Jauna veida gaudas no austrumpuses purviem par mūsu muitu, un pārmaiņas pēc tās šoreiz ir interesantas gaudas
N. Andersons01.10.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ļoti interesants izrādījies viedokļa raksts par “briesmīgo Latvijas muitu”, jo tas atsedz ne vien jauna veida manipulācijas ar sabiedrības uzskatu virzīšanu, bet arī ne katru dienu uzskatāmo manipulatīvo puspatiesību miglu, kas tiek pūsta no purviem pāri Zilupei iekšā Latvijā.
Kāda Pietiek lasītāja nodevusi publicēšanai viedokli ar nosaukumu “Stāsts par to, ka Latvijas Republikas ierēdņi - VID Muitas pārvalde iznīcina loģistikas nozari” (saite zemāk). Šis teksts ir interesants ar savu pieeju, kāda bieži negadās — termini un jēdzieni ir tik meistarīgi sajaukti, ka tikai retais sapratīs, par kādu situāciju patiesībā tiek stāstīts. Jo īstais stāsts te drīzāk ir par to, cik slikti iet Kremļa piekritējiem un kā viņi ar to nav mierā.
Pirmais citāts: “2004. gadā, pirms iestāšanās Eiropas Savienībā es rakstīju pirmo diplomdarbu (SESMI), kur tika skaidrots cik labi būs, ja mēs kļūsim par Muitas Savienības daļu.”
Muitas Savienība (Таможенный союз, pilnā nosaukumā Таможенный союз Евразийского экономического союза) ir Krievijas Federācijas 1995. gadā izveidotā savstarpējās tirdzniecības zona, kurā ietilpst Krievija, Baltkrievija, kā arī pagaidām vēl Kazahstāna, Armēnija un Kirgizstāna. Savā pašreizējā formā darbojas kopš 2010. gada, kad Putins sāka pārveidot Muitas Savienību par tādu kā “anti-ES”.
Mēģinājumi šajā Muitas Savienībā ievilkt arī Ukrainu bija viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc tauta sacēlās pret prokremlisko prezidentu Viktoru Janukoviču un viņu revolucionārā ceļā padzina.
Īsi pirms tam revolūcijas sākuma 2013. gadā Volodimirs Zelenskis, tolaik vēl tikai komiķis un aktieris, no skatuves brīdināja: “Ja iestāsimies Eiropas Savienībā, mums vajadzēs meklēt jaunus noieta tirgus mūsu ražotajam alkoholam. Ja iestāsimies Muitas Savienībā pie krieviem, mēs tik daudz nespēsim pieražot! Ja stāsimies Eiropā, nāksies mācīties jaunas valodas. Ja būsim ar Krieviju, nāksies aizmirst pašiem savējo.”
Citāta turpinājums: “Cik ērti būs pārvadāt kravas: vienotās nodokļu likmes, iespēja atmuitot un noformēt uz eksportu jebkurā valstī, iespēja kravai brīvi pārvietoties no vienās valsts uz otru bez muitas noformēšanas, iespēja konsolidēt kravu tajā valstī, kur tev (eksportētājam, saņēmējam, ekspeditoram, pārvadātājam) ir izdevīgāk vai no finansiālās puses, vai no ērtības puses. Un tur, kur krava ir apstrādāta un iekrauta gala izvešanai, noformēt muitas (eksporta vai tranzīta deklarācijas) un transporta dokumentus (CMR un t.t). Darbs ir visiem: muitas brokeriem, noliktavas turētājiem, pārvadātājiem.”
Šis viedoklis rezumē to ainu, ar kādu Putina Krievija ir vilinājusi Muitas Savienībā jaunus dalībniekus. Neraugoties uz šādu reklāmu, Muitas Savienībā jaunas dalībnieces nestājas.
Nākamais citāts: “VID Muitas pārvalde atsakās noformēt jebkuru eksporta deklarāciju, ja nosūtītājs / ražotājs nav LR uzņēmums.”
Ņemot vērā lielo kārdinājumu apiet sankcijas (nesens piemērs — Rēzeknē noķerti 16 svaigi pārkrāsoti auto, kas bija domāti nelikumīgai izvešanai uz Krieviju), ar šādiem bremzējošiem paņēmieniem Latvija samazina riskus padarīt mūsu valsts teritoriju par sankciju pārkāpšanas placdarmu, tajā skaitā atsakoties formēt muitas deklarācijas trešo valstu firmām, starp kurām mēdz būt “viendienītes” un fiktīvie kantori ārpus Latvijas.
Tikmēr Rietumeiropas uzņēmumi, kam joprojām atrodas kas legāli eksportējams uz Krieviju vai Baltkrieviju, noformē deklarācijas savās valstīs un tad caur Poliju, Lietuvu, Latviju ved preces pāri robežai. Labākais pierādījums tam ir joprojām kilometriem garās rindas ar fūrēm pirms Grebņevas un Terehovas. Bet šajā citu valstu kompāniju saimnieciskajā darbībā (nosauksim to pieklājīgi tā) nav nekāda vajadzība iesaistīt Latvijas muitu vai Latvijas firmas, lai pēc tam skaidrotos, kāpēc atkal tādas vai citādas problēmas. Mūsu nostāja ir pareiza, novēršot problēmu, pirms tā vēl radusies.
Garš citāts: “Muitas pārvaldes izpratnē – ja prece ir ražota Vācijā, iepakota Vācijā un iekrauta Vācijā, tad tā ir iekrauta uz eksportu, un vienalga, ka transportēšanas dokumenti ir izrakstīti sūtījumam no ražotnes uz citu noliktavu citā ES valstī. Preču pārvadāšanā parasti ir iesaistīti trīs dokumenti: rēķins (ko izraksta preces pārdevējs), transportēšanas dokumenti (CMR vai pavadzīme) un muitas dokumenti. Neviens transportēšanas dokuments, kas ir noformēts, piemēram, no Vācijas ražotnes uz Latviju, netiek ņemts vērā. Muitas pārvaldi neinteresē, ka preces ceļo pa Eiropas Savienību un kurā ES valstī preces tika iekrautas gala izvešanai. Viņuprāt, ja ražotājs iekrāva preci, tad tā ir iekrauta izvešanai.”
Šajā fragmentā acīmredzami domāta, piemēram, Vācijas prece, kas tiek ražota eksportam ārpus ES robežām, nevis vietējam ES patēriņam. Pilnīgi pareizi, ka Vācijā ražota prece nav vispirms “jāpārfutbolē” uz Latviju, lai pēc tam ar papildinātiem dokumentiem vestu uz Krieviju. Ja grib, lai krauj uz kuģa konteinerus vai ved fūri uz prāmja Rostokā un sūta uz Sanktpēterburgu pa tiešo. Latvijai nav jākļūst par kaut kāda “pelēkā eksporta” starpposmu.
Turpinājums: “Bet būtībā 90% no ražotājiem, kas tirgo preci ar piegādes noteikumiem EXW, neinteresēm kur dosies prece pēc tam, kad tā pameta ražotni. Prece ir pārdota, nauda saņemta, pēc 3 mēnešiem kaut kā jāsaņem eksporta deklarācija, lai nodokļu pārvaldei varētu atskaitīties, ka prece ir tiešām izvesta no ES teritorijas.”
Šajā fragmentā raksturīgi atklājas postpadomju mūžīgais izsalkums: mūs nekas cits neinteresē kā tikai piķis. Tam, ka šīs mikroshēmas pēc tam tiek iemontētas “Iskander” raķetē, kas nogalinās pensionārus Kremenčukā, viņuprāt, nevienu pat nevajadzētu interesēt! Bet nekā: mūsdienās cilvēki pasaules notikumu gaitas rezultātā kļūst zinošāki, un viņus interesē gan, lai šis “eksports” neatgrieztos atpakaļ vadāmā lādiņa izskatā.
Situācijas apraksts: “Mūsu Muitas pārvaldes izpratnē, ja prece atrodas LR teritorijā un preces pārdevējs nav LR uzņēmums, tas brauc uz to valsti un formē muitas dokumentus tur.”
Tieši tā arī jābūt. Ja ES iekšienē darbojas vienotais tirgus (nepastāv barjeras un ierobežojumi, kvalitātes standarti visiem kopīgi, brīva preču un pakalpojumu aprite utt.), tad eksports uz valstīm ārpus ES gan ir izvešana ārpus vienotā tirgus, un tad katra valsts pati nosaka noteikumus. Tāpēc Vācijas vai Ungārijas firmas, kas grib eksportēt uz Krieviju, lai saviem eksporta produktiem formē dokumentus savās valstīs, nevis pie mums, kam ar viņu ražoto preci Krievijas tirgum nepiemīt nekāda saistība, bet ko pēc tam varēs vainot par shēmu atbalstīšanu. To nepieļaujot, Latvija jau saknē cenšas izvairīties no problēmas.
Vēl citāts: “Ko nozīmē Muitas savienība? Manuprāt, to var salīdzināt ar bankas filiāli. Tu izvēlies sev piemēroto (tuvāko vai pa ceļam) vienas bankas filiāli un iebrauc tur. Lai jūs varētu saprast, neskatoties uz politiskajiem notikumiem pasaulē, ļoti daudzi ražotāji visā Eiropā, Āzijā, pat ASV joprojām pārdod preces uz Krieviju, Baltkrieviju, Kazahstānu, Armēniju, Turciju utt.”
Tāds ir priekšstats, kuru Krievija cenšas radīt attiecībā uz savu Muitas Savienību, savukārt kopš Otrā pasaules kara beigām lielākās mūsdienu asinsizliešanas izraisīšanu un finansēšanu Eiropā nonivelēt par “politiskajiem notikumiem pasaulē” ir viens no tipiskākajiem propagandistu paņēmieniem.
Līdz ar to attiecīgais viedokļa raksts ir zīmīgs ar to, kā, rakstot it kā par vienu tēmu, informācija patiesībā pavēsta pilnīgi pretējo. Vienlaikus vēl zīmīgāk — nokritizētā mūsu valsts muita, ieraugot šādu publikāciju, nesteidzas kliedēt ar Kremļa naratīviem apdvesto gaisa jaukšanu, sniedzot savu atspēkojumu vai kaut izskaidrojumu.
https://en.wikipedia.org/wiki/Customs_Union_of_the_Eurasian_Economic_Union
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
