Jebkurš risinājums būs sāpīgs, jo kamalbaidenisti noveduši pasauli pie katastrofas sliekšņa un ritenis jau ripo pāri klints malai
Guntars Vītols21.02.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pievienotais Hermaņa tvīts (skat. raksta beigās) man lika aizdomāties. Aicinu arī Jūs katru izspēlēt scenārijus savā galvā. Iesākumam noliekam sevi ASV prezidenta vietā un padomājam, kādi viņam ir varianti. Ko viņš varētu darīt, ko darītu Tu?
Pirmā pašsaprotamā lieta - America first. Tā nav Latvija, kuras koalīķijai ir Latvija last.
Otrā lieta ir tā, ka tur neviens (pat kamalisti) nav galīgi dumji, jo ASV ir spēcīgi dienesti, kas spējīgi reālistiski novērtēt situāciju un aiznest to pat līdz ņirdzošajai Kamalai (pieņemsim, ka prezidente ir ņirdzošā Kamala, ja reiz Tramps tā nepatīk). Nesapratīs viņa pati, sapratīs komanda.
Ko viņi redz? Pirmkārt, konteksts. Tas, ka ASV jau no WW2 laikiem iestājas par mieru. No turienes radās pasaules policista loma. Pat tad, ja no tā gribētu atteikties, viņi saprot, ka karot nebūtu prātīgi. Afganistānas un citas ieceres nu tā sāpīgi izgāzās. Pat ar punduri Ziemeļkorejā nekāda risinājuma taču nav. Es nedomāju, ka viņi jebkad izskatījuši iespēju iesaistīties karā ar visu savu varēšanu. Tādu iespēju viņi neizskatīja arī Baidena laikā, 100% neizskata arī tagad.
Ja neko nedarīs, tad iestājas Fausts. Tas arī neder.
Vai grib karot citi? Ņemam binokli un raugāmies pāri okeānam. Eiropa? Siliņai mangāna rūda, Vācija bez krievu gāzes nejūtas labi, Eiropa kopumā pat nav gatava tērēt daudz, saka - nav naudas, un, galvenais, nav vēlmes, arī tehnisku iespēju ražot ieročus un sūtīt tos uz Ukrainu nav. Trīs gadu pieredze ir fakts un liecība par neapstrīdami skaidru nostāju. Man kā ASV prezidentam tik daudz skaidrs - šitie nav arāji. Un tad vēl tā ES politiķu d...šana, tie koli un kalnietes, ka nu mēs, nu tagad mēs, mēs tagad - ar tādiem sarunas nav jēgas turpināt. Tā es padomātu (jebkāda) ASV prezidenta vietā.
Nu tad ko? Nu tad jābrauc un jāvienojas. Jā, ar monstru. Bet pasaule jau nav ideāla un nav taisnīga. Ar kādiem tik mūdžiem viņiem nav nācies runāt un vienoties neskaitāmas reizes, ne tuvu ne tikai šī kara laikā. Talibi, hamasi un kas tik ne.
Un? Un jebkurš risinājums būs sāpīgs, jo kamalbaidenisti noveduši pasauli pie katastrofas sliekšņa un ritenis jau ripo pāri klints malai. Kaut kas ir jādara, Tramps nav komatozais Baidens, nu tad rīkojas.
Latvijai var tikai paveikties. Mangāna Siliņa neko labu nav pelnījusi, un nav arī, ko piedāvāt, izņemot nožēlojamu mļamļāšanu.
Nu tā kaut kā. Sēžam un gaidām rēķinu par mļamļāšanu. Varbūt aizpūtīs garām.
Alvis Hermanis: „Man jau arī gribētos, lai Trampam būt vairāk empātijas pret austrumeiropiešu problēmām (tomēr abas pēdējās sievas no šejienes kā nekā). Taču jāsamierinās, ka viņš ir prezidents amerikāņiem. Un nevis mums. Un Ukrainas gadījumā rīkojas, pirmkārt, savas tautas interesēs. Esmu pārliecināts, ka latvieši ļoti sāktu dusmoties, ja viņiem trīs gadus vajadzētu finansēt karu kaut kur okeāna otrā pusē, karu, kurš nekad nebeigsies pats no sevis. Sarunu beigās, esmu pārliecināts, būs kompromisi no visām pusēm. Tas nozīmē, ka visi būs neapmierināti. Savādāk nemēdz būt.”
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
