Ja neviens neizrādīsies atbildīgs, nākamā Kristīnes Misānes lieta būs tikai neilga laika jautājums
Lato Lapsa16.02.2020.
Komentāri (0)
Latvijas sabiedrībai par Kristīnes Misānes lietu es pirmoreiz pastāstīju pagājušā gada 26. februārī laikraksta “Diena” lappusēs publikācijā ar virsrakstu “Ģenerālprokuratūra nobruģē ceļu Latvijas pilsones izdošanai Dienvidāfrikai”. Toreiz šī situācija ne sabiedrību, ne medijus, ne politiķus diez ko neinteresēja, kaut vilciens tad vēl nebija aizgājis. Tagad, gandrīz gadu vēlāk, kad šī jau nedēļām ilgi ir numur viens, es ieminēšos tikai par vienu vienīgu lietu.
Man nešķiet svarīgi smieties par visiem bordāniem, pabrikiem, bondariem un pārējiem pintiķiem – piepūstā baļķa nesējiem, kuri pamanījuši iespēju uz citu cilvēku nelaimes rēķina pamēģināt sev samangot kādu popularitātes papildpunktu. Tāda ir šo šakālīšu daba.
Man nešķiet svarīgi šķetināt, kuram īsti šajā lietā ir taisnība un kuram tomēr nav taisnības no likuma viedokļa, - no savas žurnālista pieredzes es lieliski zinu gan to, ka bērnu dalīšana ir viena no briesmīgākajām lietām dzīvē, gan to, ka likumam ļoti bieži nav nekā kopēja ar taisnīgumu un veselo saprātu. Tā tas vienkārši ir.
Man nešķiet svarīgi ķerties pie ģeopolitiskiem rēķiniem un aprēķiniem – kas tie tādi dāņi, kas tie tādi dienvidafrikāņi, kas tie tādi mēs. Jebkuri šādi rēķini nebūs mūsu labā, vienalga, vai mēs mērītu teritoriju, vēsturi, stabilitāti vai, kas bieži vien vissvarīgākais, apņēmību, pašcieņu un principialitāti.
Man nešķiet svarīgi sākt izvērtēt pašas Kristīnes Misānes vainu visā notikušajā, - protams, ka ar viņas muļķīgo iekrišanu uz robežas var līdzināties tikai visa aizvadītā gada laikā vērojamā juridiskā mētāšanās, pirms dažām nedēļām beidzot ķeroties pie pēdējā salmiņa – sabiedrības iesaistīšanas. Katram tā var gadīties, tik tiešām katram.
Man nešķiet arī svarīgi iesaistīties diskusijā – vajag vai nevajag Latvijas amatpersonām vispār aizstāvēt savus pilsoņus, ja tie iesaistīti apšaubāmās darbībās. Ar „moderno vērtību nesēju” nozombētiem ļautiņiem strīdēties bezjēdzīgi, savukārt pasaulē pēdējos gadu tūkstošos nekas nav mainījies – respektē un ciena tos, kuri nepamet savējos, lai kādi arī šie nebūtu.
Bet vienu lietu gan ir būtiski ņemt vērā. Šajā lietā ir divi pilnīgi viennozīmīgi vainīgi cilvēki – un nevis pēc likuma burta vai gara, bet gan pēc būtības.
Viens ir prokurors Kaspars Kalniņš, kuram bija nospļauties par to, kas notiek ar konkrētu Latvijas pilsoni, un kurš neizmantoja absolūti likumīgu iespēju pasargāt viņu no Dienvidāfrikas cietuma ellītes.
Savukārt otrs ir ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kuram viņa iespaidīgo algu nodokļu maksātāji samet tāpēc, lai viņš izmantotu savu amatu tiesiskuma un nevis tikai plika likuma burta vārdā. Bet viņš to nedara.
Ja šie cilvēki nevis kaut kādu sadomātu iemeslu, bet tieši Kristīnes Misānes lietas dēļ neizlidos no amatiem un ja vispār Latvijas ierēdņus un tiesībsargāšanas iestāžu darbiniekus nesāks kaut vai primitīvi mest ārā no darba ne tikai par to, ko viņi ir izdarījuši nepareizi, bet arī par to, ko viņi nav izdarījuši, - nekas nemainīsies, un nākamā Kristīnes Misānes lieta būs tikai neilga laika jautājums.