Jautājums par sešgadniekiem skolās IZM dienaskārtībā ir jau 20 gadus

Trūkst skaidrojuma un argumentācijas par reformu

IZM šo sešgadnieku jautājumu periodiski aktualizē jau kopš 90. gadiem, to atceros gan tāpēc, ka esmu mamma, gan tāpēc, ka esmu politikā. Šobrīd ministrijai raksturīgi uzsākt komunikāciju publiskajā telpā par kādu tēmu, pirms tam pilnībā neiepazīstinot ar saviem plāniem Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas pārstāvjus parlamentā. Ir virkne jautājumu, par kuriem deputāti uzzina tikai no medijiem, nevis tiešā veidā no IZM. Būtu tomēr normāli, ja ministrija vispirms pārrunātu šos jautājumus Saeimā.

Es atceros arī to laiku, kad tikko bija noslēgusies teritoriālā reforma un valstī dzīvojām krīzes apstākļos. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija viesojās Daugavpils novadā, kur reformas ietekmē mazajās skolās bija radusies virkne problēmu, tai skaitā skolotāju algu samazinājums. Šajās skolās mums lūdza kārtējo reizi neaktualizēt jautājumu par obligāto izglītības apguvi sešgadniekiem, jo skolām pārmaiņu pietika arī bez tā. Pēc tam divās Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdēs nolēma, ka sešgadnieku jautājums nav apspriežams. Taču jau pēc neilga laika plašsaziņas līdzekļos atkal varēja lasīt, ka IZM paspārnē daudzas darba grupas no jauna strādā pie šī jautājuma.

Ar sešgadnieku reformu virkne ierēdņu attaisno savu eksistenci

Neviens no IZM nav skaidri nosaucis ieguvumus, kādi būtu, ja skolas gaitas obligāti sāktos jau sešu gadu vecumā. Tam nav bijis nekāda izvērtējuma, taču par šo jautājumu tiek runāts atkal un atkal. Savulaik komisijas sēdē pat ieteicu kolēģiem pieņemt sarunas par un ap sešgadniekiem kā Latvijas klimatu, kurš pastāv neatkarīgi no mums. Jo kā tolaik, tā arī tagad šis jautājums ar nozares pārstāvjiem nav līdz galam izrunāts. Vai ir noteikti iemesli, kāpēc profesionālā vide šo ideju nav atbalstījusi vairākas reizes? Ja tā, kāpēc IZM uzskata, ka šoreiz būs citādi? Vai tiešām sešgadnieku reformas pamatā ir kāds politisks lēmums, un tā ir jāīsteno, neraugoties uz sabiedrības un nozares pārstāvju pretenzijām?

No ministrijas puses trūkst skaidras argumentācijas un loģiska skaidrojuma, lai būtu saprotams, kāpēc tāda reforma ir nepieciešama. Līdzīgi ministrija uzvedās arī jautājumā par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidēšanu – pēkšņi, bez skaidras argumentācijas un paskaidrojumiem.

Sešgadnieku jautājuma aktualizēšana, manuprāt, ir viens no veidiem, kā virkne ierēdņu attaisno savu eksistenci. Tas neliecina par augstu profesionalitāti. Ja kāds jautājums tiek uzsākts, tas jānoved līdz loģiskam atrisinājumam. Sešgadnieku obligātā apmācība ir tikai viens no punktiem, kas ministrijas dienaskārtībā ir bezgalīgi.

Izglītības nozarē ir būtiskākas problēmas

Ja ministrijai ir tik skaidri un analītiski pamatoti argumenti, kāpēc sešgadniekiem obligāti jāiet skolā, tad IZM pārstāvji ir laipni aicināti nākt uz Saeimas komisiju un skaidrot savu pozīciju. Citādi atkal veidosies situācija, kad ministrija kaut ko izdara, bet Saeima par to uzzina pēdējā. Šādu rīcību var uzskatīt arī par likumdevēja ignorēšanu.

Manuprāt, izglītības un zinātnes nozarē pietiek citu būtisku problēmu, kurām ir jāpievērš uzmanība un kuru risināšanā ir jāiegulda reāls darbs: segregētā izglītība, kuras rezultātā turpinās divkopienu sabiedrības veidošana. Krievu skolu mācību programmu saturs, piemēram, vēsturē. Skolotāji ziņo par aizvien vājākiem centrālo eksāmenu rezultātiem atsevišķos priekšmetos. Nesen Satversmes tiesa atcēla normu par minimālo skolēnu skaitu vidusskolas klasēs. Lai arī spriedums bija par juridisku normu, proti, ka Ministru kabinets nav pilnvarots noteikt minimālo izglītojamo skaitu klasēs, tas saistīts ar, manuprāt, plašākā kontekstā diezgan bezatbildīgi risināto skolu reorganizāciju. Nevar pastāvēt tikai aritmētiska pieeja – ja bērnu nav, tad skolu slēdzam. Ja kādā apdzīvotā vietā tiek slēgta skola, ir pilnīgi skaidrs, ka tur arī nākotnē bērnu nebūs.

Novērtē šo rakstu: