Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Krievijas izdevums „Novaja Gazeta” ir publicējis apjomīgu interviju ar Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani, kurš nesen izpelnījās ievērību ar savu viedokli Latvijā patvērumu atradušā Krievijas „opozīcijas” TV kanāla „Doždj” sakarā. Ņemot vērā lasītāju interesi, publicējam šīs intervijas tulkojumu.

Pazīstamais latviešu režisors Alvis Hermanis, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs, kurš iestudē izrādes pēc krievu autoru darbu motīviem un sadarbojas ar aktrisi Čulpanu Hamatovu, asi izteicies par krievu neatkarīgo žurnālistu darbu. Komentējot “Doždj” vadītājas Jekaterinas Kotrikadzes interviju ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi, Hermanis paziņoja: “tā jau vairs nav žurnālistika, bet stingra politiskā manipulācija, kas absolūti nav Latvijas interesēs… Rodas iespaids, ka mērķis – izpostīt mūsu zemi no iekšpuses. Iespējams, viņi to dara neapzināti, un tas ir tas pats vecais krievu šovinisms.” Hermanis rekomendē Latvijas varas iestādēm atcelt atļauju strādāt un dzīvot valstī žurnālistiem. Sekojoši Rīgas mērs atbalstīja “Doždj”, paziņojot, ka intervija bija korekta, bet asu jautājumu apspriešana lielā auditorijā – tā ir iespēja, kuru vajag izmantot. Kirils Martinovs parunāja ar Alvi Hermani par to, vai vajag izdzīt neatkarīgos žurnālistus no Latvijas, impērisko domāšanu, pretstāvi karam un kopīgo interešu meklēšanu.

- Man karš izmainīja, vispirmām kārtām, divas lietas. Un, godīgi sakot, visi jautājumi, kas saistīti ar emigrāciju un tamlīdzīgi, kaut kā aizgāja šajā nozīmē ļoti tālu. Pirmkārt, ir kaut kāda bezjēdzīgu milzīgu bēdu sajūta, kas ir tik daudzveidīga, ka tad, kad tu sāc par to domāt, tad tev nekas vairāk nepaliek. Bet no otras puses, ir kaut kāds trauslums. Lūk, tu ej pa mierīgu pilsētu, pa Rīgu, iedomājies, ka kaut kur tepat citā Eiropas pilsētā krīt raķetes. Un tas, kā mēs tagad saprotam, var atnākt vienalga kur. Ko jums karš izmainīja vispirmām kārtām? Kā karš izmainīja jūsu priekšstatu par Krieviju – ja izmainīja, - par Ukrainu un, iespējams, par Latviju?

- Bet var tomēr uzreiz vērsi aiz ragiem? Jūs runājāt par trauslumu. Situācija, protams, ļoti trausla, un mēs visi staigājam pa ledu: mēs šeit, un jūs šeit, un, kā es saprotu, cilvēki Krievijā arī.

Es draudzējos ar Dmitriju Muratovu. Tā kā tad, kad runāju ar jums, es nedaudz personizēju, kā es runātu ar Dmitriju. Kā viņam paskaidrot šo putru, kas tagad notika ar manu vārdu.

Un tā, notikums ar kanālu “Doždj”. Es asi iejaucos šajā notikumā, jo jūtu personīgu atbildību. Lieta tāda, ka pirms pāris mēnešiem, kad es jau zināju, ka “Doždj” būs Rīgā, es biju ļoti priecīgs. Es joprojām uzskatu, ka mums šeit – gan Eiropā, gan Latvijā – būs mierīgāk dzīvot tikai tad, kad mums būs normāls kaimiņš. Un tagad tam pietrūkst cilvēku tajā pusē [Krievijā], kuri var pārveidot to valsti. Lai šo cilvēku skaits pieaugtu, mums ar to ir jāsadarbojas, nevis visiem no visiem novērsties. Tā paliek mana pozīcija.

Un, lūk, kad es uzzināju, ka “Doždj” būs Rīgā, es tiešām ļoti priecājos. Pat vairāk, es viņiem pat palīdzēju ar saviem kontaktiem, kad viņi meklēja telpas studijai. Pēc tam es paskatījos, un, kas man likās aizdomīgi… Caur mūsu kopīgiem paziņām, draugiem es centos pat viņus brīdināt, ja tā var teikt. Ka viņi kaut ko dara nepareizi, un tauta Latvijā kaut kā bija neizpratnē.

Kad es pirms trim dienām paskatījos, kā žurnāliste [“Doždj” vadītāja Jekaterina Kotrikadze – red.piezīme] veido interviju ar mūsu pilsētas mēru, es sapratu, tas tiešām ir bīstami.

Un tā man bija sarkanā lampiņa, es ļoti apzināti, bet publiski apgalvoju: man šķiet, ka viņi dara kaut ko nepareizi. Un, ja viņi tā turpinās, tad labāk aizbraukt no šejienes.

Tā bija intervija ar pilsētas mēru. Un tur galvenā tēma bija tā saucamā “Atbrīvotāju pieminekļa” nojaukšana, kuru latvieši tomēr uzskata par “okupācijas pieminekli”. Lieta tāda, ka šis notikums velkas jau gadiem, un pēc kara sākuma šīs diskusija saasinājās. Mēs jau esam izgājuši cauri tik daudziem atzarojumiem.

Tomēr bija pieņemts lēmums novākt pieminekli, tāpēc ka tas tagad kļuva par agresijas Ukrainā simbolu. Tagad palika tikai tehniskā daļa – pieminekļa nojaukšana. Un neviens uz Zemes nevar prognozēt, kāda būs šeit reakcija. Tāpēc, ka radikāļu visur ir pietiekami.

Mēs joprojām nezinām, cik daudz cilvēku Rīgā atbalsta Putinu šajā karā. Tāpat kā neviens nevar prognozēt, kas notiks nākamajā rītā pēc tam, kad pieminekļa nebūs. Šajā situācijā šūpot laivu ir neiespējami. Vēl jo vairāk, ja to dara ļaudis, kuri ir šurp atbraukuši. Viņi nav pilnībā lietas kursā par mūsu valsts vēsturi un kontekstu, kurš apvij šo pieminekli. Un šajā intervijā latvieši nevēlējās gūt skaidrību tādēļ, ka tajā vispār netika atspoguļota mūsu valsts pozīcija. Nosacīti runājot, Latvijā bija pašai sava Buča 40. gados. Bet viņa [Jekaterina Kotrikadze – red.piez.] vienkārši savdabīgi dzina savu līniju: “Kāpēc? Vai tiešām vajag pieļaut tādu kļūdu: šo pieminekli novākt?” [Kotrikadze ēterā neizmantoja vārdu kļūda – red.piez.] Lūk, tā man bija sarkanā lampiņa, un es sapratu, ka arī esmu atbildīgs par to, kas tagad var notikt. Tāpēc es apzināti sāku publiski skandināt zvanus. Tāpēc, ka patiesi – jums taisnība – situācija ir supertrausla.

- Vispirms es uzdevu jautājumu par karu, protams, tamdēļ, lai iezīmētu konteksta robežas, par ko mēs runājam, kaut arī bez šaubām mūsu sarunas cēlonis bija situācija saistībā ar Krievijas žurnālistiem Rīgā. Bet es domāju, ka mēs varētu sarunāties arī bez šāda ne pārāk patīkama iemesla. Un man šķiet, ka viss, kas notiek, ir ļoti spēcīgi saistīts tieši ar šo kontekstu.

 

Vai es pareizi saprotu, ka jūs tagad savu izteikti stingro retoriku attiecībā uz “Doždj” tomēr mīkstināt? Jūs nelūdzat, nepieprasāt Latvijas specdienestu vadībai apturēt “Doždj” darbu, bet tomēr, piemēram, aicināt Krievijas žurnālistus būt precīzākiem.

 

Gan tā, gan tā. Tagad mēs saprotam, ka Rīga ir kļuvusi Krievijas informatīvās emigrācijas darbības centru. Pie mums ir atbraukuši daudz žurnālistu, žurnālisti ir raduši uzdot daudz jautājumu.

Bet tagad, pa šo laiku - teikšu jums atklāti – mums Latvijā ir sakrājies ļoti daudz jautājumu, ko uzdot jums visiem. Un, iespējams, būtu labāk, pirms jūs mani intervējat, ka es šo to pajautātu jums.

Jums jāsaprot, tas, kas tagad ir noticis ar “Doždj”, tā nav Hermaņa problēma, ja tik milzīga mūsu sabiedrības daļa tikai pāris nedēļu laikā spēja pazaudēt uzticēšanos “Doždj”. Iespējams, viņi tomēr kaut ko dara nepareizi? Iespējams, par to ir vērts aizdomāties?

Bet jautājumi mums tomēr ir. Bet es atteicu “Doždj” interviju, tādēļ, ka es principā nesarunājos ar krievu propagandas medijiem. Turklāt, manuprāt, viņiem atsevišķos jautājumos ir pārāk daudz kopīga ar Putina režīma žurnālistiem: sankciju pozīcijā, vīzu pozīcijā, par okupācijas simboliem. Viņiem sakrīt ļoi daudzas pozīcijas. Tātad es ar viņiem sarunāties nevaru. Bet, ja es varētu, tad uzdotu trīs jautājumus.

Pirmais jautājums attiecas uz visiem žurnālistiem, kuri ir pārbraukuši un tagad strādā ne tikai Rīgā, bet visās Baltijas valstīs. Vai jūs atzīstat, ka Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis? Tādēļ, ka vietējā, pat liberālā krievu sabiedrība līdz šim nav ar to tikusi skaidrībā. Un, ja jūs esat nolēmuši piedalīties diskusijā par to, okupācija bija vai ne, tad mums, latviešiem, ir skaidrs, ar ko mēs sarunājamies.

- Es gribētu, lai mazliet vēlāk mēs neaizmirstu atgriezties pie tiem vērtējumiem, kādus jūs devāt maniem kolēģiem no “Doždj” un kuriem es nevaru piekrist.

 

Kas attiecas uz jautājumiem, es varu atbildēt tikai savā vārdā. Es saprotu, ka Kremļa propaganda un arī cilvēki, kuri gatavi tai piekrist, vienmēr var izvirzīt dīvainu tēzi “ne viss ir tik viennozīmīgi” okupācijas jautājumā. Manuprāt, tas ir tīrs neprāts. Ievērojot kaut minimālas zināšanas par to, kas notika pēc 1940.gada, runāt, ka ne viss ir tik viennozīmīgi – tā ir vienkārši katastrofa. Vēl vairāk – tas ir saistīts, piemēram, ar žurnālistikas vēsturi, tostarp krievvalodīgo, tādēļ, ka tieši Rīgā līdz 1940.gadam tika izdota galvenā krievvalodīgās emigrācijas avīze. Piemēram, tajā publicējās Averčenko un citi slaveni autori. Tā bija avīze “Segodnja”, un to iznīcināja okupācijas vara. Tātad vispār, kā man šķiet, šeit pat no žurnālistu profesionālā viedokļa, man šķiet, domstarpībām nav jābūt.

 

- Labi. Otrais jautājums.  

- Man patīk, ka esam apmainījušies lomām. Mani tas apmierina. Esmu gatavs.

 

- Es “Doždj” pajautātu, lūk, ko. Ir karš. Krievija uzbruka Ukrainai, un kurā pusē esat jūs? Bet kam ir jāuzvar šajā karā? Tu nevari būt pa pusei stāvoklī. “Ne viss ir tik viennozīmīgi” te arī nestrādā. Lūk, kurā pusē jūs esat šajā karā? Jā vai nē?

Mēs gaidām tiešu atbildi, tādēļ ka mēs Latvijā saprotam, ka mums jādara viss, lai Ukraina šajā karā uzvarētu. Proti, lai izdzītu krievu armiju ārpus savām robežām. To mēs uzskatām par uzvaru. Ja šādas tiešas atbildes nav, tad mēs ne gluži saprotam, kurā pusē [ir žurnālisti]. Tāpēc, ka ir nepietiekami pateikt kā viņu [Doždj” - red. piez.] galvenais redaktors Tihons Djadko: “Mūsu misija – apturēt karu.” Arī Lavrovs visu laiku to atkārto. Bet šāda atbilde mūs neapmierina.

- Vai tā var būt, ka problēma, kuru jūs aprakstāt, ir saistīta ar neizrunāto, neizpētīto un neizprasto mūsu pašu - Krievijas iedzīvotāju – impērisko būtību, kuru mēs paši nepamanām, jo paši esam šīs kultūras sastāvdaļa. Vai arī parasti mēs to nepamanām, mums ir nepieciešami speciāli apstākļi, lai to pamanītu. Ja tā, tad lieta nav tajā, ka mēs, pēc jūsu vārdiem, satuvināmies ar Kremļa propagandu. Bet, ja problēmas sakne ir tieši impēriskajā domāšanā, kur Maskava vienmēr atrodas pasaules centrā? Varbūt jautājums ir tieši par to, nevis tajā, kas atbalsta Putinu?

 

- Tas ir neatkarīgi no Putina. Mums kļūst skaidrs, ka pie jebkura politiskā režīma Krievijā nākotnē šī problēma aizvien būs aktuāla. Laikam ir interesanti, protams, padomāt vispār, kāda ir Krievijas emigrācijas misija. Tagad ir pagājis pusgads [kopš kara sākuma], un tas vairāk izskatās pēc tā, ka jūs apkalpojat paši sevi, savas ļoti lielās ciešanas, savas izjūtas. Bet lietas labā jūs esat mazliet bezjēdzīgi. Tādēļ, ka mērķis ir palīdzēt Ukrainas armijai tikt galā ar problēmu. Tas viennozīmīgi ir tā. Funkcionāli tāds ir mērķis. Un viss, kas tam nepalīdz, no malas šķiet bezjēdzīga spoguļošanās.

- Vai tad Ukrainai nepalīdz neatkarīgie mediji, kuri Krievijas pilsoņiem stāsta patiesību par karu?

 

- Es domāju, ka gadījumā, ja visa vīzu problēmai veltītā enerģija tiktu virzīta uz to, lai atspoguļotu Ukrainā notiekošās šausmas, tas, protams, palīdzētu daudz vairāk.

Bet man jums jāmin, ka vēl viena liela vilšanās, kas piedzīvota šajā pusgadā, ir tā, ka Krievijas emigrācija vispār ir atnesusi ne pārāk daudz labu ideju, produktīvu, konstruktīvu ideju, kā iziet no šīs situācijas. Intelektuālais resurss skaitliski ir pietiekami liels. Cik es saprotu, ir aizbraukuši simtiem tūkstošu cilvēku. Bet šie cilvēki ir polittehnologi, biznesmeņi u.c. Ne paši dumjākie ļaudis. Es runāju par emigrāciju tagad. Pusgada laikā tāda intelektuāla nabadzība tomēr visai stipri iespaido.

Es centos saprast, kur atrodas tie smadzeņu centri, kuros varētu notikt šie procesi. Cik es saprotu, Hodorkovskis ap sevi kaut ko pulcina. Marats Geļmans pulcina radošus cilvēkus. Starp citu, tā var izrādīties ļoti produktīva forma, tādēļ ka Baltijas republikās tautas frontes izdomāja un organizēja tieši radošie cilvēki. Bet kur vēl atrodas kaut kādi smadzeņu centri? Un kāda no tā visa ir jēga?

- Es, protams, esmu pārāk iedziļinājies šajos stāstos. Es redzu intelektuālus centrus. Man šķiet, ka tagad kaut kas notiek ar dažādām Krievijas iedzīvotāju grupām, kuras cenšas kaut ko darīt izglītības sfērā un politisko procesu sfērā, un tajā sfērā, piemēram, kā cīnīties ar Krievijas cenzūru internetā. Bet paskatīsimies. Pēc rezultāta būs redzams, tas tiesa.

 

Vienā nu jūsu intervijām jūs teicāt, ka saprotat, ka emigrācija, vadoties no latviešu emigrācijas pieredzes, tā vienmēr ir noslēgta sabiedrība, kurā visi viens ar otru strīdas.

 

- Jums tas viss vēl priekšā: jums būs briesmīgas intrigas savā starpā, arī jūsu medijs ar “Doždj” izkausies, es domāju, jau nākamnedēļ. Tas viss būs.

- Gribētos atlikt vismaz uz pāris nedēļām pēc iespējas.

- Vajag padomāt, kā konstruktīvi iesaistīties šajā karā. Situācija ir tik neordināra, ka risinājumi tai ir vajadzīgi radoši. Varbūt izdomātiem pirmo reizi. Tur jādomā kaut kā citādāk nekā agrāk, “Think different” - kā teica Stīvs Džobss. Tādēļ, ka Eiropas politiķi – tie ir birokrāti, tie ir ierēdņi – šo ceļu iet nav ļoti produktīvi. Kaut kas cits jāizdomā. Varbūt ir vērts piezvanīt Sergejam Brinam, krievvalodīgo Kaliforniju pieslēgt.

- Ziniet, es redzu jūsu ieinteresētību tieši šajā sarunā - par pret karu noskaņotu Krievijas iedzīvotāju sava veida misiju. Un jūsu kritika izskatās tā, it kā jūs ne gluži no malas mūs kritizējat, bet sajūtat sava veida radniecību ar tiem Krievijas iedzīvotājiem, kas nokļuvuši šādā situācijā. Tādēļ, ka jūtama ļoti spēcīga emocija, pat gadījumā ar “Doždj” kritizēšanu. Tā nav svešu cilvēku saruna.

 

- Kiril, neaizmirstam, ka esmu latviešu strēlnieku pēctecis. Ja vienā revolūcijā jau piedalījāmies, tad varbūt vajag atkārtot? Vai varam atkārtot?

- Mani jau brīdināja: “Vai jūs zināt, kas viņš vispār ir? Vai zināt, kāda ir viņa ģimene?”

- Bet nē, tas ir feiks. Diemžēl manos rados nav varoņu no latviešu strēlnieku rindām. Jā, mans tēvs bija naivs latviešu komunists.

- Es gribu atkāpties soli atpakaļ pie sava pamatjautājuma. Ja mēs tomēr redzam problēmas sakni šovinismā vai koloniālismā, vai impēriskajā apziņā, kura ir slikti izdiskutēta, tādēļ ka mums nebija atbilstošas izglītības un mēs to neapspriedām, neapspriedām universitātēs. Vai jums ir, nosacīti sakot, kāda instrukcija, ko ar to darīt? Vai varam cilvēkiem kaut ko rekomendēt?

 

- Šī bija daļa no tā patosa, kad pirms septiņiem gadiem es sastrīdējos ar Rietumeiropu, es biju pret globalizāciju tajā ziņā, kā tas notika Eiropā: ka visiem ir jāsajaucas, pārvēršoties par melting pot, kā tas notika Amerikā un tieši tāpat ir jānotiek arī Eiropā. Un es vienmēr biju pret un teicu, ka tieši mūsu atšķirības dara mūs tik interesantus.

Kad Maskavā iestudēju “Šukšina stāstus”, darīju to tieši tāpēc, ka mani tas fascinēja – īpaši pēc Altaja un Sibīrijas apmeklējuma, kur Šukšins to visu aprakstīja. Šis tīri antropoloģiskais, varētu pat teikt, cilvēciskais faktors. Tā ir šīs tautas unikalitāte.

Un es visiem saku, ka mans nacionālisms izpaužas tajā, ka es lieliski redzu katras tautas vērtību; Es redzu, ka katra tauta ir pilnīgi unikāla un savā ziņā perfekta, līdzvērtīga pārējām.

Tādi runas pavērsieni kā “diženā krievu kultūra”... Nu, ziniet, neviens nenoliedz krievu kultūras kvalitāti, vienkārši pasaulē tā nerunā. Jo katra kultūra ir absolūti dižena savā veidā, un tās ir tieši vienādas. Eksistē diža Kirgizstānas kultūra un diža Latvijas kultūra. Un tās ir pilnīgi vienlīdzīgas.

- Matemātikā ir bezgalīgas kopas jēdziens. Vispār jebkura kultūra ir bezgalīga kopa. Tās ir vienlīdzīgas, kā saka matemātiķi, vai ne? Jo katra bezgalība ir vienāda ar citu bezgalību. 

- Tieši tā, jā. Ir kultūras, kas ir mazāk konvertējamas. Piemēram, varu teikt: latviešu dzeja ir absolūti apbrīnojama – ne mazāk apbrīnojama par to, ko rakstīja Gumiļejevs, Ahmatova un Brodskis. Tā vienkārši ir mazāk konvertējama. Ne tikai tiešā tulkošanas nozīmē, bet arī mentāli – sapratnes ziņā. Tātad, iespējams, ar to varam sākt. Paskatieties uz pasauli, kurā katra tauta ir dimants un visas tautas ir absolūti vienādas vērtības dimanti.

- Kā jums šķiet, lūk, šis sižets par impēriskumu ir tik privāta lieta, kas jūs šobrīd interesē, un tad jūs pārslēgsieties uz kaut ko svarīgāku – piemēram, uz diskusiju par to, kas ar šo karu jādara, kā to apturēt. Vai arī šis sižets (par to, ka impērija brūk, bet cilvēki paliek impēriskās apziņas nesēji) atspoguļosies jūsu radošajā darbā?

- Es nezinu, es nezinu atbildi uz šo jautājumu.

- Daži rīdzinieki man teica tā: beidzot mums Latvijā ir tik skarba diskusija. "Doždj" tur kaut ko pateica, lūk, Hermanis atbildēja, vēlāk atbildēs "Doždj" - mums ir ļoti interesanti to visu vērot. Un citi piebilst: "Mums šķiet, ka Hermanis ir sācis politisko karjeru." 

= Pirmkārt, tā nav patiesība. Nav tā, ka ciemā būtu ieradušies maskavieši. Pirms kādiem pieciem gadiem pamanīju, ka Latvija ir pilnīgs čempions Eiropā skaidrības, informācijas brīvības, vārda brīvības ziņā. Pēdējos 15 gadus galvenokārt strādāju ārzemēs dažādās valstīs, un esmu redzējis, kā situācija mainās, un Latvija aizvien ir valsts, kurā atklāti tiek apspriesti visdažādākie viedokļi informatīvajā telpā. Nu ziniet, ne Amerikā, ne Vācijā galu galā tā nav. Ir kāda pareizā nometne un ne tik pareizā nometne. Latvijā tā nebija.

Nē, nu, mums tomēr bija nepareizā nometne - tā bija tā, ka daļa vietējo krievu, kuri nekādi negrib integrēties šajā valstī, jau gadiem balso par vienu bezjēdzīgu partiju, kura nekad nebūs koalīcijā. Tas ir, viņi balso par partiju, kas nekad neietekmēs reālo dzīvi šajā valstī. Viņi paši ir izņēmums. Bet pati valsts dzīvoja ar ļoti atvērtu un stingru publisko politiku. Tātad tā nav taisnība.

 

Kas attiecas uz otro, politiku... Atvainojiet, man ir pavisam cita profesija. Esmu teātra režisors. Mums ir ļoti lieli plāni: drīz beidzot tiks pabeigts remonts uz mūsu teātra galvenās skatuves, un mēs atgriezīsimies mājās. Nē, politika nav man. Un es saprotu, ka visi, piemēram, Ukrainā redz, ka pats labākais politiķis ir aktieris un teātra ļaudis laikam.

 

 

- Tieši tā. 

 

- Bet tas nav man. Es tomēr tam esmu pārāk nervozs un emocionāls.

 

- Jūs iepriekš teicāt, ka saprotat, ka vienīgais veids, kā dzīvot normāli un iegūt kaut kādu drošu nākotni savai valstij, ir ilgtermiņā normalizēt Krieviju vai to, kas no tās visu šo notikumu rezultātā paliks pāri. Un es domāju, ka stratēģiski tas ir tas, ko mēs tagad cenšamies darīt. Tas ir, mēs gribam, lai mums būtu izglītoti krievi, kuri nevēlas ne ar vienu karot.

 

Lūk, visiem šiem cilvēkiem, piemēram, kas sāka karu, nevienam no viņiem nav normālas eiropeiskas izglītības. Jā, droši vajadzētu, lai pēc kara beigām tiktu saglabāti kaut kādi kultūras apmaiņas veidi, lai mēs kopumā varētu ietekmēt mūsu tautiešu noskaņojumu un virzīt Krieviju uz normālu dzīvi, ko mēs no tās gaidījām un centāmies strādāt šī mērķa labā.

 

Dmitrijs Muratovs, ziniet, ir izdarījis diezgan daudz, lai Krievija kļūtu par normālu valsti un jauku kaimiņu visiem pārējiem. Bet diemžēl ar viņa un draugu un sabiedroto pūlēm nepietika. Šajā sakarā es gribu jums jautāt: vai jūs joprojām domājat, ka jums ar “Doždj” un plašākā nozīmē ar Krievijas neatkarīgiem žurnālistiem ir kādi kopīgi uzdevumi, kāds kopīgs iemesls?

 

- Tā ir šī atgadījuma traģēdija, ka, protams, ir daudz vairāk kopīgu mērķu, bet tomēr ir pretēju mērķu saraksts, un šī diemžēl ir tā darvas pile, kas bojā medu. Un tā ir jūsu puses problēma (es nosacīti saku "jūsu"). Tā nav mūsu problēma, jums tā ir jāatrisina. Jums tas ir jāsakārto savā starpā. Jums par to ir jārunā savā starpā, un es ļoti ceru, ka jums tas izdosies. Teicu: es biju pirmais, kurš priecājās, ka "Doždj" būs Rīgā.

- Mums, protams, ir svarīgi sarunāties savā starpā, bet mums ir svarīgi runāt gan ar jums, gan ar Latvijas sabiedrību, gan ar Eiropas sabiedrību. Jo, iespējams, ja šī saruna nenotiks, mēs nevarēsim aptvert savu Maskavas mērķi.

- Pirmajās dienās pēc kara sākuma es pat savai auditorijai video teicu, ka vietējie krievi, tie ir mūsējie. Bet, protams, man bija prātā tie krievi, kuriem ir kopīga mūsu izpratne par šo situāciju, mūsu mērķiem. Tātad, jo vairāk būs mūsu, jo ātrāk sasniegsim normālo Krieviju.

- Latvijā “Doždj” - var strādāt, vai neiesaki? 

- Es domāju, ka, ja viņi no šīs situācijas izdara kādus secinājumus... tas nav tā, ka viņi man zvana un lūdz piedošanu. Lai gan es savā mūžā neesmu redzējis krievus, kas lūgtu piedošanu. Jums tas nav jādara, bet jums vienkārši jāpaziņo, kas ir kas un kurā pusē. Un, ja tas bija pārpratums, tad ne tikai es, bet lielākā daļa sabiedrības šeit gaida kaut kādu skaidrojumu. Ja viņiem viss ir kārtībā, tad, protams, ļaujiet viņiem strādāt. Bet, ja nebija pārpratumu, tad jums jābrauc prom.

- Diemžēl šeit kāda problēma un neizteiktais jebkurā gadījumā paliks. Neatkarīgajiem žurnālistiem var šķist, ka mēs esam tādi, kādi esam – žurnālisti trimdā, kas strādā diezgan lielai auditorijai vairāku miljonu vai desmitiem miljonu Krievijā, kas neatbalsta Putinu. Un šajā ziņā žurnālisti ir vienkārši šo cilvēku noskaņojuma paudēji. Un šie cilvēki, nu, acīmredzot var nebūt ideāli, un viņi var būt gan uz Maskavu orientēti, gan impēriski. 

 

Protams, ir nepieciešams kāds nākamais solis. Un es vēlētos, lai šis nākamais solis būtu drīzāk vērsts uz ne tik daudz kopīgu ienaidnieku, bet gan kopīgu vērtību meklēšanu. Visiem ir skaidrs, ka nekas sliktāks par šo karu, iespējams, nevar būt.

 

- Piekrītu.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...