Jaunie laiki vēža spīlēs

Ja vēl mēra kandidātu izvēlē mēs spējam tos personificēt, balstoties līderības īpašībās, morāles un ētikas principos, dažkārt pat idealizējot pēc vizuālā tēla, tad partiju programmu, identitātes un sasniedzamo mērķu – tostarp saimniecisko vīziju – aspektā situācija ir daudz skarbāka. Šeit runa ir nevis par vēlētāja glupumu vai nekompetenci, bet par to, ka priekšvēlēšanu laikā politiskā retorika kļūst tik tēlaina un vilinoša kā latviešu folkloras mežs, kur viedie sarunājas ar Laimu, Māru, Pērkonu un citām dievībām – un politiķi uzdod sevi par šo zināšanu reinkarnācijas iemiesojumiem. Taču jau drīz pēc vēlēšanām kļūst skaidrs: vieniem patīk kailcirte, otriem – nevis mežs, bet beduīnu dzīve Al–Hasa oāzē, un ir trešā grupiņa, kas stāv maliņā, lai pamielotos ar kripatiņām no meža veltēm vai veldzētu slāpes no pazemes ūdeņiem.

Nav noslēpums, ka dažādas socioloģiskās aptaujas rāda zemu vēlēšanu aktivitāti dažādās vecuma grupās, un ir ļoti ticami, ka Rīgas "atslēga" nonāks vienas no trim partiju rokās – Jaunā Vienotība, Latvija Pirmajā vietā vai Progresīvie. Tomēr nav izslēgts arī kādas citas partijas pārsteigums. Vērts atcerēties, kā Māmuļa Latvija reiz tika nodota amerikāņu ledus tirgotājam un kinoteātra „Pionieris” īpašniekam — ar viņu mēs piedzīvojām gan baltā flīģeļa dziesmas, gan politiskās pašapziņas uzplūdus, kad viņš sāka sevi uzskatīt par RA iemiesojumu Eiropas Ziemeļos. Izsakoties ironiski, zuda māmuļai atbalsts NATO, ASV valdības un Eiropas Savienības varas gaiteņos,

Jaunā Vienotība

Šī partija iemieso politiskās ilūzijas, kur politiskais progress tiek definēts nevis caur ideoloģisku un saimniecisku pamatu, bet gan ar spēju ap sevi savākt citu partiju atliekas, dīvaiņus un grupējumu pārstāvjus, kuri pat necenšas pamatot savu politisko darbību. Tās moto – „mazākais ļaunums” – realitātē kļūst par lielāko. Politiskā spektra asorti – „Zatlera” partijas pārpalikumi, Jaunais laiks, Jaunās konservatīvās partijas pabiras, izbijušie nacionāļi, izbijušie komjaunieši, cūkkopji no zemnieku kūts vai LPSR partijas un nomenklatūras atavismi .

Kā atzīmējis Lato Lapsa, šī partija darbojas kā „metastāzisks vēzis”, kas izveido jaunas formas, kustības, apkaimju biedrības un pēc laika atkal saplūst mātes struktūrā. Rezultāts – valsts kļūst par kapsētu, kur visi ir „miruši”, palikuši vien kapu kopēji. Šī politiskā sistēma rada vienotību bez dzīvotspējas.

Atšķirībā no īstas vienotības, ko Mārtiņš Luters Kings definēja kā cieņu pret dažādību, Jaunā Vienotība darbojas feldfebeliskā garā – centralizēti, bez empātijas, ar formālismu un kontroli. Tā ir politika bez cilvēcības, kas, kā pierādīja viņu izvirzītais prezidents ar vēlmi palielināt amata politisko ietekmi, ved uz autoritārismu un Saeimas vēlētas varas zaudēšanu Ne visi tajā ir amorāli vai ar traucējumiem, bet tieši šī partija gadiem ir atradusies visatbildīgākās varas pozīcijas – un tieši viņiem jājautā: kāpēc tik daudz mūsu tautiešu ir spiesti dzīvot ārpus dzimtenes? Kāpēc palikušie bieži jūtas kā vergi un klaidoņi pašu valstī?

Progresīvie

Šī partija sākotnēji tapa no LSDSP neapmierinātās daļas, kas, apvienojoties ap sociālistiskām idejām un līderi Putni, spēja veiksmīgi iekļauties politiskajā spēlē, pat pārņemot Rīgas mēru savās rindās. Bet viss mainījās, kad parādījās iespēja dāsni tērēt nodokļu maksātāju līdzekļus. Tad sākās nesamērīgi tēriņi – no aizliegtās malkas apkures vēlmes līdz iekšdedzes dzinēju izspiešanai no Rīgas ielām un glupiem podiem pilsētā.

Progresīvie popularizē masveida migrāciju, aizmirstot, ka pat Angela Merkele 2016. gadā atzina kļūdu „atvērto durvju politikā” (2015.gadā Vācijā ieradās virs viena miljona citas kultūras un tradīciju migrantu kopa). Šī partija pauž ideoloģiju, kas grauj ģimenes pamatus, marginalizē kristietību, apdraud kultūras identitāti. Ja skatāmies vēsturē, šāda veida "progresivitāte" ir Marata, Pola Pota, Staļina, Ļeņina paveids – radikālisms, kas sākas ar saukļiem par vienlīdzību un beidzas ar vajāšanām un slepkavībām.

Šodien mēs to redzam Kultūras un Izglītības un zinātnes ministriju darbībā – jauno paaudzi audzina kolektīvismam, iznīcinot individuālu domāšanu. Vai šodienas aktualitāte, likvidējot jaunlatvieša un latviešu identitātes gaismekļa Misiņa bibliotēku, nav tiešs korelācijas paraugs ar Mao Dzeduna un Pola Pota kultūras revolūcijas standartiem?

Latvija Pirmajā vietā

Šī partija asociējas ar viena līdera harizmu, kas darbojas pretstatā oponentu partijām ar identificējamu saimniecisko kodolu. Tā simbolizē individuālu pozīciju un konservatīvu redzējumu par ģimeni, ticību, valsts kārtību. Sabiedriskie mediji mēdz izcelt saikni ar uzņēmējdarbības grupām, bet šī partija darbojas caurskatāmāk nekā tās oponenti. Publiskie uzbrukumi partijas līderim un pozicionēšana kā „radikālim” atspoguļo faktu – šī partija neiederas „vienotības” un „progresivitātes” vienveidībā.

Līdz šim viņu darbs ir bijis Saeimas opozīcijā, un, ja viņi cenšas sevi pierādīt Rīgas pašvaldībā, tad tas liecina par izpratni par galvaspilsētas nozīmi tautsaimniecībā: kā redzējām arī no Saskaņas pieredzes, arī opozīcijā var gadiem pārtikuši dzīvot.

Man, manam draugam un visiem tiem, uz kuru pleciem gulstas smagā, bet svētīgā pienākuma nasta – izteikt savu viedokli vēlēšanās –, jāsaprot: pasaule – Rietumi, Austrumi, ASV, Maskavija – cīnās par kundzību ne tikai ar spēku, bet arī ar viltu. Ar maldināšanu – zinātniski iepakotām, bet patiesībā destruktīvām idejām. Mēs – jauna nācija, kas formējusies tikai 19. gadsimtā un valstiski tikai 20. gadsimtā, – dzīvojam starp spiedieniem pielāgoties gan komunismam, gan neoliberālismam.

Mūsu vēsture ir skarba – no Stučkas līdz kolektivizācijai, no Ļeņina „Imperiālisma” traktāta līdz mūsdienu „iekļaujošajai sabiedrībai”, kur ģimene tiek šķelta, ticība noliegta, individualitāte izdzēsta – un ir brīdinājums mums visiem.

Tagad mēs atkal stāvam izvēles priekšā.  Neļausim sev kļūt par nākamo eksperimentu nākotnes vēstures grāmatās. Mums vēl ir iespēja izvēlēties — ne tikai starp partijām, bet starp ceļu uz dzīvotspējīgu tautu vai uz jaunu kapsētu. Lai mūsu izvēli vada ne skaļākā reklāma, bet klusā atziņa: Latvijai ir jēga tikai tad, ja mēs to veidojam kā cilvēku, nevis masu valsti.

Un šī izvēle, lai cik smaga, ir pateicīga. Jo mums vēl ir balss. Mums vēl ir izvēle. Un mūsu pienākums ir izvēlēties nevis skaistākos solījumus vai vilinošākās tēlainības, bet vērtības, dzīvotspēju, atbildību un patiesību.

Un par to — Pateicība Dievam.

Novērtē šo rakstu: