expo 2015" šķietamu maksātspēju vai nodrošināšanos pret iespējamiem kreditoru prasījumiem KS „Expo 2015" iespējas maksātnespējas gadījumā...."

Šeit man rodas jautājums, kādā pasaulē dzīvo EM amatpersonas, izsakot šādus spriedumus, vienlaikus apliecinot savu nekompetenci viselementārākajos ar uzņēmējdarbību saistītos jautājumos. Vai tiešām EM uzskata, ka uzņēmējs, veicot uzņēmējdarbību, nedrīkst sagaidīt, ka tas kādreiz saņems atpakaļ savus ieguldītos līdzekļus? Kas ir domāts ar "biedru naudu" pie uzņēmuma dibināšanas? Vai nauda, ko uzņēmējs aizņemas, ir sliktāka nauda un tas automātiski nozīmē, ka šis uzņēmējs dara kaut ko nelikumīgu? Manuprāt, izteiktā vēlme pēc finanšu līdzekļu nodrošināšanas pakalpojuma sniegšanai "biedru naudas" formā ir klaji absurda, bet diemžēl vēlreiz demonstrē to izpratni, uz kādu ir balstīta mana apsūdzība, šie pēdējie divi EM apelācijas sūdzības punkti labi ilustrē, cik ļoti Ekonomikas ministrija jauc vai ignorē to, kādi principi un attiecības valda starp pasūtītāju un uzņēmēju, kur tiek jaukts, ka šajās attiecībās avanss būtu, piemēram, glabāšanā nodota nauda vai kas tamlīdzīgs.

Turpinot par prokuratūras apelācijas protestā pausto.

Prokurore savā protestā raksta: "Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi Krimināllikuma 525.pnata 3 daļas punkta prasības, proti, nav norādījusi motīvus, kāpēc tiesa noraida pierādījumus, ar kuriem pamatota apsūdzība.” Prokurore turpina, ka pirmās instances tiesa "nav ņēmusi vērā 2018. gada 2.marta eksperta atzinumu Nr 1711617 par KS „Expo 2015" grāmatvedības ekspertīzi, ka laika posmā no 06.01.2014 līdz 30.01.2014 no saņemtās kopējās avansa summas 314 035,79 EUR jeb ~65% izlietoti aizdevuma atmaksa, nevis producēšanas darbiem.

Vēlos paskaidrot, ka pirmās instances tiesas pirmajā sēdē, kurā kā lieciniece piedalījās ekspertīzes veicēja. Valsts policijas krimināllietu pārvaldes grāmatvedības ekspertīžu nodaļas vecākā eksperte, viņa savas liecības sākumā skaidri atzina, ka grāmatvedības ekspertīzes kompetencē neietilpst sniegt atzinumu, ir vai nav noticis noziedzīgs vai ļaunprātīgs nodarījums. (2019.gada, 08.aprīļa tiesas sēdes audio ieraksta pirmā stunda, 23.minūte.)

Kā redzam lietas materiālos esošajā ekspertīzē, uz kuru maldinoši atsauces prokurore, šajā ekspertīzē netiek uzdots vērtēt avansa izlietojumu, un pats galvenais – secinājumu sadaļā par avansa izlietojumu NAV minēts neviens secinājums vai apgalvojums, kurš runā par avansa izlietojumu. Prokurore savā protestā apgalvo, ka ekspertīze "ir secinājusi", bet kā var šādi pagalvot, ja ne ekspertīzes secinājumos, ne liecinieces teiktajā tiesas sēdē nav minēts neviens secinājums, kurš apstiprinātu prokurores teikto.

Tāpat eksperte minētajā 2014.gada 8.aprīļa tiesas sēdē skaidroja un atzina (pirmā stunda, 26 minūte), "ka avanss tika atbilstoši grāmatvedības praksei iegrāmatots kā saņemts avanss, bet, kad ar pieņemšanas nodošanas aktiem tika pieņemti nolīgtie darbi, tad grāmatvedībā tika samazināts avansu saistību apmērs pret Ekonomikas ministriju." Tikmēr prokurore savā apelācijas protestā raksta: "Pirmās instances tiesas spriedumā ir fiksētas atsevišķas frāzes no eksperta atzinuma, kas ir izrautas no konteksta, bet nav ņemti vērā eksperta izdarīties secinājumi un konstatētie apstākļi.” Es gribētu vēlreiz atgādināt, ka minētās ekspertīzes secinājumu sadaļā nav nekas minēts par avansa izlietojumu, savukārt ekspertes liecība tiesas sēdē paskaidroja, ka grāmatvedības ekspertīzes kompetencē nav un nevar būt noteikt maksājuma pamatotību vai atbilstību līgumam.

Tāpat prokurore līdzīgi kā cietušais savos apgalvojumos aizdevuma atmaksu skata atrauti no fakta, ka darbi par saņemto avansu tikuši izpildīti. Prokurore raksta: "īpaši Jāuzsver, ka aizdevuma atmaksas brīdī darbi, kuru veikšanai tika piešķirts avanss, nebija izpildīti". Tādēļ Jau avanss Ir priekšapmaksa nevis samaksa par darbu un ir pavisam normāli, ka avansa saņemšanas brīdī darbi vēl nav izpildīti.

šāda prokurora loģika arī liek domāt, ka pasūtītājs ir tiesīgs tikai pēc saviem ieskatiem un izpratnes noteikt, kuri uzņēmuma maksājumi, viņaprāt, ir saistīti ar sniedzamo pakalpojumu un kuri nav? Un vai šādus vienpusēji izdarītus secinājumus ir pamatoti traktēt kā piesavināšanos? Nav saprotams pēc kādiem likuma vai līguma punktiem apsūdzība pamato, ka aizdevumu atmaksu nedrīkstēja veikt, bet tiek meklēti absurdākie aplinkus ceļi, lai uzturētu šo apsūdzību un tiek ignorēti argumenti, ka darbi ir tikuši Izpildīti, ka aizdevuma atmaksa nav darbi vai preces (bet gan uzņēmuma naudas plūsma), tādēļ šādi maksājumi nav norādāmi avansa izlietojuma plānā un citos dokumentos un neviens noslēgtā līgumu punkts ar EM nav paredzējis atskaitīties par uzņēmuma naudas plūsmu.

Prokurore savā protestā raksta: „Tiesa norāda spriedumā, ka avanss ir par pakalpojumiem vai precēm samaksāta priekšapmaksa, bet ignorē apstākli, ka Latvijas republikas naudas līdzekli - avanss - tikai izmantoti tam neparedzētam mērķim."

Atkārtošos, bet redzam, ka prokurore turpina ignorēt apstākli, ka vienīgais, kā konstatēt, vai avansa izlietojums ir noticis atbilstoši noslēgtam līgumam, ir skatīt to saistībā ar paveiktajiem darbiem, kurus bija nolīgts veikt par šo avansu. Prokurore savā protesta vēstulē turpina:

"Latvijas Republikas naudas līdzekļi - avanss - tika piešķirts konkrētam mērķim, un to drīkstēja izmantot noteikto darbu veikšanai atbilstoši iesniegtajam plānotā avansa izlietojuma aprakstam. Piešķirtais avanss nav apsūdzētā Ģirta Majora vai KS „Expo 2015" īpašums, bet gan LR īpašums."

Vēlos paskaidrot, ka noslēgtais uzņēmuma līgums ir civiltiesisks darījums un tas, ka pasūtītājs ir EM, nenozīmē, ka šeit darbojas kādi citi likumi vai principi t.sk., ka "pasūtītāja līdzekļi ir Latvijas Republikas līdzekļi”, nepiemēro šim civiltiesiskajam darījumam kādus īpašus noteikumus. KS „Expo 2015" pret konkrēto avansu bija jāattiecas tieši tāpat kā, ja avanss tiktu saņemts no jebkuras citas juridiskas vai fiziskas personas, kura nav valsts iestāde. Vēlreiz atkārtošu, ka KS „Expo 2015" un EM abi noslēgtie līgumi bija civiltiesiskais darījums, kas paredzēja veikt konkrētas darbus un pakalpojumus - un neatkarīgi, vai samaksa tika veikta avansā vai pēc padarīto darbu nodošanas, pasūtītājam pastāv tikai prasījuma tiesības par minētajiem darbiem, šajā lietā nav nekādas nozīmes mēģinājumiem analizēt to, kādi maksājumi tika veikti no uzņēmuma konta, kamēr vien nepastāv strīds par to, vai nolīgtie darbi bija paveikti.

Uzskatu, ka mana apsūdzība ir pilnībā nepamatota un ilustrē klaju nekompetenci elementāros ar finanšu un grāmatvedības jomu saistītos jautājumos. Lieki pieminēt, ka noskaidrot, cik pamatoti ir maksājumi, kuri tika veikti no saņemtā avansa, ļoti vienkārši varēja izmeklēšanas gaitā. Tomēr apstākļi, kādos radās šī apsūdzība, liecina, ka izmeklēšanai šāda vēlme nebija.

Pirmkārt, līdz apsūdzības uzrādīšanai Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes, Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes, 1. nodaļas galvenā inspektorei Veronika Čuprika man neuzdeva nevienu jautājumu par minētās lietas apstākļiem.

Jau pēc statusa piemērošanas un lietas apstākļu izrunāšanas klātienē ar Rīgas tiesas apgabala Prokuratūras prokuroru A.Kublicki, mēs vienojāmies par pierādijumu iesniegšanu, kas apliecina darbu izpildi par saņemto avansu. Kublicka kungs ļoti labi saprata, ka gadījumā, ja es varu pierādīt darbu izpildi, tad viņš šo krimināllietu bija gatavs izbeigt.

Minētie pierādījumi tika iesniegti 2018.gada 23.februārī, pēc kā manai lietai tika mainīts prokurors, par ko kļuva Bogojavļenskas kundze.

Sava pēdējā vārda nobeigumā es nevaru nepieminēt, ka uzskatu, ka minēto projektu - Latvijas dalību EXPO izstādē Milānā līdz pat līguma laušanas brīdim ar KS „Expo 2015" bija iespējams realizēt laikā un paredzētājā budžetā. Lietā ir materiāli, kuri apliecina Šveices būvnieku apņemšanos Latvijas paviljonu uzbūvēt laikā, jo būvniecības iepirkums bija galvenais iemesls, kādēļ par Latvijas dalības pārtraukšanu izstādē 3 reizes lēma valdība.

Tomēr situācijā, kur atbildīgā ministre Dana Reizniece-Ozola bija kategoriski pret Latvijas dalības turpināšanu un nebija gatava uzklausīt nevienu argumentu, ka projekts ir realizējams, Ministru kabinetam nebija iespēja atrast citu risinājumu, kā šo projektu realizēt. Diemžēl, tieši atbildīgās ministres Danas Reiznieces-Ozolas un viņas biroja darbinieku rīcība ir galvenais iemesls kādēļ projekts netika realizēts. Gan publiskie nepamatotie apvainojumi līdzekļu izšķērdēšanā, ministrijas vienpersoniski veidotās "audita komisijas", kuras nekad neuzklausīja projekta realizētājus, gan ministrijas amatpersonu vainošana un vēlākās krimināllietas ir tikai piesegs īsto atbildīgo rīcībai, kuri patiesi atbildīgi par šī projekta pārtraukšanu.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...