Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Autortiesības uz šo “spārnoto” frāzi kļūdaini tiek piedēvētas J.Gebelsam, kaut patiesībā to uzrakstīja Hitlers, runājot par ebreju un marksistu lomu Vācijas sagrāvē Pirmā pasaules karā. Neskatoties uz to, trešā reiha propagandas ministrs savā darbībā konsekventi pieturējās pie šīs “gudrības”, un izskatās, ka Vladimirs Putins, pievērsdamies Otrā pasaules kara tēmai, ir ņēmis piemēru no minētajām personām.

Tomēr ir viena būtiska atšķirība - nevar pielīdzināt šodienas apstākļus ar tiem, kas bija 80 gadus atpakaļ, un tas attiecas gan uz vispārējo izglītības līmenim, gan informācijas pieejamību. Kā pierādījums tam lai ir šie divi raksti, kur notikumi tiek aprakstīti to hronoloģiskā secībā.

Ir 1939.gada augusts. Eiropā briest kārtējās ziepes. Kopš 1936. gada, kad Hitlers realizēja savu pirmo lielo avantūru - ieņēma Reinas demilitarizēto zonu (tajā laikā Francija varēja sakaut Vērmahtu lupatās), Anglija un Francija attiecībā pret Vāciju ir konsekventi ieņēmušas samiernieciskas pozīcijas - saglābāt mieru par katru cenu. Vēl svaigas bija atmiņas par Pirmo pasaules karu, un šīs valstis nebija gatavas jaunam karam ne morāli, ne fiziski. Tas nenoliedzami iedrošināja fīreru jaunām avantūrām - sekoja Austrijas pievienošana (Anschluss) 1938. gada martā, Minhenes vienošanās un Sudetu apgabala aneksija ar sekojošu Čehijas okupāciju 1939. gada martā.

Tagad ir pienākusi kārta Polijai. Vācija izvirza Polijai teritoriālas prasības attiecībā uz Dancigu (Gdaņska) un tā saucamo „ Polijas koridoru” - Polijas teritoriju 30 - 200 km platumā ar izeju uz Baltijas jūru, kas atdala Vāciju no tai vēsturiski piederīga apgabala - Austrumprūsijas. 25.01.1939 Ribentrops tiekas ar Polijas ārlietu ministru Beku un piedāvā darījumu - militāra savienība ar Vāciju pret PSRS apmaiņā pret Dancigu ar miglainu solījumu kompensēt to ar teritorijām Austrumos uz PSRS rēķina. Beks piedāvājumu noraida.

Vāciešu prasības pakāpeniski pieņem ultimāta formu. Šajos apstākļos britu premjers N. Čemberlens beidzot nolemj parādīt raksturu - 31. martā Anglijas un Francijas vārdā dod Polijai garantijas tās teritorijas neaizskaramībai. Tomēr tas vairs nespēs apturēt Hitleru. Pirmkārt, viņš lāgā netic, ka rietumvalstis pildīs savas garantijas, Otrkārt, viņš vēlas karu ar Poliju, lai parādītu pasaulei Vērmahta ieroču spēku. Tomēr arī viņš saprot, ka, lai izrēķinātos ar Poliju, un gadījumā, ja Anglija un Francija karu tomēr pieteiks, ir jānodrošina aizmugure.

Tāpat viņš ir labi informēts par to, ka kopš 10. aprīļa Maskavā noris sarunas starp PSRS, Angliju un Franciju par savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanu, militāro konvenciju un garantijām valstīm, kas var pakļauties agresijai no Vācijas puses. Tiek paredzēts, ka pakts stājas spēkā ar vienu no šādiem nosacījumiem -

Ja kāda no līgumslēdzējpusēm pakļaujas agresijai no citas valsts puses (domāta Vācija),

Vācijas agresijas gadījumā pret Beļģiju, Grieķiju, Turciju, Rumāniju, Poliju, Latviju, Igauniju un Somiju (visām šīm valstīm tiek piešķirtas aizsardzības garantijas),

Gadījumā, ja kāda no pusēm tiks iesaistīta karā, sniedzot palīdzību pēc citas Eiropas valsts lūguma.

Gandrīz 2 mēnešu ilgušās pārrunās angļu - franču puse piekrita praktiski visām PSRS prasībām. Bet pastāvēja viena grūti pārvarama problēma, ko precīzi formulēja V.Čērčils:

„Šķērslis šāda līguma slēgšanai bija šausmas, kuras pārņēma pierobežas valstis pie domas, ka viņiem nāksies izlaist caur savu teritoriju Sarkano armiju, kas viņus aizsargās, pa ceļam iekļaujot padomju - komunistiskajā sistēmā. Polija, Rumānija, Somija un Baltijas valstis nezināja, ko vairāk baidīties - vācu agresiju vai krievu glābējus. Tomēr pat tagad nav šaubu par to, ka vajadzēja pieņemt Krievijas nosacījumus.” Churchill W.S. The Second World War. — London - Toronto, Cassell and Co Ltd., 1950.

Čērčilam varētu piekrist, ja skatās uz lietām no pēckara situācijas. Jā, bija Jaltas konference, ietekmes sfēru un robežu pārdale un komunistiska režīma iedibināšana Austrumeiropas valstīs. Tas pats varētu būt arī 1939. gadā, ja minētais līgums tiktu noslēgts. Šajā gadījumā ar līdzīgu galarezultātu, iespējams, izpaliktu daudzmiljonu upuri. Tikai vai Čērčila k - gs tālajā 1939. varēja paredzēt, ka lietas notiksies tā, kā viņas notikās? Un, ja ne, tad kāpēc tādu pravietisku izpratni gaidīt no mazajām valstīm?

Nu labi. Ko gribēja Hitlers, ir skaidrs - pirmajā piegājienā sagrābt papildu teritoriju uz Polijas rēķina un nodrošināties no Austrumiem, noslēdzot līgumu ar PSRS, lai nepieciešamības gadījuma būtu brīvas rokas Rietumos. Bet ko gribēja Josifs Visarionovičs?

Lielu un asiņainu karu, lai izraisītu sociālistiskas revolūcijas ugunsgrēku visā Eiropā? 1939.gadā vēl nebija tam gatavs. Tad varbūt nogrābt „uz šaru” svešu teritoriju, lai tur iedibinātu sociālismu? Kāpēc gan ne. Somijas variantā gluži „uz šaru” gan nesanāca.

 - Ja arī tiks noslēgts pakts ar angļiem - frančiem, tad ar to sociālisma iedibināšanu tik vienkārši vis nesanāks, - domā Josifs Visarionovičs. – Būtu jākasās ar sabiedrotajiem, un viņiem tur vēl tā sapuvusī demokrātija ar parlamentiem. Ar Hitleru noteikti viss būs vienkāršāk, viens zīmuļa vilciens uz kartes, un lieta darīta. Turklāt, - risina domu Kremļa saimnieks, - nemaz nenāktu pa ļaunu, ja tas trakais vācu fīrers iestigtu kaut kur pie Mažino līnijas uz ilgāku laiku.

Tā bija tāda mana brīva improvizācija, bet tālāk sekos fakti. 07.09.1939, jau pēc Vācijas iebrukuma Polijā Staļins pieņem pie sevis Kominternes (Starptautiska komunistu organizācija, izveidota pēc Ļeņina iniciatīvas) vadītāju G. Dimitrovu, lai skaidrotu partijas (savu) pozīciju jaunajos apstākļos: „Karš iet starp divām kapitālistisko valstu grupām par pasaules pārdali. Mēs nebūt neesam pret to, lai viņi kārtīgi sakaujas savā starpā un novājina viens otru.”

Tiek uzskatīts, ka pagrieziena punktu attiecību uzlabošanai starp Vāciju un PSRS iezīmēja Staļina runa partijas XVIII kongresā 10.03.1939. Savā referātā vadonis apvainoja angļus un frančus kara provocēšanā un paziņoja par gatavību uzsākt „miera politiku” attiecībās ar Vāciju. Runā Staļins paziņoja, ka nepieļaus, lai PSRS tiktu ievilkta konfliktos, ko izprovocē tie, kas pieraduši vākt kastaņus no uguns ar svešām rokām, tādēļ vēsture šis referāts iegāja ar nosaukumu „ runa par ceptiem kastaņiem”. Precīzs izvilkums - Соблюдать осторожность и не давать втянуть в конфликты нашу страну провокаторам войны, привыкшим загребать жар чужими руками.

Pakts

Ir 1939. gada 21. augusts. Vācijas sūtnis Maskavā Frīdrihs - Verners fon der Šulenburgs (pakārts Berlīnē 10.11.1944 kā antinacistiskās opozīcijas dalībnieks) nodod ārlietu tautas komisāram Vj. Molotovam Hitlera personīgu vēstuli, adresētu Staļinam. Vācijas kanclers lūdz tuvāko trīs dienu laikā pieņemt reiha ārlietu resora vadītāju Joahimu fon Ribentropu ar neierobežotām pilnvarām sastādīt un parakstīt neuzbrukšanas paktu un papildu vienošanos (protokolu).

Jā, protokols! Tas ir tas, kas vajadzīgs Maskavai. Atbilde seko nekavējoties: „Pateicos par Jūsu vēstuli. Ceru, ka vācu - padomju vienošanās kalpos par pagrieziena punktu, kas ļaus uzlabot attiecības starp mūsu valstīm. Padomju valdība uzdeva man nodot Jums, ka tā dod savu piekrišanu Ribentropa kunga vizītei Maskavā šī gada 23. augustā. Josifs Staļins.”

Šai pat dienā Maskavā norisinās pārrunas starp padomju, britu un franču pārstāvjiem. Franči jau zina, ka pierunāt poļus izlaist caur savu teritoriju Sarkano armiju nav izdevies. Dienu iepriekš Polijas maršals Edvards Ridzs - Smigli (Edward Rydz – Smigly), atbildot uz Francijas vēstnieka lūgumu izrādīt pretimnākšanu dotā jautājumā, atbildēja: „Ar vāciešiem mēs riskējam zaudēt brīvību, ar krieviem mēs pazaudēsim dvēseli.” Diez vai poļi tajā brīdī zināja, ka ne Anglija, ne Francija nav gatavi karam un to atbalstam būs simbolisks raksturs. Saskaņā ar šī paša maršala izstrādāto aizsardzības plānu poļu spēkiem vajadzēja noturēt Varšavu un Modlinas cietoksni arī pārējās valsts teritorijas okupācijas gadījumā, sagaidot atbalstu no Anglijas un Francijas. Ka zināms, tad atbalsta nebija.

Angļi un franči vēl cer, ka sarunas ar krieviem tiks turpinātas. Taču viss ir beidzies, Staļins savu izvēli bija jau izdarījis krietni agrāk, izvēli, kas PSRS iedzīvotajiem maksās desmitiem miljonu dzīvību.

22. augusta pievakarē vācu delegācija izlido no Berlīnes caur Kēnigsbergu uz Maskavu. Jau virs Veļikijiem Lukiem lidmašīnu Focke - Wulf fw 200 Condor kļūdas dēļ apšauda krievu zenītlielgabali, bet par laimi (vai nelaimi) viss beidzas labi, un vācieši piezemējas Maskavā 23. augustā vienos dienā. Lidostā par godu viesiem plīvo nacistu karogs. Vācieši, protams, nenojauš, ka karogs aizlienēts studijā Mosfiļm, kur tas kalpojis kā rekvizīts antifašistiskajās filmās.

Pārrunas Kremlī sākas šajā pat dienā 15: 30. Ienākot Molotova kabinetā, Šulenburgs ir pārsteigts - tur viņš redz pašu Josifu Staļinu. Bezprecedenta gadījums, ņemot vērā, ka līdz šim ārvalstu diplomātiem tika skaidrots, ka partijas vadītājs ārlietās neiejaucās. Staļins īsumā izklāsta padomju valdības pozīcijas. Staļina personīgais tulks Vladimirs Pavlovs atceras:

„Kad sākās līguma apspriešana, Staļins paziņoja - pie šī līguma ir nepieciešamas papildus vienošanās, kuras mēs nekad un nekur nepublicēsim.”

Kamēr vācieši lasa priekšā savu līguma projektu, kas piesātināts ar skaļām frāzēm par vēsturiski izveidojušos interešu kopību, Staļins klausās izklaidīgi. Viņš labi zina šādu līgumu vērtību. Protokols - lūk, kas viņu interesē. Par to, kas slēpjas zem vārdu salikuma „interešu sfēras”, viņam arī neskaidrību nav - Sarkanās armijas ievešana, tādejādi nodrošinot sev vēlamas kārtības iedibināšanu jeb, padomju propagandas vārdiem runājot, - „sniegt internacionālu atbalstu darbaļaudīm gāzt nīsto kapitālistu un muižnieku varu”.

Vāciešu piedāvājums ir šāds: Polijas sadale atbilstoši 1914. gada robežām, atstājot Varšavu vācu zonā. Staļins neiebilst. Viņš ienīst Poliju ne mazāk kā Hitlers vēl no Pilsoņu kara laikiem un boļševiku sakāves Varšavas pievārtē. Viņa izpratnē šī valsts, Molotova vārdiem runājot, ir Versaļas līguma kroplīgs veidojums. Staļins pieiet pie galda, kur izklāta Eiropas karte, un ar zilu zīmuli novelk treknu līniju - nu Polija kārtējo reizi vēsturē ir sadalīta.

Tālāk vācieši piedāvā, lai Somija un Igaunija paliek krieviem, bet Lietuva vāciešiem. Latviju paredzēts sadalīt pa Daugavas līniju. Staļins iebilst. Baltijas Sarkankarogotajai flotei ir vajadzīgas neaizsalstošās Ventspils un Liepājas ostas, respektīvi, viņam vajag visu Latvijas teritoriju. Tiek pasludināts pārtraukums, un Ribentrops steidz uz vēstniecību, lai nosūtīti fīreram šifrētu telegrammu ar Maskavas prasībām. Drīzumā tiek saņemta atbilde - Hitlers piekrīt visam.

Otrais raunds jau norit īsteni draudzīgā gaisotnē. Vēlā vakara stundā tiek parakstīts pakts un slepenais protokols. No PSRS puses tos paraksta Molotovs, no Vācijas puses - Ribentrops. Vēstnieks Šulenburgs ir satriekts. Viss ir norisinājies neiedomājamā ātrumā, un Eiropas valstu likteņi tiek izšķirti dažu stundu laikā. Šulenburgs cerēja, ka neuzbrukšanas pakts palīdzēs nostiprināt mieru, bet tā vietā abi diktatori sarunāja sadalīt Eiropu.

Kad formalitātes nokārtotas, Staļins uzsauc tostu uz Hitlera veselību: „Es zinu, cik stipri vācu tauta mīl savu vadoni, un tāpēc gribu iedzert uz viņa veselību.”

Netiek aizmirsts SS reihsfīrers un vācu komunistu bende Heinrihs Himlers. Arī uz viņa veselību paceļ tostu omulīgā noskaņojumā esošais Kremļa saimnieks.

31. augustā ārkārtas Augstākās padomes sesijā, kur tiks formāli ratificēts pakts, Molotovs pateiks: „No mums tiek prasīts, lai PSRS iesaistās Anglijas pusē karā pret Vāciju” un retoriski jautās: „Vai tik prātā nav sajukuši šie kara kurinātāji?”

Pulkstenis Molotova kabinetā sit pusnakti. Vēstniekam Šulenburgam tas izklausās pēc kapu zvana. Viņš saka savam referentam Hansam fon Hervartam viedīgus vārdus: „Šis līgums novedīs pie otrā pasaules kara un iegrūdīs Vāciju bezdibenī.”

Karš sāksies pēc nedēļas.

Turpinājums

Hitlers uzbrukumu Polijai ir nozīmējis uz pirmo septembri. Dienu iepriekš ar šim nolūkam speciāli atlasītu kriminālnoziedznieku palīdzību tiek inscenēts poļu nacionālistu uzbrukums raidstacijai vācu pierobežas pilsētiņa Gleivicā. Pēc akcijas tās dalībniekus apšauj esesiešu specvienība. Līdzīga provokācija, lai pamatotu PSRS uzbrukumu mazajai Somijai, tiks veikta dažus mēnešus vēlāk Karēlijā pierobežas ciemā Mainilā ar artilērijas apšaudi NKVD izpildījumā, kā rezultātā tiks nogalināti četri krievu robežsargi – sīkums, salīdzinot ar to skaitu, kas tuvāko mēnešu laika atradīs savu galu Somijas sniegos.

PSRS tik necilais Ziemas karš sāksies nedaudz vēlāk, bet tagad ir agrs septembra rīts uz Polijas - Vācijas robežas. Vērmahta 19. tanku korpusa komandieris Heincs Guderians sēž savā komandiera tankā un gaida pavēli uzbrukumam. Viņš skatās uz poļu nocietinājumu pusi, tikai tur neko nevar izšķirt biezās miglas dēļ.

„Donnerwettter,” - domās nolamājas ģenerālis. - „Šī sasodīta migla neļaus iesaistīties aviācijai.” Viņš ir saņēmis uzdevumu ar savu vienību šķērsot Brdas upi, straujā tempa sasniegt Vislu un nogriezt „Polijas koridorā” dislocētās pretinieka vienības. Šis blickrīga teorijas radītājs, tanku „ķīļu” un aplenkuma „”katlu” veidošanas meistars, ko viņš tik spīdoši nodemonstrēs Krievijas kampaņas laikā, vēl nezin, ka tikai pēc dažām nedēļām viņam būs lemts pabeigt Polijas kampaņu Brestā, pieņemot ar krievu brigādes komandieri Krivošeinu Vērmahta un Sarkanās armijas kopīgo parādi. Bet tagad galvā raisās ne visai jautras domas. Lūk, ko viņš raksta savos memuāros:

„Pateicoties šajās dienās noslēgtajam līgumam ar Padomju Krieviju, Hitlers ir nodrošinājis kara vešanai tik nepieciešamo drošu aizmuguri. Tanī pat laikā Ribentropa ietekmē viņam ir ilūzijas attiecībā uz rietumvalstu neiejaukšanos. Domāju, ka mans apgalvojums nebūs novēlots, ja pateikšu, ka noskaņa armija bija nospiesta un, ja nebūtu pakta ar Krieviju, daudz kas kļūtu vēl sarežģītāks. Ar smagu sirdi sākām šo karu, un nebija neviena ģenerāļa, kas priecātos par to. Daudzi bija pieredzējuši Pirmo pasaules karu un zināja ko nozīme karš. Viņi saprata, ka šis karš var neaprobežoties tikai ar Poliju.”

Pavēle uzbrukumam tiek saņemta 4:45. Vācu vienības šķērso robežu, izvēršoties kaujas formācijās. Operācija „Weiss” ir sākusies. Par Polijas armijas gatavību modernam karam liecina nākošais fragments no H.Guderiana memuāriem: „Nezinot mūsu tanku taktiskās un tehniskās iespējas, poļu kavalērijas brigāde uzbruka tiem ar aukstajiem ieročiem un cieta šausminošus zaudējumus.”

3. septembrī karu Vācijai pieteica Anglija un Francija. Sākās Otrais pasaules karš.

8. septembrī vācieši informē krievu pusi, ka Varšava ir kritusi. Aizsardzības lietu tautas komisārs K.Vorošilovs nekavējoties paraksta direktīvu, kas uzdod Sarkanās armijas daļām pāriet robežu un sagraut pretim stāvošās poļu vienības. Tikai Vorošilovs ir pārsteidzies, un pavēli nākas atcelt. Aplenktā Varšava turpina pretoties un spītīgi negrib padoties. Civilie būvē barikādes un paši tās aizstāv. Poļi nav zaudējuši cerības uz Anglijas - Francijas atbalstu, bet tikai Rietumu frontē „viss bez pārmaiņām”.

Hitlers steidzina Maskavu ar iebrukumu, bet krievi nesteidzas. Ir vajadzīgs ticams iemesls, lai neizskatītos pēc agresijas. Agresora loma lai paliek Vācijai. Un šāds iemesls tiek atrasts - Polijas Austrumu apgabalos dzīvojošo ukraiņu un baltkrievu „aizsardzība”. Bet šis arguments būs ticams, ja Sarkanā armija ieies Polijas teritorijā tad, kad Vērmahts būs pietuvojies ukraiņu un baltkrievu apdzīvotiem anklāviem. Turklāt nekas jau netiks zaudēts - vāciešiem būs jāatvelk savi spēki atbilstoši pakta protokolā noteiktajam. Turklāt labāk būtu, ja Varšava būtu jau kritusi, tad varētu uzskatīt, ka Polija kā valsts ir beigusi eksistēt.

Šie argumenti arī tika pieminēti Molotova notā, kas tika nolasīta Polijas vēstniekam 17. septembrī - dienā, kad PSRS bez kara pieteikšanas iebruka Polijā. Tikai Molotovs meloja. Varšava nebija kritusi, tas notiks vēlāk - 27. septembrī. Un Polijas valdība nekādus dokumentus par padošanos vai pamieru neparakstīja, bet pieņēma lēmumu caur Rumāniju evakuēties uz Franciju un vēlāk uz Londonu, no kurienes vadīja pagrīdes cīņu visu okupācijas laiku. Šī likumīgā Polijas valdība, ko krievi sauca par buržuāzisko, pastāvēja līdz pat komunistu režīma krišanai Polijā.

Bet tas būs vēlāk. Pašreiz nacisti ar komunistiem var rīkot kopīgas. parādes. Tam sekos 21 800 poļu virsnieku un civilpersonu slaktiņš Katiņā un citas vietās (rīkojumu šī nozieguma veikšanai bija parakstījuši visi Staļina politbiroja locekļi), un drīz vien cauri Polijai no Krievijas uz Vāciju sāks ripot vilcienu sastāvi ar stratēģiskiem materiāliem un izejvielām, kas palīdzēs Hitleram sagraut Franciju un sagatavoties uzbrukumam savam sabiedrotajam - PSRS.

Antihitleriskā koalīcija ar PSRS un rietumu demokrātiskajām valstīm tiks izveidota, bet vēlāk - jau pēc Vācijas iebrukuma PSRS. Pa to starpu būs pamatīgi cilvēku upuri un materiālie zaudējumi. Tikai pēc tam, kad Vērmahta veltnis sāks velties pāri PSRS Rietumu apgabaliem, Kremļa saimniekam pielēks, kurš ir viņa galvenais ienaidnieks un cik smagi bija kļūdījies savos aprēķinos. Šoks būs tik liels, ka pēc 22.06.1941 uz vairākām dienam pazudīs savā „dāčā” un, kad pie viņa ieradīsies tuvākie līdzgaitnieki, bailēs ierausies krēslā, domādams, ka atnākuši arestēt.

Šodien, kad Krievijā imperiālisti un staļinisti paceļ galvu, bieži tiek atkārtots par vadoņa milzu ieguldījumu uzvarā par nacismu. Pilnīgi iespējams, ka nepieciešamība pēc šī „ieguldījuma” izpaliktu, ja pirmskara periodā diktators piebremzētu savu apetīti uz svešam teritorijām un iegrožotu “internacionālo degsmi” uzspiest savu pasaules uzskatu tiem, kas to nevēlas. Un neko jau dižu pārstrādājies nebija. Kopā ar saviem pudeles brāļiem - politbiroja locekļiem pa naktīm skatījās filmas, dzēra izturētu konjaku un stūķēja māga ikrus kamēr par kļūdām maksāja citi, tai skaitā tie, kurus nacionālais varonis G.Žukovs dzina pāri mīnu laukiem, lai attīrītu ceļu tankiem.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Troļļi

FotoTroļļošana - tas nav tikai internets, tā ir sadzīvē sen izmantota metode kādu ietekmēt, kādu nosodīt, kādam sariebt. Tas notiek skolās, darba vietās un citos kolektīvos. Baumošana un nepatiesību izplatīšana par kādu vai kādiem ir troļļošanas pirmsākums.
Lasīt visu...

21

Vai Latvija izmantos vai izniekos jaunas biznesa iespējas post-COVID pasaulē?

FotoSavulaik vēl jaunā un naivā Latvija sapņoja kļūt par banku paradīzi – “tuvāk par Šveici”. Par banku paradīzi tā netapa, drīzāk – par banku likvidatoru paradīzi. Sekoja sapnis par “tiltu starp Austrumiem un Rietumiem”, kas arī palicis neizsapņots. Vīzija par miljoniem Rīgas šprotu visā Krievijā palojošajās Latvijas piena upēs pamanījās izplēnēt ne vienreiz vien, neraugoties uz Latvijas uzņēmumu spītīgo vēlmi pēc katras krīzes tirgū atgriezties no jauna.
Lasīt visu...

6

Pieprasu pārtraukt pārkāpt Satversmi un Saeimas Kārtības rulli: vēstule Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei

FotoSaskaņā ar Satversmes 15.pantu "Saeima savas sēdes notur Rīgā un tikai ārkārtīgu apstākļu dēļ tā var sanākt citā vietā". Satversmes 22.pantā ir noteikts, ka "Saeimas sēdes ir atklātas".
Lasīt visu...

3

Kā tagad pareizi vajadzētu „apgūt” Eiropas naudu

FotoEiropa gatavojas vērienīgai ekonomikas atjaunošanas programmai, plānojot tērēt simtiem miljardu, iespējams, pat triljonu eiro. Tā ir labā ziņa. Pats svarīgākais šajā ziņā ir tas, ka ES valstis tomēr ir gatavas vienoties un mēģināt pārvarēt šo krīzi kopā.
Lasīt visu...