Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Jūs celiet – mēs stenēsim

Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK
19.11.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mediķu organizētajā spiedienā uz valdību bija brīdis, kad jau šķita: budžeta veidotāju ieņemtajā dzelzsbetona pozā kaut sāk krakšķēt. Diemžēl tā izrādījās viltus cerība.

Neveiksmes cēlonis ir acīmredzams – izrādīto dusmu intensitātē netika sasniegta vajadzīgā "kritiskā masa". Tāda, kas spētu iedēstīt patiesu paniku Jēkaba ielas lecīgajos iemītniekos un liktu tiem apšaubīt valdības nepiekāpību.

Turklāt problēmas sakne nav īsti meklējama pašu veselības aprūpes darbinieku nepietiekamā līdzdalībā protesta akcijās vai tajās paustās verbālās agresijas slābanumā. Nepiekāpību un naidu skaidri apliecina tas, ka viņi nemet plinti krūmos pēc budžeta pieņemšanas, turpinot draudēt ar neuzticību Ilzei Viņķelei un Saeimai.

Diemžēl politiķu pretestību varēja salauzt tikai pārējo valsts algoto arodu vai sociālo grupu izrādīta solidaritāte mediķu prasībām. (Ideāls te būtu arī pacientu vai viņu atbalsta organizāciju izteikts atbalsts.) Gluži loģiski pēc tam pieprasot un sagaidot uzvarējušo atbalstu savā cīņā.

Galu galā arī Francijas "dzelteno vestu" kustība, pat neraugoties uz haotismu lozungos un nespēju kontrolēt tai "pielipušos" vandāļus, piespieda valsts varu rēķināties ar sevi un savām pat "vidi apdraudošajām" (prasot nepalielināt cenas degvielai) prasībām tāpēc, ka to veidoja ļoti plašs sabiedrības spektrs.

Diemžēl skolotāji, tāpat citi valdības apdalītie un apskādētie, izvēlējās palikt malā un tikai noraudzīties, kā tad nemierniekiem veiksies. Pareizāk sakot, to izlēma viņu arodbiedrības vai citi interešu pārstāvji. Cik saprotams, šo organizāciju vadībai, atšķirībā no Valda Kera un mediķu arodbiedrības valdes, biedru naudas maksātāju sašutums vēl šķiet pašu krēslus un algas neapdraudošs.

Pavisam nožēlojami tagad izskatās Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kurai šķita komfortablāk ar valdību spēlēties sociālajos partneros, nevis tieši iesaistīties mediķu sāktajā konfrontācijā. Egils Baldzēns nu cenšas visvisādi attaisnoties un demonstrēt savu sašutumu. Taču kā gan viņš vairs spētu pārtrumpot finanšu ministra ledaini triumfējošo repliku 14.novembra LTV rīta ēterā: Nacionālo trīspusējās sadarbības padomē no arodbiedrībām nebija iebildumu par budžetu!

Lieliska pilsoniskās politikas iespēja tadējādi ir izķēzīta, kaut priekšnoteikumi protestētāju panākumiem šķita ideāli. Koalīcijas politiķi paši sev jau bija izrakuši bedri un sasprauduši tajā mietus, paši tur ielēca. Paši padarīja sevi publikas acīs par ļauniem, bezsirdīgiem, skopiem.

Jo trakoti gribējās būt taustāmi labiņiem. Ar 120 miljoniem pierādīt sabiedrībai, ka viņi tiešām ir gādīgāki nekā vēlēšanās sakauto zaļzemnieku "prettautiskais režīms".

Taču valdība izmisīgi izkārpījās ārā no pašradītām lamatām. Gan ar labu, plucinot ārā naudu no citu nozaru budžetiem. Gan ar ļaunu, pūloties dumpiniekus skaldīt un valdīt ar nopludinātiem atalgojuma skaitļiem.

Pie viena tika sarunātas visādas nejaucības valsts varu pie kakla sagrābušiem mediķiem un viņiem akli* simpatizējošai publikai. Jo riebīgākas tādēļ, ka daudzas ir sāpīgi patiesas – ne tikai banalitāte, ka "nauda nerodas bankomātos".

Šķiet, valdošo politiķu, īpaši jau rūdīto, nepiekāpību un savas taisnības apziņu mediķiem uztur aizdomas (iespējams, nemaz ne tik paranoiskas), ka krietna daļa no viņu saskrāpētā finansējuma varētu arī nenonākt līdz algu lapiņām. Pieļaujot valsts kapitālsabiedrību menedžmenta – slimnīcu valžu locekļu – iespējamas manipulācijas.

Ja nu drīz atklātos, ka kādā ārstniecības iestādē medmāsas tomēr palikušas bešā (un turpina dumpoties), bet tajā no zila gaisa uzradusies dārga iekārta, kas ideāli noder ārstu privātprakses pieticīgajām vajadzībām? OK, varbūt pieķerto valdes locekli izdosies izmest no amata. Taču vai viņam popularitātes reitings nokritīs zemāk par grīdu?

Turklāt – vai uzticību zaudējušam "neatvērsies" līgumā, pieļauju, savlaicīgi un rūpīgi atrunāts "zelta izpletnis"? Pirra uzvara, ko pār dzelzceļa bosiem guva satiksmes ministrs, ir uzskatāms apliecinājums, ka Latvijā pastāv un zeļ gluži vai autonoms "varas atzars".

Partijām kapitālsabiedrību menedžments ir pašu radītais un, atjaunojot tajās padomes, arī pilnveidotais Frankenšteina briesmonis, kas pašā radītājā izraisa bailes un nožēlu. Atšķirībā no klasiskā stāsta – arī nenoslēpjamu skaudību.

Saeimas kuluāros, izvērtējot medicīnas finansējumu, netrūkst žultainu žēlabu, ka budžeta naudu paģērošo lielslimnīcu valdēs noteiktas algas, "lielākas nekā prezidentam". Protams, dzird arī tīri cilvēcisku skaudību, ka, salīdzinot ar dažas ārstniecības iestādes VIP autostāvvietu žilbinošo saturu, tautas kalpu braucamrīki ceturtdienās pie Saeimas viegli "atgādina šrotu".

Gluži kā Latvijas pensiju sistēmā, kurā iespējama teju vai 20 tūkstošu eiro liela ikmēneša izmaksa, arī valsts finansētajā veselības aprūpē klaji darbojās opcija "kas māk, tam nāk". Tieši tā radīja zīmīgo, bet nokušināto skandālu – Saeimas eksdeputāta un bijušā premjera padomnieka Renāra Putniņa pēkšņo metamorfozi Rīgas pilsētgalvas vēlēšanu sakarā, no politiska "pelēkā kāpura" kļūstot par reģionālas lielslimīcas menedžmenta "krāšņo tauriņu".

Politiķi, zobus sakoduši, jūtas spiesti pieciest pašu radīto elitāru grupu, kas "ne sēj, ne pļauj" – bez vēlēšanās iegūtiem mandātiem un vispār bez jebkādas politiskās atbildības publiski baudot Saeimas deputātam vai ministram nesasniedzamu pārticības līmeni.

Lūk, tāda gluži saprotama nenovīdība arī dod spēku valdības politiķim ledaini ieskatīties viņa nepiekāpības satracinātas medmāsas acīs. Nozarei, turpinot cīņu, noteikti jāpiedomā arī par šo "Ahileja papēdi".

* Sabiedrībā iedomājas, ka, palielinoties ārstu un medmāsu atalgojumam, viņi kļūs pacientiem daudz pieejamāki – taču paši mediķi ir godīgi un publiski atzinuši, ka liela daļa cer tad atļauties beidzot samazināt sava darba (pār)slodzi.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...