Jaunā konservatīvā partija šūpo valdību

Jaunā konservatīvā partija skaļi izteikusi neapmierinātību par valdības lēmumu atkārtoti apstiprināt amatā Valsts drošības dienesta vadītāju Normundu Mežvietu. Jaunās konservatīvās partijas vadītājs un tieslietu ministrs Jānis Bordāns pēkšņi pieprasīja atcelt jautājuma izskatīšanu valdībā par Mežvieta iecelšanu Valsts drošības dienesta vadītāja amatā. Bordāns arī neieradās uz valdības slēgto sēdi, lai sniegtu savā rīcībā esošos apsvērumus un informāciju, kas nepieļautu Mežvieta apstiprināšanu.

Jaunā konservatīvā partija paziņoja, ka Mežvieta kandidatūra neesot apspriesta Saeimas komisijās vai frakcijās un tikusi virzīta pilnīgā slepenībā. Jaunās konservatīvās partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāja Juta Strīķe paziņoja, ka premjerministram Krišjānim Kariņam ir uzrādīta “dzeltenā kartīte” un viņš tiks izsaukts uz frakciju, lai izskaidrotu, kā varēja notikt šāds gadījums bez iepriekšējas apspriešanās ar partiju. Strīķe arī paziņoja, ka valdībā tikusi ieslēgta “balsošanas mašīna” un neesot skaidrs, kā valdība varēs darboties turpmāk.

Nav gan īsti saprotams, kas liedza Strīķei vai citiem frakcijas deputātiem jau agrāk rosināt izskatīt jautājumu par Mežvieta atbilstību amatam Saeimas komisijās, piemēram, Nacionālās drošības komisijā, vērtējot Valsts drošības dienesta darbību.

Šīs partijas pārstāvis Juris Jurašs sociālajos tīklos rakstīja, ka ir redzams, ka Lembergs turpina demonstrēt savu ietekmi uz daļu no valdības koalīcijas partijām. Jurašs arī rakstīja, ka valdībā lēmumi tiek pieņemti necaurspīdīgi un nesaprotami. Esot skaidrs, ka turpmāka sadarbība šādā koalīcijā būs maksimāli sarežģīta.

Sociālajos tīklos savu viedokli pauda arī Bordāns. Piemēram, viņš rakstīja Twitter, ka jūtas līdzīgi kā Rīgas domē, jo Kariņš uzvedas kā Nils Ušakovs un neļauj izteikties opozīcijai.

Jau sen zināms, ka Jaunā konservatīvā partija velta īpašu uzmanību vairāku dienestu vadībai, tajā skaitā arī Mežvietam. Pirms Saeimas vēlēšanām vairāki Jaunās konservatīvās partijas līderi, piemēram, Juta Strīķe un Juris Jurašs paziņoja, ka pēc ievēlēšanas Saeimā nekavējoties atlaidīs no amata vairākas amatpersonas, tajā skaitā ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru (par viņa atbrīvošanu šobrīd cīnās Bordāns) un KNAB vadītāju Jēkabu Straumi. Nav šaubu, ka šāds liktenis bija paredzēts arī Mežvietam.

Vēl vairāk, Jaunā konservatīvā partija gribēja vispār likvidēt vairākus izlūkošanas un drošības dienestus, tā vietā izveidojot vienu superdienestu, kas turpmāk kontrolētu situāciju valstī (protams, paredzot sev šī superdienesta vadību un darbības kontroli).

Jāatzīst, ka šis nav pirmais gadījums, kad Jaunā konservatīvā partija ir saistīta ar dažādiem skandāliem. Ne mazāk skaļi ir izskanējis arī izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas paziņojums, ka viņa neatbalsta Indriķa Muižnieka apstiprināšanu par Latvijas Universitātes rektoru uz otru pilnvaru termiņu. Spriežot pēc tā trokšņa, kas pavada Latvijas Universitātes rektora vēlēšanas, rodas iespaids, ka runa ir par diezgan lielām likmēm.

Zinot, ka akadēmiskā vide ir viena no konservatīvākajām un noslēgtākajām, kā arī to, ka tajā valda diezgan nežēlīga savstarpējā konkurence, šajā gadījumā tomēr skandāls ar Latvijas Universitātes rektora vēlēšanām ir izgājis ārpus šīs akadēmiskās vides un vairs nav vērtējams tikai kā iekšējs kašķis.

Būs interesanti vērot, ar ko beigsies visas šīs “zirnekļu cīņas burkā”, tomēr jau tagad ir skaidrs, ka diez vai Šuplinskai un Jaunajai konservatīvajai partijai izdosies uzlabot savu reitingu šajā gadījumā.

Jūnijā sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS veica iedzīvotāju aptauju, un tās rezultāti rādīja, ka Jaunā konservatīvā partija ir piedzīvojusi ievērojamu popularitātes kritumu – tās reitings ir nokrities līdz 4,6% un ir zemākais kopš Saeimas vēlēšanām.

Nav šaubu, ka jūnija reitingu ietekmēja Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās Jaunās konservatīvās partijas viesstrādnieka, politologa Anda Kudora vadītais saraksts nesaņēma vajadzīgo balsu skaitu un neviens kandidāts no šī saraksta netika ievēlēts Eiropas Parlamentā.

Būs interesanti vērot, vai pēc šīs neveiksmes Kudors turpinās sadarbību ar Jauno konservatīvo partiju un startēs arī citās vēlēšanās, piemēram, pašvaldību vēlēšanās un nākamajās Saeimas vēlēšanās.

Kaut arī Jaunās konservatīvās partijas pārstāvji bieži ir izteikušies, ka netic SKDS aptaujām un uzskata, ka tās ir pirktas un neatspoguļo reālo situāciju, tomēr ir skaidrs, ka tik strauji krītošs reitings nav patīkams nevienam. Daļēji tas izskaidro, kāpēc pēdējā laikā šīs partijas politiķi izskatās arvien nervozāki un sniedz skaļus un emocionālus paziņojumus. Iespējams, partijas biedri jūtas nepelnīti apdalīti un uzskata, ka viņiem ir pārāk maz teikšanas valdībā un Saeimā, lai pieņemtu tādus lēmumus, kādi būtu patīkami šīs partijas atbalstītājiem un vēlētājiem.

Cerams, ka Jaunā konservatīvā partija apzinās, ka tās nostāja būtiski ietekmēs valdošās koalīcijas un valdības pozīcijas valstī. Mēģinot panākt lielāku ietekmi valdībā, Jaunā konservatīvā partija šūpo valdību un riskē ar tās krišanu. Nav nekā vienkāršāka kā apvainoties un paziņot par aiziešanu no koalīcijas, lai varētu skaļi bļaustīties opozīcijā un izkliegt saukļus par slikto valdību.

Tomēr jācer, ka partijas politiķi saprot, ka šādā veidā partija sevi nostādīs blakus Lemberga kūrētajai ZZS un būtībā atļaus tai atgriezties valdībā. Diez vai tas būtu rezultāts, ko gaida partijas atbalstītāji un vēlētāji.

Vairākkārt ir dzirdēts viedoklis, ka, turpinoties līdzšinējiem kašķiem valdībā, nav izslēgta situācija, ka Latvijas iedzīvotājus sagaida ne tikai ārkārtas vēlēšanas Rīgas domē, bet arī Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Kaut arī šādu situāciju varētu saukt par demokrātijas mācīšanos un parlamentārās demokrātijas izaugsmes iespējām, tomēr diez vai tas nāktu par labu valstij. Protams, šādā situācijā politikas vērotājiem nevajadzēs garlaikoties un būs pietiekami daudz aktivitāšu, par kurām izteikties.

Jācer, ka veselais saprāts partijās ņems virsroku un tiks atrisinātas nesaskaņas valdošajā koalīcijā. Turpmākajos mēnešos gaidāma nākamā gada budžeta veidošana, kas arī nesolās būt viegla, ņemot vērā partiju dotos solījumus pirms Saeimas vēlēšanām.

Budžeta veidošana un pieņemšana arī noteiks to, cik stabili strādās valdība nākamajos gados un vai ir pamats opozīcijas partiju, piemēram, “Saskaņas” un ZZS, kā arī vairāku tā saukto aizkulišu spēlētāju cerībām uz valdības krišanu un Saeimas ārkārtas vēlēšanu rīkošanu. 

Novērtē šo rakstu: