Iesaki rakstu: 
Man te sanāca kaut kāds tekstuāls mutants. Pa pusei politisks portretējums, pa pusei klasiska denunciācija, adresēta Saeimas modrajiem oligarhkāvjiem JKP frakcijā. Kā droši vien norādīs daži manis dežūrlasītāji, vilks spalvu met, bet… Taču dīvaini, ka abi ex-knabisti paši nemana koalīcijas rindās ielavījušos lemberģieti un nedimdina trauksmes zvanus
Lai izliktos intelektuāls un pie viena kaitinātu publiku ar 140 zīmju lasītspējas limitu, sākšu iztālēm – ar preambulu.
Šobrīd dažiem politiķiem trakoti patīk cīnīties ar Juri Pūci. Verbāli triekt elles izdzimumu atpakaļ pekles dziļumos, tā glābjot Latviju no municipālās apokalipses, ko nesīs pašvaldību lietu ministra personificētā administratīvi teritoriālā reforma.
Nesen "labējie" tādā vīzē cīnījās ar Nilu Ušakovu. Dūrītes braši vicinājās, spalgas balstiņas solījās iztriekt "urlas" no rātsnama un atdot Rīgu latviešiem. Ne patrieca, ne atdeva – taču lētticīgu tautiešu balsis sazvejojās, ļaujot Rīgas domes opozicionāriem jau trešo gadu politiski pašapmierināties.
Gan "Urlakovam", gan viņa kancelētājam Pūcem ir dziļi pie vienas vietas viņu "patriecēju" varza. Jezga pat iet labumā. Publika ierauga, kuri ir – Latvijas mērogos! – politiskiem milžiem pielīdzināmas figūras, kuri – histēriski pigmeji.
(Jāatzīst, Pūcem izdevās ātri un prasmīgi pašdemonizēties, uzpumpējot sev vēlamo "pašvaldību likteņlēmēja" veidolu. Jā, krievu, tfu, latviešu tauta mīl bargus valdniekus…)
Šāda "cīņa" ir alternatīva politikas statistu parazitēšanai uz VIPu rēķina. Turklāt psiholoģiski komfortablāka nekā klasiskā sulaiņošanās, jo nedraud "brūnā mēle".
Cita lieta – vai publika tic viņa/-as cēliem nolūkiem, vai atceras nākamajās vēlēšanās... Varbūt ieskatās, nedod Dievs, drosminiekā tik dziļi, ka pamana – aiz kareivīgās retorikas slēpjas vien ar darbiem nepamatota lielummānija.
Kad nu izplūdušā ievadā esmu iezīmējis paskvilas tēmu, piedāvāšu jums (un Jaunās konservatīvās partijas) tuvākai aplūkošanai tipisku piemēru "varonīgās" polittehnoloģijas lietošanai. Arī ilustrāciju parunai par "muti Rīgā"...
Tā ir Saeimas deputāte Ilze Indriksone no Nacionālās apvienības (NA). Tāpēc, ka īpaši pikantu šarmu viņas kvēlajai cīņai pret Pūces virzīto reformu piedod pašas piederība valdības koalīcijai.
Pērnā gada beigās deputāte gluži teatrāli centās izrādīt tuvību opozīcijai. Saeimas ATR komisijas sēdē (tajā neiekļautā) Indriksone apzināti sēdās blakus zaļzemniekam Viktoram Valainim, lai ar viņu kopā asi kritizētu Pūces/VARAM kategorisku prasību, ko valdības partijām bija konsekventi jāatbalsta.
Tas bija liegums tagadējām pašvaldībām velti tērēties attīstības plāniem, kas pēc reformas būs nederīgi vai smagi pārlabojami.
Šāds sirsnīgs "duets" diez vai daudz ko palīdzēja savu novadu sargātājiem. Tās ir klajas rūpes par profesionāliem šādu dokumentu rakstītājiem, kuru bizness tagad tiek "nolikts uz bremzēm". Indriksone pat uzsvēra savu solidaritāti ar plānotājiem, jo pati nākot no šīs cunftes.
NA un Jānis Dombrava – tās pārstāvis ATR komisijā, tieši kura acu priekšā notika II & VV "sadziedāšanās" – ļoti centīgi izlikās neredzam šo partijas biedres "dumpošanos". Vēl trakāk – to gar ausīm un acīm palaida vienmēr tik modrās un trauksmainās JKP pārstāvis Ēriks Pucens. Jebšu ar kašķi koalīcijā negribējās purgāt adventes laiku?
Tāpēc Indriksone droši aizvirzījās tālāk koķetērijā ar Saeimas opozīciju. Nesen viņa iesniedza pašvaldību reformas likuma projektam no valdības "ģenerālās līnijas" izaicinoši izlecošu priekšlikumu: Ventspili un tās vārdā nosaukto novadu atstāt nošķirtus.
Taču "politiski nepareizajai" Vēju pilsētai līdzšinējais republikāniskā nozīmīguma statuss tiek atņemts konceptuāli un stratēģiski. Tās sapludināšana ar pagastiem "meibī" ļaus mazināt Aivara Lemberga un viņa atbalstītāju ietekmi. Tāpēc koalīcijas partneros neizbēgami jārodas jautājumam: kāpēc NA ignorē deputātes pašdarbību?
(Nezinu, vai citiem, bet man – krietni nostrādājušam "trubas presē" – te radās izskaidrojums, kāpēc uz Saeimas vēlēšanām NRA slejās atradās liela platība komplimentārai, bet nemarķētai intervijai, kas laikraksta portālā vairs nav atrodama. Tajā vairumam lasītāju pilnīgi nezināma nacionāļu kandidāte pašslavinās uz nebēdu...)
Cik noprotu, kolēģiem Ilze Indriksone šķiet "partijas mīlulis", viņai viegli atrodas vieta nacionāļu Saeimas vai Eiroparlamenta listēs, arī NA valdē. Jā, televizorā un tribīnē šī kundze izskatās gana labi. (Te ir genderisks apsvērums – pat iesīkstējis "veču klubiņš" nevēlas riskēt ar apvainojumiem "maskulīnā šovinismā".)
Tāpēc frakcijai droši vien šķiet ērtāk gražīgās provinciāles zvaigžņu slimību pieciest: lai Ilzīte nedaudz pazīmējas, gan jau drīz nāks pie prāta...
Tiesa, segums – Indriksones politiskā pieredzes iekrājums un paveiktais NA labā – šķiet uzkrītoši mizerabls devīgajam partijas uzticības "avansam". Līdz municipālkarjerai viņa strādāja AS "Talsu autotransports" par Pasažieru pārvadājumu daļas vadītāju. Novada domes deputātei pirmo termiņu nācās nosēdēt opozīcijā. Vien 2017.gadā, kad nacionāļi piekļuva varas sadalei, viņai izdevās pabūt domes priekšsēdētāja vietniecei attīstības, kultūras un sporta jautājumos.
Grīļīgā koalīcija, ko veidoja sešas no ievēlētām astoņām partijām, 2018.gada jūnijā pavisam loģiski sabruka. Tagadējā domes vairākumā NA vieta neatradās, Indriksones aiziešana uz Saeimu nožēlu novadā neraisīja.
Cik zinu, Talsu novada pašvaldības darbus un nedarbus tagad izvērtē trīs iestādes – Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA), Valsts kontrole un KNAB.
Kādi varētu būt šo pārbaužu rezultāti, ļauj minēt stāsts par Talsu tirgu. Pareizāk, par to, kā citai novada deputātei nācās vietvaras neizdarības sūdzēt Saeimā, lai kāds tās pamanītu. (Man tas uzstājīgi atgādina laikus, kad arī Jūrmalu pārvaldīja tādas raibu lupatdeķu koalīcijas.)
Pašvaldība noslēdza līgumu par tirgus pārbūves projektu, izpilddirektors parakstīja pieņemšanas-nodošanas aktu (ko viņam nebija tiesības darīt), 90 procenti no līgtās summas (86 000 eiro) tika samaksāti projektētājam – nesaņemot vēlamo rezultātu. Taču dome klaji izvairījās savu naudu atgūt.
Protams, Nacionālajai apvienībai diez vai jāsatraucas, ka pārbaudītāji Talsos uzraks kaut ko Indriksoni kompromitējošu. Varbūt tikai vairāk atklāsies "dīvas" ar rībošu pašslavināšanos apklāta nekompetence. Bet tādu ļaužu tagad ir pilna Jēkabiela. Turklāt uz to deputātu vai ministru fona, ko atrada "suņubūdā" vai bordānjūgenda rindās, talsēnietei ir vismaz kāda politiskā pieredze.
Partijai par klusu prieku, bijušie domes kolēģi (vai sāncenši – koalīciju ļodzīgums tos padara par relatīviem jēdzieniem) raksturo Indriksoni kā izmanīgu cilvēku. "Viņai vienmēr paticis atrasties drošībā aiz kāda muguras. Cits pieņēma lēmumus, parakstīja dokumentus, uzņēmās atbildību."
Kad šāds "vairogs" vairs neesot atradies, municipālpolitiķes karjera uzreiz šķitusi nepievilcīga, panākot evakuāciju no Talsiem uz Saeimu.
Kaut Ilze Indriksone bija nozīmēta par Kurzemes listes līderi, vēlētājiem tīkamāka šķita Saeimas veterāne Janīna Kursīte-Pakule. Taču galvenais tika panākts – apgrūtinošās pašvaldības darba važas nomestas, tikts pie jaunas skatuves, uz kuras netraucēti tīksmināties par sevi.
Šis "longrīds" man uzrakstījās ne tikai tāpēc, lai mēģinātu sacelt sīku kašķi koalīcijā. Kaut, protams, gribas ļoti. Arī tāpēc, lai vēlreiz sev un jums ilustrētu nepopulāro gudrību, ka "pasaule šausmās nodrebētu, ja vien uzzinātu, ar cik niecīgu saprāta daudzumu to pārvalda".
Cilvēki gluži vai apzināti piebāž sev galvas ar klikšķu tenkām, šlāgeriem vai muļķīgiem seriāliem – lai tikai, nedod Dievs, nenāktos pamanīt acīmredzamo: pār mums valda pašapmierinātas niecības, "tukšas mucas". Pārāk viegli Latvijā var kļūt par īpašnieku 1% valsts varas.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
