Iesaki rakstu: 
Juvenālajā laikmetā jauniešu mentalitātē veikli izritinās divi varianti – tradicionālā mentalitāte un postmodernistiskā mentalitāte. Tradicionālajā mentalitātē jauniešu garīgais satvars balstās uz cilvēces vēsturē aprobētās audzināšanas un izglītības klasisko pieeju. Šīs pieejas mērķis ir izaudzināt un izglītot visādā ziņā cienīgu jauno paaudzi, kas spētu bagātināt tautas iepriekšējo paaudžu kultūras mantojumu. Audzināšanas un izglītības centrā ir iepriekšējo paaudžu dzīves pieredze. Klasiskā pieeja respektē vēsturiski pārbaudīto principu: tautai, kura nemācās no pagātnes, nevar būt nākotne. Jaunatne ir tautas nākotne. Jaunatnei īpaši dedzīgi ir jāmācās no pagātnes.
Tradicionālās mentalitātes apdāvinātie jaunieši juvenālajā laikmetā darbojās, uzvedās un komunicē tādā pašā manierē, kādā to vienmēr darīja viņu vienaudži cilvēces vēsturē. Turpretī postmodernistiskajā mentalitātē izpaužas postmodernisma audzināšanas un izglītības panākumi. Par šo mentalitātes variantu būs runa nākamajā etīdē. Šis variants ir godam nopelnījis speciālu diskursu.
Jaunatne ir tautas privileģētākā daļa. Privileģētība izpaužas mobilitātē, intelektuālajā aktivitātē un veselībā.
Tautā jaunatnei ir vislabākā veselība. Jaunatne tāpēc var būt mobila. Tā var viegli pārvietoties. Tai ir maksimāls kustīgums, kas nevar būt vecāko paaudžu cilvēkiem.
Jaunatne visu laiku strādā ar galvu. Jaunatnes prāts nepārtraukti ir nodarbināts mācībās un profesijas studijās. Ar jaunatnes intelektuālo aktivitāti grūti ir mēroties citām vecuma grupām, kuru pārstāvji pēc vispārējās vai augstākās izglītības parasti pārstāj regulāri un intensīvi uzkrāt jaunas zināšanas. Pēcpadomju Latvijā šis process sākās jau pēc pamatskolas, jo obligāta ir tikai pamatizglītība.
Arī obligāto pamatizglītību var uzskatīt par mūsdienu Latvijas jaunatnes privilēģiju. Nevienam nav noslēpums, ka no minētajām privileģētībām intelektuālā aktivitāte jaunatnē ir vismazākajā cieņā. Jauniešiem ne visai patīk mācīties. Ja to neviens (vecāki, valsts) voluntāri nespiež darīt, tad daudzi nemācās. Pēcpadomju Latvijā nav ilgi jāmācās. Turklāt pamatizglītības obligātuma konsekventa ievērošana Lielajai Bandai neinteresē. Skolu neapmeklē tūkstošiem jauniešu. Faktiski neviens precīzi nezina, cik liels jauniešu skaits neapmeklē skolu.
Pēcpadomju Latvijā noziedzīgajai valdošajai kliķei nav nekādas intereses par tautu. Valsts neizmanto iespējas voluntāri nepieļaut nemācīšanos. Nesen medijos rakstīja: „Iniciatīvas Jauniešu programma aktīvisti apkopojuši informāciju, kas liecina, ka vairāk nekā 50 000 Latvijas jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem nestrādā, nemācās un neapgūst arodu.” Mazajai latviešu tautai tas ir milzīgs skaitlis.
Cilvēces vēsturē aprobētās klasiskās audzināšanas un izglītības mērķis vienmēr ir bijis jaunatni audzināt un mācīt tā, lai tā pēc iespējas vairāk dotu tautai. Tāpēc tauta cenšas pēc iespējas labāk un pamatīgāk sagatavot jaunatni. Ja jaunatne slikti uzvedās un slikti mācās, tad tā galvenokārt ir tautas (inteliģences, politiskās elites) vaina, bet nevis jauniešu vaina. Tādā gadījumā nevis jaunatne ir vāja, bet tauta (tās garīgie līderi - inteliģence, politiskā elite) ir vāja. Tautas garīgie līderi pilnā mērā neizprot jaunatnes perspektīvo sūtību. Tauta nerūpējas par savu nākotni. Tauta vispār var neticēt savai nākotnei.
Jaunatnes tradicionālās mentalitātes īpašību klāstā pirmajā vietā ir mātes un tēva cieņa, gados vecāko cilvēku cieņa, dzimtenes, valsts, tautas un tās kultūras cieņa. Pirmajā vietā ir arī morāli tikumisko normu un vērtību cieņa, morālā un sociālā pienākuma apziņa.
Tradicionālajā mentalitātē stabili izpaužas patriotisms, gatavība aizstāvēt dzimteni, uzticīgi kalpot sabiedrībai. Tradicionālajā mentalitātē primārās ir sabiedrības intereses, bet nevis personiskās intereses.
Tradicionālās mentalitātes pārstāvji apzinās savu statusu sabiedrībā, neprotestē pret to un lojāli gaida savu laiku, kad viņiem vajadzēs kļūt pilntiesīgiem dzīves saimniekiem. Jaunieši apzinās, ka viņus gaida milzīgi atbildīgi pienākumi un uzdevumi, kalpojot savai tautai un valstij. Tāpēc tradicionālās mentalitātes pārstāvji godīgi mācās, apgūst profesiju un cenšas nepārtraukti papildināt savas zināšanas. Grāmata ir viņu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Viņi ar dziļu pietāti izturās pret mākslu, literatūru, zinātni, filosofiju. Viņi ar labestīgu bijību uzlūko māksliniekus, rakstniekus, zinātniekus, filosofus. Viņi ļoti labi prot atšķirt dzīves materiālistisko orientāciju no dzīves ideālistiskās orientācijas. Viņi saprot garīguma vitālās funkcijas cilvēka esamībā. Viņiem nav pieņemama materiālistiskā orientācija.
Jaunatnes tradicionālās mentalitātes veidošanā un nostiprināšanā totāla loma ir reliģijai. Rietumu civilizācija tagad ir ateistu civilizācija. Tomēr reliģiskā audzināšana un reliģiskā izglītība vēl nebūt nav pilnā mērā zaudējusi ietekmi un inerces spēku svētīgi atbalsoties jaunajās dvēselēs.
Viens no Latvijas baznīctēviem šodienas stāvokli raksturo kritiski: „Kurš tad ir vainīgs garīgajā tukšumā, kas tik bieži sastopams mūsdienās? Vainīgi vecāki, skola, visbeidzot, sabiedrība, kuri nav ielikuši cilvēkos priekšstatu par cilvēka personības veselumu. Kas īsti ir cilvēks, kur rodams cilvēciskās dzīves mērķis, kur ir cilvēka eksistences būtība? Vēl nesen, kad valdīja ateistiskie uzskati, cilvēkos tomēr dzīvoja kaut kādi reliģiskie priekšstati, ļaudīs zināmā mērā dzīvoja kristīgā ticība, tika ievērotas tradīcijas, tās centās nodot saviem bērniem. Šodien reliģiskā audzināšana nav aizliegta, bet kur tad ir audzinātāji, kuri audzinātu bērnus kristīgā dzīvesveidā? Runājot par reliģisko audzināšanu, mēs, protams, to neuztveram kā fanātisku reliģisko audzināšanu, bet vēlamies atvērt acis bērniem un jauniešiem: kas ir cilvēks, Kurš viņu radījis, kādēļ. Tas ir milzīgs darba lauks visiem mums – vecākiem, skolotājiem, Baznīcai”.
LR baznīca ir šķirta no valsts. Latviešu tauta pret to neiebilst. Acīmredzot neiebilst tāpēc, ka konstitucionālā norma ir tikai formāla nodeva liberālajai demokrātijai. Tās ģimenes, kuru locekļu gēnos ir stingra reliģiskā ticība, drīkst savus bērnus audzināt kristiānisma tikumības garā bez jebkādiem valsts ierobežojumiem.
Latvijā pastāv ne tikai reliģiskā audzināšana, bet arī reliģiskā izglītība. Sastopams jautājums „Vai ir vajadzīga reliģiskā izglītība XXI gadsimtā?”. Latvijas akadēmiskie kadri atbild šādi: „Kādēļ gan ne! Rietumu pasaulei pēdējo 200 gadu laikā strauji sekularizējoties, arvien biežāk tiek uzdots jautājums, vai reliģiskā izglītība vispār ir XXI gadsimtam atbilstoša pazīme. Kā noskaidrojās Latvijas Universitātes gadskārtējās konferences ietvaros, Teoloģijas fakultātes rīkotajā sekcijas sēdē “Reliģiskā izglītība XXI gadsimtā”, tā tomēr iederas kopīgajā izglītības filozofijā un ne tikai. Patiesībā arī pati reliģiskā izglītība mainās gan satura, gan formas ziņā, līdz ar to ievērojami palīdzot sasniegt tos uzdevumus, kurus sabiedrība izvirzījusi izglītībai tuvākajiem gadiem.”
Ja vēl nesen latviešu jaunatnē (tautā) bija sastopama tikai tradicionālā mentalitāte, tad tagad ir savādāk. Pēcpadomju laikā tradicionālajai mentalitātei ir uzradies aktīvs un ambiciozs konkurents – postmodernistiskā mentalitāte. Tā no tradicionālās mentalitātes atšķiras kā nakts no dienas. Toties pilnā mērā iekļaujas Rietumu deģeneratīvajos procesos, ko ar aprobežotiem cilvēkiem tipisku patosu vēlas daudzi latvieši.
Seko mums 
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
