Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Kā es kļuvu par liberāli

Ilze Viņķele
08.05.2015.
Komentāri (65)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Piedodiet, kas mani lasa, šoreiz būs garāk. Un personiskāk. Mans maizes darbs jau gadus 14 ir politika. Piekto gadu vēlētā amatā. Pirms tam – mācekle, pie lieliskiem skolotājiem jāatzīst – Vladimira Makarova un Roberta Zīles. Tas, kas šobrīd notiek Saeimā, dara bažīgu. Spēcīgas asociācijas ar reiz pieredzēto. 

Cik sevi atceros, ģimenē vienmēr runāja par politiku. Un darīja lietas. No vienas puses, man riebās tēva apsēstā nēsāšanās pa Rēzeknes Maskavas ielas 9  trīsistabu dzīvokli ar VEF radio, kam antena ķērās durvju stenderēs un skaņa pretīgi čarkstēja, Radio Svoboda, Brīvā Eiropa un kas nu vēl tur bija meklējumos. Tie vakari bija izčakarēti. Un tie bija visi vakari.

Vecāki klausījās, runājās, čortojās par padomju varu, mācīja man un brālim salīdzināt radio dzirdēto ar televizorā redzēto, teica, ka avīzēm un televīzijai nedrīkst ticēt, jo tur melo, stāstīja par izsūtīšanām, teica, ka bērnudārzā nedrīkst citiem stāstīt, ko mēs te runājam, jo papam darbā būs nepatikšanas, ka krievi liek mums runāt krieviski, ka okupanti kaut kad izbeigsies, ka mums ir bijusi sava valsts, ka mani senči ir kuršu ķoniņi, kas nevienam nav pakļāvušies, ka, lai iznīcinātu savu ienaidnieku, jāzina viņa valoda (krievu), ka opis (vectēvs), kas bijis izsūtīts, bijis ļoti gudrs, bet nedrīkstēja pēc lēģera atgriezties Dundagā savā ārsta praksē, ka paps desmit gadu vecumā no Sibīrijas viens atmuka uz Latviju, bet vairs nemācēja runāt latviski, ka krievi nav labi, ne krievi vispār, bet krievi, ej nu saproti, kuri, ka to nedrīkst stāstīt ārpus mājām, ka komunistu partiju var iznīcināt no iekšienes, tikai par to nedrīkst nevienam teikt utt…

Un tad bija superīgās rindā stāvēšanas. Kad mamma pēc darba vēlu gāja uz tuvējo veikalu, ņemot mani un brāli līdzi, jo “v odņi ruki boļše odnoi pački ne otpuskatj” (vienas rokās vairāk par vienu paciņu nedot), vienalga, vai tas somu margarīns EVE (kopš tā man riebjas margarīns) vai jebkas cits. Un mēs ar brāli stāvējām tajās stundām garajās rindās, jo mamma teica, ka vajag, lai tiktu pie margarīna, desas, siera vai kas nu tur bija. Rēzeknes veikaliem toreiz pārtika gāja ar līkumu.

Un kaušanās. Ar 6.skolas – krievu (!) skolēniem pēc stundām. Pie memoriāla Lielā Tēvijas kara kritušajiem, kas bija tieši starp latviešu 5. un krievu 6.vidusskolu. Palaidējjautājums bija – vai tu runā latviski, ak nē, kāpēc Latvijā nerunā latviski – nu, tad iet vaļā.  Bija jākaujas, jo viņi krievi, mēs – latvieši. Es darīju to. Pat ar pienākuma un misijas sajūtu. Noliku savu dzelteno lakādas mugursomu ar sunīšiem malā un kāvos ar krievu puikām. Mājas pagalmā labākie draugi man bija Ruslans, Ļena un Juļka. Ar viņiem nekāvos. Un runāju krieviski bez skaidrošanās.

Kādēļ šis stāsts? Tādēļ, ka laiki ir mainījušies. Tādēļ, ka mums jau 25 gadus atkal ir neatkarīga valsts, kurā mums nav jāatražo fobijas, ierobežojumi, ienaidnieka tēls, bailes, nedrošība par sevi. Tādēļ, ka mūsu bērniem vairs nav no agra vecuma jāiemācās atšķirt sarunas mājās no atļautajām sarunām bērnudārzos un skolās. Mums atkal ir sava valsts, par kuru mēs visi esam vienlīdz atbildīgi.

Es nenovēlu saviem bērniem svešas cīņas. Es negribu viņos turpināt savas bailes un traumas, ko objektīvu vēsturisku iemeslu dēļ ar mani darīja mani vecāki un vecvecāki. Mēs dzīvojam brīvā un demokrātiskā valstī. Mūsu bērniem jāprot būt brīviem. Un tādēļ, ka manā atmiņā, struktūrā, būtībā tik ļoti dzīva pieredze par aizliegumiem, ienaidniekiem, nepareizajiem – kas lielākoties bija mani tuvākie cilvēki pēc noteiktām pazīmēm – latvietis, ārsts, vectēvs, vai gluži pretēji – cilvēki, kurus vispār nepazinu, bet propaganda borēja, ka viņi ir nepareizi, ienaidnieki, tādēļ es nevēlos, darīšu, cik vien varēšu, lai šo pieeju neturpinātu. Lai neatražotu naidu pret citādajiem, lai sodus un aizliegumus nepadarītu par galveno sabiedrības regulācijas formu. Lai iespējami pamatīgi un neatgriezeniski attālinātos no manas padomju bērnības un jaunības pieredzes, kurā lika cietumos par anekdotēm, nepareizo grāmatu lasīšanu, par homoseksualitāti, kurā baidījās no citādā, kurā bija viena – pareizā mūzika, morālā stāja, pareizā dzimtenes mīlestība un pareizie svētki, pensija piecdesmit piecu gadu vecumā, pēc kuras sievietēm adīta jaka ar kaula pogām un lakats galvā, bija daudz brīva laika, bet nebija iespējas izbraukt no valsts, kurā nebija seksa, bet bija cerība uz žiguli, kooperatīva mazdārziņu un kurā Valsts vienmēr labāk zināja, kas pilsoņiem nepieciešams. Paldies, nevajag.  Nekad vairs.

Pārpublicēts no https://ivinkele505.wordpress.com/2015/05/08/ka-es-kluvu-par-liberali/

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vai iespējams iemācīt āzi dot pienu?

FotoPietiek vairākkārt publicēja Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (NĪLA) stāstus par "Nekustamā īpašuma darījumu starpnieku darbības likuma" (Nr. 158.Lp13, turpmāk – Likumprojekts)[1] veidošanas gaitu[2][3][4]. 
Lasīt visu...

21

Protestu nebūs jeb tautas dekadence

FotoVai ir gaidāmi protesti – mītiņi, piketi, tautas sapulces vai citas protesta akcijas? Vai latvieši samierināsies, ka viņu valstī prezidents būs cittautietis? Vai latviešiem patiks, ka Valsts prezidents ir ļoti nekaunīgs un aprobežots ebrejs, no kura jau sen ir novērsusies ebreju tauta un kurš tagad, lai tiktu ievēlēts, demonstrē šausmīgu sava etnosa necieņu? Latvijā vēl nav bijis tik nekaunīgs un nelietīgs Valsts prezidenta kandidāts. Vai latvieši protestēs?
Lasīt visu...

21

Latvija gaida nākamo vadoni

FotoEsošais prezidents Raimonds Vējonis ir paziņojis, ka nekandidēs prezidenta vēlēšanās, kaut arī viņu atbalsta ZZS. Tas uzskatāms par racionālu un saprātīgu lēmumu, jo ir skaidrs, ka Saeimā trūkst balsu viņa ievēlēšanai.
Lasīt visu...