Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Juristu bērni un Likums

Pietiek lasītājs
03.05.2015.
Komentāri (51)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Plašu sabiedrisku rezonansi ir ieguvusi Elīnas Pupiņas slepkavības lieta. Šai procesā kā zem palielināmā stikla parādījās Latvijas tiesu sistēmas kroplums. Visās tiesvedības stadijās, posmos un etapos - izmeklēšana, izmeklēšanas uzraudzība, apsūdzības uzturēšana un tiesvedība.

Man, likumpaklausīgam pilsonim, ir lielas pretenzijas pret visām iesaistītajām valsts varas institūcijām: policiju - par katastrofāli sliktu izmeklēšanu, prokuratūru - par nolaidīgu izmeklēšanas uzraudzību, tiesu – par paviršu un formālu attieksmi lietas izskatīšanā… Tik nopietnā lietā kā slepkavība!

Šoreiz es tomēr gribētu paskatīties no mazliet cita aspekta. Kaut kā man sistēmā saistās vairāki pēdējo gadu publiski izskanējuši gadījumi... Juristu bērni un Likums…

Elīnas slepkava Jānis Gaigals ir ieguvis jurista izglītību un ir jurista dēls, tā teikt, juristu dinastijas pārstāvis. No kurienes tad šim jaunajam cilvēkam ir tāds nicinājums pret likumu, no kurienes ir radusies viņa pilnīgas nesodāmības apziņa? Bet varbūt Gaigala gadījums ir simptomātisks?

2006.gada maijā uz Daugavpils šosejas gaišā dienas laikā netālu no Aizkraukles tika izvarota meitenīte. Vai nu noziedznieku kāds iztraucēja, vai nu kā, bet meitene palika dzīva. Policijai, pateicoties liecinieku liecībām, izdevās izskaitļot un aizturēt uzbrucēju.

Tas izrādījās Latvijā pazīstama advokāta dēls. Advokāts bija guvis plašu atpazīstamību ar izcili demagoģisku argumentāciju, aizstāvot savu klienti, kura tika apsūdzēta viņai piederošo zirgu nomērdēšanā badā. Jo, advokātprāt, pašas zirgi, ko grib, to dara... Īpašnieka tiesības!

Un Daugavpils šoseja tolaik bija ieguvusi ļoti biedējošu un baisu slavu... 2005.gadā tai pašā Aizkraukles rajonā, netālu no 2008.gada nozieguma vietas, pazuda Laura S., bet 2006.gadā netālu no Kokneses stacijas - Annamarija I. Meitenītes - vai viņu līķi - nav atrastas joprojām.

Policija pārbaudīja aizturētā iespējamo saistību ar arī ar šiem noziegumiem, bet pierādījumus neieguva. Dēlu tiesā aizstāvēja tēvs-advokāts. Iedeva sešus gadus. Nu jau ir iznācis vai arī drīz iznāks. Iespējams tīra sakritība, bet šos sešus gadus bērni uz Daugavpils šosejas nav zuduši...

Nav zināma līdzība ar Jāņa Gaigala gadījumu? Par kaut ko jau notiesā, jo nav jau, kur palikt... Bet iespējams, ka ne par visiem pastrādātajiem noziegumiem... Tikai - kā lai upuru tuvinieki dzīvo?

Esmu pārliecināts, ka Jāņa Gaigala pārkāpumu saraksts nesākās uzreiz ar slepkavību. Noteikti bija daudzi un dažādi sīkāki nodarījumi, no kuriem tēvs jurists savu dārgo atvasi ir pestījis ārā gan ar likumu pārzināšanu, gan ar naudu. Kā rezultātā jaunietis neapguva mācību: noziegums-sods.

Tā vietā radās ciniska būtne, kas ir pārliecināta par savu visatļautību un nesodāmību. Ja vecāki būtu bijuši saprātīgi, viņi jau sen būtu likuši un ļāvuši jaunietim uzņemties atbildību par savu rīcību. Un tad, visticamākais, viņš nenonāktu līdz apsūdzēto solam un cietumam. Ar vecāku labajiem nodomiem tik viegli var bruģēt ceļu uz elli...

Gribu salīdzināt divus gadījumus. Pagājušā gadsimta 80. gadu sākums - PSRS, lauku rajona centra skola. Pēdējās vidusskolas klases skolēns, visnotaļ pozitīvs, kārtīgs un labs latviešu zēns, apaļš teicamnieks un izcilnieks, nolēma, ka ir viņa laiks mazliet pabuntoties un pašapliecināties. Tā ar tiem pārāk godīgajiem un pareizajiem bērniem reizēm notiek. Tas ir normāli. Un nosauca kādu savu skolotāju par kuci! Bet tā bija krievu valodas skolotāja un etniska krieviete…

Skandāls bija grandiozs. Un puisim sāka šūt politisku lietu. Aktu zālē notika sabiedriska paraugprāva, uz kuru bija sadzīta visa skola. Tur nabaga čali publiski sunīja, strostēja un kaunināja. Un nevar zināt, kā viss būtu beidzies, bet zēna aizstāvībā nostājās tā pati apvainotā krievu valodas skolotāja, kura tomēr bija inteliģents un atbildīgs cilvēks, kas saprata, ka puika sirsnīgi nožēlo notikušo. Viss beidzās labi, mutes palaidējs tika cauri ar krietnu izbīli un lielu nolūgšanos. Puisis beidza skolu, izturēja konkursu Medicīnas institūtā un kļuva par ārstu. Tā vietā elementāri varēja arī būt padomju armija un Afganistāna. Bet jaunais cilvēks no pieredzes bija mācījies, ka par saviem vārdiem ir jāatbild…

2013.gada novembrī Rīgas 49. vidusskolas 10.klases skolēns nosauca savu angļu valodas skolotāju par… kuci! Skolas direktors uz notiekošo reaģēja visnotaļ adekvāti un jauno mutes bajāru no skolas izslēdza. Tas nebija bijis pirmais tāda veida incidents jaunietim. Rīga skolu, cik nevajag, problēmu iegūt izglītību nekādu, tiesību ierobežojumu un konsekvenču jaunieša nākotnei nekādu. Bet tas nebija vienkāršs bērns, bet zvērināta advokāta atvase... Un tēvs iesūdzēja skolu tiesā!

Un tiesa pirmajā instancē lēma par labu advokātam. Tiesnese arī uzskatīja, ka saukāt skolotājas par kucēm nav nekas apvainojošs. Nu, tāda bija tiesas izpratne par skolotāju godu un cieņu. Skolas direktors ir spriedumu pārsūdzējis, redzēsim, ko teiks nākamā tiesu instance.

Bičkovičs varētu sniegt kādu oficiālu skaidrojumu par tiesas nodibināto precedentu - vai visi skolēni drīkst apsaukāt skolotājus, vai arī tikai juristu lolojumiem ir tādas tiesības? Un vai tikai skolotājus drīkst saukt par kucēm, vai arī pret tiesnešiem šo apzīmējumu drīkst pielietot?

Kāda ir morāle? Es neesmu redzējis, ka ārstu bērni būtu tik pārliecināti, ka vecāku profesija un sakari viņiem garantē aizsardzību no slimībām vai nāves. Jo ārsts nav Dievs... Kāpēc mūsu juristu bērni ir tik pārliecināti, ka vecāku – juristu sakari un nauda var visu? Ko tas liecina par Latvijas tiesu sistēmu?

Drīz ir pārvēlēšanas gan Augstākās tiesas priekšsēdētājam, gan ģenerālprokuroram. Ēriks Kalnmeiers vērsa uzmanību uz nepieciešamību pacelt algas izmeklētājiem, jo izmeklēšanas kvalitāte graujoša. Bet prokuroriem algas ir pavisam konkurētspējīgas, - kas tad traucēja kvalitatīvi veikt darbu prokuroram, kurš uzraudzīja Elīnas slepkavības izmeklēšanu? Kas tieši?

Varbūt tie paši faktori, kas izmeklētājam savākt pierādījumus? Un, ja pierādījumi tiek sabojāti vai netiek savākti, tiesai nav, uz kāda pamata varmāku notiesāt... Jo pierādījumu taču nav! Un neviens ne par ko neatbild... Ne izmeklētājs, ne prokurors, ne tiesnesis...

Tikai te derētu atcerēties par Maslova piramīdu, kur pēc fizioloģiskajām vajadzībām - pārtika, ūdens, gaiss, dzīvībai piemēroti klimatiskie apstākļi - kā nākamā ir drošība. Piedodiet, bet ir diezgan baisi dzīvot valstī, kur pierādījumi slepkavības lietā ir jāvāc upura vecākiem... Elīnas vecāki ir zinātnieki-biologi, viņi savāks, bet Lauras un Annmarijas tuviniekiem ko darīt?

Ja tā turpināsies un nekas netiks mainīts Latvijas tiesībsargājošajā un tiesu sistēmā, daudzi izvēlēsies pamest Latviju, lai audzinātu savus bērnus drošā vidē. Un kurš viņiem to uzdrošināsies pārmest...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...